Sadhguru «Iekšējā inženierija» jeb Kā kļūt par sava prieka arhitektu...
Pēc budismam veltītā ievada jeb Meistara Daidzuja darba izlasīšanas, beidzot ķēros klāt jau pasen iegādātās grāmatas par prieka inženieriju, kurā apkopota Sadhguru mācība, lasīšanas un tās aplūkošanas, lai šī darba vēsti līdzdalītu arī jums, mīļie draugi, mana bloga lasītāji un sekotāji. Īstenībā diezgan saprotami un teju likumsakarīgi, jo kā budisma mācībā ir tieksme uz izaugsmi un pastāvīgu svētlaimes sasniegšanu, tā arī joga Sadhguru mācībā tā ir vēlme lasītājiem nodot mācību, kā gūt nemitīgu prieku no tebūšanas, dzīves apzinātībā un saskaņā ar Visuma likumiem.
Viens no šādiem definitīviem likumiem ir likums par jogu kā zinātni: "Jogas zinātne gluži vienkārši ir zinātne par to, kā atrasties ideālā saskaņā, pilnīgā harmonijā, pilnīgā vienotībā ar dzīvi". Draugi, kad lasīsiet šo grāmatu, jums šķitīs, ka jums atklāta kāda mistiska mācība vai teju burvestības, bet nekā tamlīdzīga - šajā grāmatā paustās atziņas ir iespējams īstenot ikkatram, lai kļūtu par sava iekšējā prieka arhitektu!
Interesantas norises un sakritības novēroju abu grāmatu lasīšanas gaitā - gan Daidzuja, gan Sadhguru - manu dzīvi šķērsoja cilvēki, kuriem bija ļoti spēcīga emocionāla vēlme no vienas puses mani pozitīvi ietekmēt, no otras - graut manu garīgi emocionālo līdzsvaru un padarīt mani ļoti dusmīgu un īgnu, lai es noskaistos uz līdzcilvēkiem. Un te nu parādās Visuma iesaiste - es atbildēju ar mīlestību, pazemību, iecietību, sūtīju dziedinošo Eņģeļu enerģiju un pats saglabāju gan dvēseles skaidrību, gan sirdsmieru. Lūk, praktiskie šo grāmatu lasīšanas augļi!
"Problēma slēpjas apstāklī, ka pasaules reliģiskie plānprātiņi it visu, kas cilvēkā ir skaists, ir pārcēluši uz citu pasauli. Ja jūs runājat par mīlestību, viņi runā par dievišķu mīlestību. Ja jūs runājat par svētlaimi, viņi runā par dievišķu svētlaimi. Ja jūs runājat par mieru, viņi runā par dievišķu mieru. Mēs esam aizmirsuši, ka šīs visas ir CILVĒCISKAS īpašības. Cilvēks ir pilnībā spējīgs nodoties priekam, mīlestībai, mieram. Kāpēc kāds grib tos pārcelt uz debesīm? Par Dievu un debesīm tik daudz tiek runāts galvenokārt tāpēc, ka cilvēki nav sapratuši cilvēka esamības bezgalību. Ir acīmredzams, ka cilvēkā kaut kādā veidā pulsē pats dzīvības avots. Cilvēka dzīvības avots ir arī jebkuras citas dzīvības avots un radīšanas avots. Šī saprāta dimensija vai apzināšanās pastāv ikvienā no mums. Ikvienas cilvēciskas būtnes brīvība meklējama spējā atrast pieeju šai nemirstīgajai dimensijai."
"Būt iekšēji priecīgam un mierīgam ikkatru dzīves brīdi, spēt uztvert dzīvi aiz tās fiziskajām robežām - tās nav pārcilvēciskas īpašības. Tās ir cilvēka iespējas. Joga nenozīmē, ka esat pārcilvēks, - tā nozīmē, ka esat sapratis, ka būt cilvēkam ir lieliski."
Nonākot līdz grāmatas 2. nodaļai, mēs sastopamies ar allaž aktuālu atziņu, ko teju ikdienā pauž visi īsteni garīgie skolotāji: "Ja tiešām vēlaties iepazīt dzīvi visā tās dziļumā un dimensijās, ir jāskatās uz iekšu, nevis uz āru". Pieeja un atslēga atrodas katrā no mums, nepieciešams tikai to apzināties un realizēt, jo "paplašināt savu uztveri nozīmē paplašināt spēju uztvert dzīvi tādu, kāda tā ir".
Viena lieta, kas šo grāmatu padara interesantu ikvienam praktiskuma cienītājam - tajā ir ļoti daudz praktisku vingrinājumu ieteikumu, jo, kā Sadhguru saka, ja mācītais vai sacītais nesakrīt ar darbiem, tad tā nav dievišķā vēsts, kas caurstaro mūsu katra Esību. Un sevis paša iekšējā miera, harmonijas un prieka inženierija nav nekas cits kā sadarbība ar Dabu un atgriešanās pie saiknes ar zemi un Radītāju. Daudzas indiešu gudrības mums šķit ne līdz galam uztveramas, tomēr tās ir bezgala vienkāršas un intuitīvas, ja vien tām atveramies.
Viena no man īpaši tuvajām teksta daļām, protams, bija par to īpašo dzīves jēgu, ko mums vēsta mūsu ķermeņa mirstīgums, tādēļ grāmatas vidusdaļa par ķermeni un nāvi man šķita tiešām fascinējoša. Ieklausieties vien dažos teikumos no Sadhguru par šo tēmu:
"Jūs izjutīsiet mazliet baudas un mazliet sāpju, taču dzīvosiet tikai ķermeņa robežās. Ķermenis pazīst tikai izdzīvošanu un atražošanu. Un ikkatru savu eksistences brīdi tas dodas tieši kapa virzienā un nekur citur. [..] Ja vienīgais, ko esat iepazinis, ir ķermenis - un jūs tik un tā to zaudēsiet -, tad jūsu mūžīgie pavadoņi būs nemiers un bailes. [..] Tā notiek tāpēc, ka fiziskais ceļš ir ierobežots. [..] Mūsdienās, padarot ķermeni par fetišu, cilvēki rada neizmērojamas ciešanas."
"Aptverot savu mirstīgo dabu, jūs atklājat sevī neaprakstāmu dziļumu. Ja neesat aptvēruši savu mūžīgo dabu, jums ir jāaptver vismaz mirstīgā. Nāve nav dzīves beigas. Nāve ir vienkārši ķermeņa beigas. Jo vairāk jūs dzīvē identificējaties ar fizisko ķermeni, jo vairāk jūs mocīsieties ar nāvi, jo nāve nozīmē ķermeņa galu. Tikai esot aci pret aci ar savu mirstīgumu - potenciālās, bet nenovēršamās cilvēka fiziskās formas beigām -, alkas ieskatīties aiz tās kļūst patiesas."
Vēl viena ārkārtīgi interesanta sadaļa šajā grāmatā ir nodaļa par prātu un tā loģisko slēdzienu mīlestību un to robežām, kas absolūti nav nekādā vērtībā, ja lūkojamies uz pasauli Budas acīm. Perfektas rindas, lai aozinātos savas ierobežotās fiziskās Esamības robežas:
"Ja vēlaties iepazīt dzīves empīriskās dimensijas, to nekad nespēsiet izdarīt ar maznozīmīgā domu procesa palīdzību. Pat ja jums ir Einšteina smadzenes, jūsu domu process vēl aizvien neiztur konkurenci, jo domas nevar būt lielākas par dzīvību. Domas var būt tikai loģiskas, funkcionēt starp diviem pretpoliem. Ja vēlaties iepazīt dzīvi tās bezgalībā, ir nepieciešams kas vairāk par intelektu. Tā ir jūsu fundamentālā izvēle: vai nu iemācīties dzīvot kopā ar radīšanu, vai arī savā galvā veidot pašam savu radīšanu."
Viena no grūtāk aptveramajām (arī man!) atziņām un mācībām ir šī atziņa par ciešanām, kurām nav ārēju faktoru, iemeslu: "Lielākā daļa ciešanu, ko cilvēki piedzīvo, nerodas ārēju situāciju dēļ. Tas, kas viņiem tiek uzlikts no ārpuses, ir minimāls - viss pārējais ir pašu radīts!" Tieši šī identificēšanās problemātika arī mūsdienu pasaulē savos valgos ir savaņģojusi neskaitāmus miljonus cilvēku, kuru domas pašiem par sevi radījušas iedomu pilnus ļaudis, no kuriem daudzus zinām kā augstsprātīgus, iedomīgus un visādi citādi slimīgi pašpārliecinātus cilvēkus, kā arī visvisādus influencerus, zvaigznes, visāda veida šarlatānus, skolotājus un guru un tā joprojām. Jo šie ļaudis, kas viņi nav, bet ir identificējušies, ļaujas šim iedomu ātrvilcienam, kuram bremžu nav; lai apstātos, nepieciešama Sadhguru piesauktā disidentificēšanās, kas atbrīvo prātu no maldiem - par to vairāk vēsta šīs grāmatas 155. un 156. lappuse.
"Lai par ko jūs sevi uzskatītu, nāves priekšā pazūd jebkura identitāte."
Vai zināt starpību un būtisko atšķirību starp ticību un meklējumiem? Sadhguru saka: "Garīguma ceļš vienmēr nozīmē meklējumus. Pastāv būtiska atšķirība starp ticību un meklējumiem. Ticība nozīmē, ka esat pieņēmis ko tādu, ko nezināt; meklējumi nozīmē, ka esat sapratis, ka nezināt. Tas padara jūs ārkārtīgi elastīgu." Tāpat, runājot par Dievu, dievišķo - vai spējat atcerēties, ka dievišķais nav konkrētā vietā un kā fizisks lielums? Dievišķais nav nekāda būtne, kas sēž tur augšā; tas ir dzīvs spēks, kurš caurauž ikvienu manu un jūsu dzīves brīdi. Ja mēs kā papagaiļi skrienam un kladzinām līdzi citiem kā viņi, tad Sadhguru saka, ka tas pielīdzināms meliem un tādēļ labāk ir paklusēt.
Nobeigumā ar jums dalīšos Sadhguru izpratnē par t.s. mistiķa ceļu, kas šīs grāmatas un visas mūsu dzīves, ja vien vēlamies dzīvot to patiesi un brīvi, aspektā ir ārkārtīgi nozīmīgs - jo dziļāka ir jūsu izpratne par cilvēka mehānismu, jo maģiskāka būs jūsu dzīve. Mums jāsaprot, ka ar mūsu fiziskajiem resursiem nav līdzams, lai mēs būtu priecīgi un mīloši, tam nepieciešama iekšēja pārveide un ceļš iekšup pie savas patiesās Esamības un ja mēs ļausimies tam, mēs būsim dievišķās mīlestības un prieka caurstaroti.. jo mēs to spējam! Viss ir mūsu rokās, draugi!