Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 12. Renesanses pāvestība un tās politika
Pāvests Aleksandrs VI. Attēls: atrasts google.lv
Kā norāda katoļu teologs Hanss Kings savā darbā par katoļu baznīcu, "principā renesanse ir nozīmīgs garīgās kultūras strāvojums vēlīnajos viduslaikos". Mēs visi esam dzirdējuši tādus vārdus kā Džoto, Bramante, Fra Andželiko, Rafaēls, Mikelandželo un citus - tie visi ir dižās renesanses pārstāvji, no kuriem daudzus algoja arī atbilstošā laikmeta pāvesti, lai tie izdaiļotu to darba telpas, katedrāles un atstātu arī pēdas vēsturē, uzceļot pāvestiem atbilstošas kapenes. Renesanses pāvesti ir īpašs laiks Baznīcas un pāvestības vēsturē, ne vien to izvirtušās uzvedības dēļ, bet arī dārgi maksājušā politiskā pienesuma un reformācijas dēļ, kuru, kā mēs zinām, aizsāka Luters ar savām 95 tēzēm. Par šo un pāvestu "grēkiem" renesansē mēs pieskarsimies šajā ierakstā!
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 11. Pāvestība Lielās shizmas laikmetā
Pāvestība Lielās shizmas laikā. Attēls: Wikipedia
Lielā shizma, kura norisinājās laikposmā no 1378. līdz 1417. gadam tiek uzskatīta par vienu no lielākajām krīzēm visas pāvestības vēsturē. Teju četrdesmit gadu garumā notika cīņas starp vairākiem pāvestiem un pretpāvestiem, kurš tad nu būs tas īstais un leģitīmais pāvests. Shizma savas saknes sāka dzīt, pāvestiem esot Aviņjonas gūstā. Mēs arī allaž esam pieņēmuši ideju, ka pāvestība ir un pastāv saiknē ar Romu un tur fiziski atrodoties valdošajam pāvestam. Tomēr vēsturē ne vienmēr tas tā ir noticis. Un šeit aprakstītajā laikmetā mēs sastapsimies ar konciliārisma teoriju, kura paredzēja, ka koncils ir augstāks par pāvestiem, taču pāvesti centās panākt pretējo, ka pāvests ir pāri visiem konciliem.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 10. Pāvesti Aviņjonā
Pāvestu pils Aviņjonā. Foto: atrasts google.lv
Francijas karaļi savulaik ļoti aktīvi centās ietekmēt pāvestību sev par labu un padarīt teju par savu ietekmes zonu. To mēs varam secināt pēc Francijas karaļa Filipa IV organizētās pāvesta Bonifācija VIII nolaupīšanas mēģinājuma, lai aizvestu uz Franciju un tur tiesātu. 1305. gadā kardināli - pāvesta ievēlētāji - bija sadalījušies teju līdzvērtīgi starp tiem, kuri vēlējās meklēt un panākt izlīgumu ar Franciju un tiem, kuri, Bonifācija VIII izkalpināti un nenovērtēti, bija nostājušies pret pāvestu. 1309. gadā, pāvests Klements V nodibināja pāvesta teritoriju Aviņjonā, kur arī pāvests ar visu svītu pārcēlās, lai veicinātu izlīgšanu ar Filipu, pēc tam pārceltos atpakaļ uz Romu. Diemžēl, pāvesti Aviņjonā palika līdz pat 1378. gadam. Aviņjonas pāvestību ir grūti iztēloties. Kā raksta Noubls, "Aviņjonas pāvesti nebija svētie, bet nebija arī slikti cilvēki. Daži no viņiem bija ārkārtīgi dievbijīgi ļaudis. Daži - izcili administratori. Viņi izveidoja ārkārtīgi pievilcīgu pāvesta pili, kura piesaista tūristus līdz pat mūsdienām."
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 9. Pāvestu monarhija un tās politika
Foto: atrasts internetā, google.lv
Investitūras strīdi bija gan beigušies, taču pāvestu cīņas ar Eiropas valdniekiem bija teju nebeidzamas. Valdnieki bija zaudējuši savu ikdienišķo ietekmi Baznīcā, tomēr pastāvēja uz savu sakrālo varu kā iesvētīti karaļi. Vācijas ķeizars Frederiks Barbarossa atsaucās uz Sacrum Imperium Romanum (viņa «Svēto Romas impēriju»; šī termina lietojums, kā norāda vēsturnieki, uz periodiem pirms Barbarossas, ir anahronisms). Viņš ar to sacīja, ka viņa impērija ir svēta, ka tā izriet no Romas, bet ne no Romas pāvesta. Pāvests Inocents III, iepretim Barbarossam, uzskatīja, ka impērija ir kā Mēness pret pāvesta Sauli, resp., atvasinājums. Šajā ierakstā mēs aplūkosim dažas lielās domstarpības un cīņas starp impēriju un pāvestību.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 8. Pāvestība kā monarhija un institūcija
Foto: atrasts internetā, google.lv
Iepriekšējā ierakstā mēs lasījām par pāvestu un ķeizaru strīdiem laju investitūras jautājumā. Lai arī šīs cīņas un konflikti bija turbulenti notikumi, pāvestība no tām iznāca spēcīgāka nekā jebkad. 12. un 13. gadsimts bija augstākais punkts pāvestības spēkā un ietekmē, vispirms jau attiecībā uz pašu Baznīcu, pēc tam arī plašākā pasaulē. Šeit mēs aplūkosim pāvestības monarhiju, pāvestību kā institūciju, protams, ne vien lūkojoties uz pāvestu kā monarhu Baznīcas iekšienē, bet arī kā ietekmīgu spēku, kas ietekmējis visu tā laika pasauli. Mēs aplūkosim izmaiņas pāvesta ievēlēšanas procedūrā, kā arī uzzināsim, kas ir kūrija (Romas Kūrija) un kā tā pildīja un pilda savu centrālo lomu Baznīcas pārvaldīšanā. Būtisku lomu pāvestu monarhijā iezīmēja arī pāvesta tiesas un tiesu autoritāte, kas arī bija viens no pāvestu monarhijas valdīšanas stūrakmeņiem visā Eiropā, lai būtu nodrošināta atbilstoša hierarhiska sabiedrības struktūra.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 7. Investitūras strīds
Karalis Henrijs IV pie Kanosas pils lūdz piedošanu pāvestam Gregoram VII. Attēls: google.lv
Laikā no 1060. gada līdz 1120. gadam pāvestība bija regulārās sadursmēs ar vācu imperatoriem un bieži vien arī ar vienu vai vairākiem citiem Eiropas valdniekiem. Būtībā problēmu un nesaprašanās cēloņi bija divi. Viens no tiem bija reliģisko reformatoru iebildums, ka Baznīcu augstvērtīgi pārvaldīt var, ja tā tiek atbrīvota no laju kontroles. Resp., imperatoriem un citiem laicīgajiem valdniekiem nav tiesību iejaukties bīskapu, abatu un priesteru iecelšanā amatos. No otras puses, gan klerikāļu, gan imperatoru un valdnieku atbalstītāji katrs savā veidā centās uzspiest savu pareizo redzējumu par to, kā pārvaldāma tā laika pasaule. Protams, ka visa tā laika pasaule piekrita, ka visa varā nāk no Dieva. Taču lielākās problēmas cēlās no tiem, kā sacīt, kas stāv vistuvāk Dievam. Klerikālisti centās panākt, lai visi laicīgie cilvēki pazemīgi pieņem pāvestības kalpojumu un tai kalpo, imperatori kā valdnieki tieši kā pirmie. Toties laicīgie valdnieki uzskatīja, ka viņi ir debesu karaļa zemes atspulgi, tādējādi visiem, ieskaitot pāvestus, jākalpo zemes kungiem un jābūt to palīgiem viņu dievišķi saņemtās varas izpildē un misijā. Šo ierakstu mēs pēc virsrakstam zinām kā investitūras strīdam veltītu. Laju investitūra bija tā laika fenomens, kad lajs, resp., valdnieks vai imperators piešķir varu vai ieceļ amatā garīdzniekus. Bet pēc būtības, strīdi nebija par šo vien. Par visu vairāk tālākajās rindkopās.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 6. Pāvestības tumšākais laiks, «saeculum obscurum»
Kadavera sinode. Attēls atrasts internetā, google.lv
Efektīvajai Karolingu dinastijas valdīšanai norietot, būtiski tika iedragāta arī pāvestības vara, slava un morāle. Protams, jāsaka, ka pāvestībai laiku laikos ir bijušas morālas dabas problēmas, to nebūtu pareizi noliegt, tomēr šajā ierakstā aplūkotais pāvestības vēstures periods ir bijis viens no tumšākajiem visā vēstures gaitā. Ne velti to dēvē par pornokrātijas vai pāvestības dzelzs laikmetu. 846. gadā musulmaņu pirāti iebruka sv. Pāvila un sv. Pētera baznīcās. Savstarpējie frakciju strīdi nesargāja pāvestību un Itāliju. Pāvests Jānis VIII 882. gadā tika brutāli nogalināts. Šis pāvests pāvestības vēsturē bija pirmais, kuru nogalināja. 896. gadā notika makabrā Kadavera sinode, par kuru lasīsim tālāk. Pāvestības situācija pasliktinājās dienu no dienas. Un šeit pie pāvestības apvāršņa parādījās mežonīga un ar sliktu vēstures slavu apvīta sieviete - Marozija. Viņa bija mīļākā vienam pāvestam un cita pāvesta māte.Ne velti šis periods pāvestības vēsturē iegājies kā pornokrātijas laikmets. Bet šī posma nobeigumā notika arī pāvesta valstu atjaunošana Karolingu dinastijas laika robežās, ko nodrošināja Otona I pie varas nākšana un Rietumu impērijas atjaunošana 962. gadā. Eiropa piedzīvoja garīgās dzīves reformu viļņus. Vācu imperatori valdīja pār pāvestību, bet būdami augstsirdīgāki un labāk izglītoti, tā bija labākā izvēle nekā Romas aristokrāti.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 5. Pāvesti un Laterāna administrācija agrajos viduslaikos
Pāvesta ievēlēšana; attēls atrasts internetā, google.lv
Agrajos viduslaikos pāvesta ievēlēšana un viņa administrācija bija nedaudz citādāka nekā tas ir mūsdienās. Kādēļ virsrakstā minēta Laterāna administrācija? Senākos laikos pāvesta pārvaldītais Baznīcas centrs nebija tagad zināmais Vatikāns, bet gan Laterāna arhibazilika un tās komplekss, no kurienes tad arī Romas diecēze un visa universālā Baznīca tika administrēta pāvesta personā. Šajā informatīvajā ierakstā populārzinātnisko rakstu ciklā par pāvestības vēsturi mēs gūsim ieskatu, kas un kā varēja kļūt par pāvestu, kā pāvests strādāja un pārvaldīja tam uzticēto Dieva tautu. Šis raksts sniegs ieskatu arī vēlākajā pāvestības administrācijā, kas, lai gan mainītā formā, bet pastāv joprojām.