Aidis Tomsons "Mīlestība liek arī uzupurēties"
Foto: "Vēstis adventistiem"; kolāža - Didzis Kukainis
- Man šķiet - pati svarīgākā ir doma, ar kuru dodies laulībā. Mēs tajā nedevāmies pamēģināt un paskatīties, kas sanāks, bet ar apņemšanos, ka tas ir uz mūžu. Tas var šķist ļoti neromantiski, taču mīlestību balsta ne tikai kaisle, bet arī apzināta prāta darbība, kad tu noskaņojies uz to, ka esi apņēmies par kādu cilvēku rūpēties, kādam sevi veltīt.
- Tajā brīdī, kad rodas kāds konflikts, es paturu prātā domu, ka strīds nedrīkst mani aizvirzīt uz neatgriešanās ceļa. Apzinos, ka man kādā brīdī būs jāapstājas un jāgriežas atpakaļ.
- Mīlestība liek arī uzupurēties. Mīlestība ir apzināts lēmums, ka tad, kad tava aizraušanās beigsies, tu turpināsi mīlēt. Un mīlestība ir tā, ka tu par otru cilvēku vari atdot arī dzīvību.
- Ja būs vajadzīgs, Dievs man dos spēku un es varēšu izturēt vairāk, nekā es gribētu, lai iztur mans mīļotais cilvēks.
- Tas ir tikai iekšējas attieksmes jautājums: vai es mīlu tāpēc, ka man ir labi, vai es tomēr saprotu, ka mīlestība ir arī atteikšanās? Tas ir dīvains paradokss, ka, no kaut kā atsakoties, tu patiesībā iegūsti. Bet līdz šai atziņai ir jānonāk: sev kaut ko aizliedzot, tu iegūsti. Tas attiecas uz jebkuru mīlestību.
- Katrā ģimenē ir krīzes, bet tās jāprot apiet. Ir jāiemācās - labā nozīmē - sevi pazemot. Pazemoties otra priekšā - tas nav viegli, bet tas palīdz attiecībās apiet asumus.
- Vēl svarīgi - tu pieņem otru cilvēku tādu, kāds viņš ir.
- Arī šobrīd es dzīvoju tā, lai būtu saskaņā ar savu sirdsapziņu. Diemžēl šā iemesla dēļ baznīcā, kuru apmeklēju, ir cilvēki, kuri mani grib redzēt ejam, nevis nākam.
- Jo man šķiet - ir labi, ja cilvēks evolucionē arī savā izpratnē par ticības lietām.
Teoloģija ir kā okeāns, kurā ūdeni kādu spaini varam pasmelt, bet Dievu līdz galam izprast un izzināt cilvēks nav spējīgs.
- To, ko uzzinu, esmu centies aiznest arī citiem cilvēkiem, jo man ir gribējies, lai cilvēki, kas dzīvo Latvijā, uz ticības jautājumiem spētu palūkoties plašāk. Manuprāt, atstādinātais mācītājs [Ivo Roderts] pārstāv šo plašāko skatījumu, viņš vēlas iznest kristietību no šauri domājošas viduslaiku izpratnes. Un es par savu pienākumu uzskatu šādus cilvēkus aizstāvēt.
- Es nevaru nomainīt pasauli, bet... Mēs katrs varam būt tas sāls graudiņš, kas dara labu. Es rīkojos cerībā, ka šī garša pasaulē kļūs maliet labāka.
- Nav viegli cilvēkam, kam trūkst ģimenes siltuma, kam nav īstas emocionālas aizmugures. Tas ir ļoti svarīgi.
- Tā ir pašu vīriešu atbildība, ka daudzi kļuvuši nederīgi, tādi, kas nerūpējas par ģimeni, vai tik vāji, ka vienīgo mierinājumu atrod alkoholā, narkotikās vai izpriecās, kas palīdz nomākt dzīves grūtības. Tas ir gļēvs un vājš vīrietis, kas nav spējis tikt galā ar dzīvi.
- Bet, ja vecāku nav līdzās un bērniem neviens nepalīdz kļūt stipriem, tad katrs kuļas, kā prot. Un šiem vīriešiem nereti pietrūkst tēva padoma, gudrības, mīlestības.
- Kad man ir grūti, es ceļos divos naktī un līdz kādiem pieciem rītā klīstu apkārt. Saņemu no Dieva atbildes caur iekšējo balsi. Tāpēc, ja manī ir nemiers, es zinu, ka jāiet laukā parunāties ar Dievu. Es nedzīvoju nemierā. Vislabāk runāt naktī, kad ir klusums un nav neviena apkārt.
- Mirušā ķermenī taču dvēseles vairs nav! Tā ir tikai čaula. Tad kāpēc par to uztraukties?
Intervija ar Aidi Tomsonu, žurnāls "Ieva" #12/13, 2016. gada 23. martā