Virspusējība - vai dzīves absolūtā realitāte 21. gs. ikdienā?
Photo by Warren Wong on Unsplash
Mūsdienās laikam nevēlēšanās iedziļināties, saprast cilvēkus, procesus, lietas dziļāk, izjust dziļas emocijas, pieņemt otru ar dziļu empātiju, iemīlēt un just dziļi līdzi - tie, šķiet, ir arhaiski jēdzieni. Teju ikdienu sastopos ar fenomenu, ko es atļaujos nosaukt par 21. gs. virspusējības "modes kliedzienu" - teju nevienam, kuru sastopu vai kādā mērā uzrunāju, neinteresē nevienu procesu, nevienas sajūtas izprast un ietvert savā dzīvē padziļinātāk... Šovakar, nākot mājās no darba un austiņās klausoties diezgan pārdomas raisošu "plejlisti", aizdomājos par šo virspusējības fenomenu un sakārojās apdomāto uz virtuālās dienasgrāmatas papīra uzlikt, tad nu šeitan mēs nu esam un to nu mēs varam lasīt un apspriest...
Protams, mēs ikviens, kurš esam nedaudz pazīstams ar Rietumu filosofijas sākotnēm, labi zinām, ka šī tēma "virspusējība vs. dziļumi" nāk no sengrieķu filosofu laikmeta un jau Platons ikkatru sastapto aicināja iepazīt sevi un izprast dzīļumus.
Es nedomāju, ka 21. gs. šajos aspektos atšķiras ļoti, tomēr mūsdienu informācijas pārbagātība, tehnoloģiju laikmets, pasaules mudinājums tērēt vairāk, apgūt vairāk, pasēdēt telefonā vairāk un iegādāties aizvien jaunas viedierīces, lai mums būtu aizvien vairāk aizņemti prāti ar šīm iekārtām, kuras maldīgi tiek dēvētas par laika taupītājiem. Man tās gribas dēvēt par laika un veselā saprāta, kritiskās domāšanas un adekvātas spriestspējas zagļiem, kuri, nemanāmi, bet zog mūsu "smadzenes" un mēs dodamies pilnīgā infantilizācijas un virspusējības kraujas virzienā.
Lai gan es esmu piesardzīgs ar filosofes, prof. Maijas Kūles vārda un domu minēšanu, dažkārt viņas atziņas un uzdotie jautājumi raisa dziļākas pārdomas vai palīdz noorientēties virzienā, kurā jādodas, savas patiesības un savu atziņu meklējumu dzītam. Un šo pārdomu kontekstā prof. Kūle savā darbā "Jābūtības vārdi" saka šādi: "Tiecība augšup [vai arī iekšup un dziļup - piezīme mana, D.K.] ir pārvērtusies par skriešanu uz priekšu, tiecoties uz šīs pasaules pragmatiskajiem mērķiem." Jā, tā nu tas ir un jāatzīst, ka mēs, cilvēki, par vienu sk;arienjūtīgu glāsttelefonu atdodam savu vērtību sistēmu, jo mūsu sociālais iespaids mums ir svarīgāks. Bet uzdodiet sev jautājumu - vai mana neinteliģence un jūtu dziļuma neesamība nav katastrofa iepretim tam, ka man ir Iphone, kuru iegādājoties, tas jau ir morāli novecojis? Un šajā jautājumā saskatiet lūdzu ko vairāk nekā tikai salīdzinājumu un kādas preču zīmes pieminēšanu.
Stoiķu filosofs Seneka šajā sakarībā ir paudis kādu atziņu, sacīdams: "Par tik daudzām lietām maksājam ar savu dvēseli, kaut arī domājam, ka tikai ar naudu."... Vai mēs, 21. gadsimtā dzīvojošie, viena liela daļa, patiesi neapzināmies, ka mēs esam marionetes šīs pasaules vareno rokās un brīdī, kad dzenamies pēc jaunākajiem tehnoloģiju sasniegumiem un piektā īstermiņa kredīta, kuru nekad tā arī nespēsim atdot, mēs tiekam uzskatīti par vienkārši stulbu aitu baru, kuru ir viegli vadīt.
Bet dziļas personības, ar spēju empātiski iejusties otrā, sajust citu personu dzīves turbulences un izjusti sniegt savu klātbūtni - lūk, tādus ļaudis nav iespējams nopirkt un uzpirkt ar nekādā vērtē neesošām tehnoloģijām, bet tiem piemīt bagātība pati par sevi, jo caurstaro dvēseles dziļums, kas nav izmērāms laicīgā un materiālā naudā.
Un te nu atkal ieklausīsimies Maijas Kūles vārdos, kas liek patiesi aizdomāties par kādu zudušo realitāti, kuru vairs pilnā mērā neatgriezt: "Mūsdienu laikmets ir skarbāks un jāatzīst - arī vulgārāks. [..] nesaprot vārdus "personības vērstība uz pilnību", nevēlas domāt filosofiski [..] Taču caururbjošā - doties tikai uz priekšu - bulta lido bez horizonta, tā vispār neinteresējas, kas tas tāds horizonts ir. Apstāšanās tiek uzskatīta par regresu, pārdomas - par kavējumu, skatīšanās atpakaļ - par vēsturisku aizspriedumainību. [..] Dzenoties vienīgi uz priekšu, neko nevar saskatīt sāņus, aiz muguras, blakus. Neredz horizontu. Ne šaurāku, ne arī pasaules vienības horizontu. Mēdz teikt: mīli sevi, bet redzi sev apkārt. Taču tā bieži nenotiek. Sevis mīlestība pārņem visu kā egoistisks kapitālisma tārps."
Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez grāmatām, bez zināšanām, bez izglītības, bez mācīšanās, bez iespējām sazināties ar citiem cilvēkiem, bez iespējas nodarboties ar lietām, kuras man ir tuvas, tostarp, pārdomām par filosofiju un reliģiju, un arī es esmu pateicīgs tehnoloģijām, tomēr mums jāsaprot, ka tehnoloģijas neaizvieto cilvēku.
Cilvēks joprojām ir un paliek zināmā mērā sociāls dzīvnieks un viņam nepieciešama klātienes komunikācija, sava deva romantikas, sava daļa miesiskas tuvības, sava daļa otra cilvēka jūtu pasaules, lai no sevis sniegtu otram pretī savu daļu no šeit minētā. Absolūta novēršanās no ārpasaules, lai iegrimtu viedierīču glāstvirsmās - tā ir absolūta cilvēciskā nāve, kaut arī fiziski cilvēks turpina dzīvot. Atsakoties no klātienes komunikācijas meklējumiem, aizbildinoties ar nevēlēšanos tikt sāpinātiem vai ar atklāti paustu nihilismu - manās acīs tāda persona dvēseliski ir mirusi, kaut arī turpina staigāt vēl kādu laiku pa zemes virsu.
Kā raksta M. Kūle, "iespēja izzināt sevi un pasauli ir pats raksturīgākais, kas atšķir cilvēku no citām dzīvām radībām [..] Tā ir panākumu atslēga!" Un ikvienam sevi cienošam 21. gs. maldu un mānīgas materiālās labklājības pārpilnajā pasaulē ir svarīgi apzināties šo mums, cilvēkiem, dāvāto Radītāja dāvanu - spēju izzināt sevi un lietas sev apkārt, un tādējādi, "filosofija ir brīvības īstenošana kritiskās domāšanas horizontā. Tā attīsta cilvēka spējas jautāt, salīdzināt un vispārināt, rast argumentus, spēt piedalīties dialogā." Tādējādi mēs varam redzēt, ka personība bez filosofijas un vispārējas izpratnes par to, ko nozīmē kritiskā domāšana nav īsts cilvēks, tā ir apdalīta personība, nepilnīga būtne. Lai arī cik skarbi tas neskanētu...
Es absolūti pievienojos ikkatram, kurš atbalsta filosofijas apguves nepieciešamību vai nu vidusskolas vai augstskolas kursa apjomā, jo, turpinot atsaukties uz profesores Kūles grāmatu "Jābūtības vārdi", mēs dzirdam: "Pastāv uzskats, ka filosofija kā kritiskā domāšana, spēja analizēt sociālās problēmas un izprast politiskās un ētiskās situācijas, lietojot universālus konceptus, ir vajadzīga visiem."
Lai no manas puses nebūtu tikai pārmetumi par virspusēju sabiedrību kā sociālo realitāti daudzās ikdienas situācijās, šīs savas nelielās pārdomas pabeigšu ar kādu citātu no šīvakara iemīļotās filosofes Kūles grāmatas un tas lai mums ikvienam kalpo par gaismas staru un sveces liesmu pasaules tumsībā, kurā mēs esam ievilkti maldīties, taču, gudriem esot, izeju spējam apzināties:
"Atpakaļ pie filosofijas nozīmē atgriezties pie lielajiem jautājumiem, kas ir visam pamatā, lai apturētu ikdienišķi mazo mērķu triumfu, varas kaislības, negodu un bezatbildības haosu. [..] Filosofija reizē ir zinātne un māksla. Filosofiskās domāšanas māksla ir nošķirt ikdienišķo, maznozīmīgo no tā, kas pauž vēsti par garīgās dzīves būtiskām tendencēm. Nevar būt bezpersoniska filosofija. Jebkurš liels domātājs dzīvi ir skatījis caur savu pieredzi."
Negribētos domāt, ka lielas tautas daļas dzīves pieredze aprobežojas ar lūkošanos glāstvirsmās?