Pēteris Kļava: Neviens nav vainīgs
Kolāža: Didzis Kukainis
Reizēm ir vērts aiziet ciemos, lai uzzinātu, kurā žurnālā kāda vērtīga intervija nopublicēta, jo man pašam neienāktu prātā pārlasīt visu žurnālu virsrakstus, lai piefiksētu vērtīgas sarunas ar patiesi nozīmīgiem cilvēkiem. Tā es biju ciemos pie "Neatkarīgās izglītības biedrības", kur klausījos un skatījos sarunu ar mācītāju un teologu Juri Cālīti, un pēc sarunas nejauši uzzināju, ka jaunajā "Unā" esot saruna ar reanimatologu Pēteri Kļavu. Braucu mājās, gāju kioskā pie stenda un pirku tik šo žurnālu nost, jo ar Pēteri interviju nevarētu palaist garām. Pēteris Kļava noteikti daudziem liekas skarbs, ass, pat nežēlīgs savos izteikumos, tāda sajūta varētu rasties, kad palasa arī šo interviju, bet - ja spēj izlobīt būtiskāko un labākās atziņas no ikvienas intervijas, tad tas noder kā savveida vieduma skolotājs. Un Pēteris Kļava, neapšaubāmi, tāds ir. Lai arī ne visam es pilnībā piekristu, tomēr ir lietas, kuras es viņa sacītajā saklausu un tās akceptēju, tādēļ - šī bloga lasītāji, nododu jūsu rīcībā tās intervijas atziņas, kas ir vērtīgas, lai paturētu redzeslokā un ieklausītos to domā! Lai noder!
Vairāk lasiet decembra UNĀ un ekiosks.lv
Cilvēka vērtību sistēma ir viņa dosjē.
- No vienas puses - ja kāds lielās ar savu vērtību sistēmu, visdrīzāk viņš ir intelektuāls narciss. No otras puses - kas ir vērtības? Tie ir pieņēmumi. Eksistence ir koncepcija, tā ir vienošanās un piemērošanās tam, kas tiek pieņemts par vērtīgu.
- Galīgā aptumšošanās notiek, kad cilvēks, nesaprotot sevi, izdomā vērtības vai pieņem tās, kuras piedāvā šodienas pirkšanas un pārdošanas civilizācija.
- Un vērtība ir līdzsvars, savas vietas apzināšanās. Cilvēka inteliģenci raksturo atturība. Neviens inteliģents cilvēks nekad nepretendēs uz Amerikas prezidenta vietu.
- Ja kādam ir vēlme sevi prezentēt vai vēlme, lai viņu novērtētu, tas ir smags garīgs defekts. Un tajā pašā reizē - ja nav ambīciju, cilvēks nevar būt radošs.
- Jo - kas tad ir vērtība? Tā ir salīdzinājums. Bet, ja tu kaut ko salīdzini, tad neesi vieds, jo gribi izvēlēties, bet izvēle ir duālisms. Un, kā teica Laodzi, kad cilvēks ieraudzīja, ka kaut kas ir labs, radās sliktais.
- Jā, vergi ievēl vergturus. Tieši tā. Un es redzu, ka cilvēki ir palikuši trulāki, neintelektuālāki. Lietas ir jāsauc īstajā vārdā. Protams, tādi nav visi, bet pamatmasa ir.
- Cilvēki Latvijā pārtiek no tenkām, viņi barojas no citu cilvēku apakšveļas. Tas ir Latvijas dosjē. Man tas tiešām liekas primitīvi.
- Neviens nav vainīgs. Bet to pateikt ir bīstami, jo apskaidrotu cilvēku vairs neinteresē šī pasaule. Viņš redz, ka viss ir kārtībā.
- Tāpēc tā ir milzīga atbildība, lai cilvēki pareizi saprot informāciju.
- Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana. Kādreiz cilvēkiem notiek ārprātīgi notikumi, bet viņi tik un tā neko nesaprot. Ja kādu interesē otra cilvēka vai slavenību dzīve, viņš ir garīgi slims, iekšēji nepietiekams.
- Uzskatu, ka tas ir vienkārši viduslaiciski - dzīvē atskaitīties tikai olbaltumu līmenī. Tas, ko es daru, - gribu paplašināt uzskatu, ka apziņa nav olbaltums, ka apziņa ir nepārtraukta.
- Es prasu jums, cienījamo lasītāj, ko jūs teiksiet bērnam - kas būs pēc tam? Viņš prasa konkrēti - kas būs pēc tam, kad es nomiršu? Bērniem ir vajadzīgas zināšanas. Tā ir cita paaudze. Ticība ir ļoti svarīga. Es nenoliedzu. Bet vajag precīzas zināšanas. Jūs visi mirsiet. Un ko jūs, cilvēki, tādā brīdī gribētu dzirdēt? Kas tad ir pamatvērtība? Viss atkarīgs no tā, cik tu esi sapratis sevi.
- Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana.
- Tas ir mans pienākums - cilvēkiem intelektuāli palīdzēt uztvert šo notikumu [nāvi], jo nav tāda cilvēka, kas no nāves nebaidītos.
- Visi jūt. Nāve ir atskaites sistēma visam. Ne jau piedzimšana, bet nāve ir saprašanas epicentrs. Visa dzīve zemapziņā ir pakārtota nāves bailēm.
- Cilvēks dzīvo ar jēdzieniem laime, gandarījums un vērtība, bet tie visi ir prāta izdomājumi, tās ir koncepcijas. Tas nav nekas gudrs.
- Šī dzīve nav maiga un tīra. Tā ir rupja. Riktīgi rupja. Tāpēc kaut kādi kompromisi ir vajadzīgi.
- Cilvēki vairojas nesankcionēti kā mencas. Mani tas sadusmo. Viņi nav cienīgi būt par vecākiem, bet viņi to dara kā dzīvnieki. Viņi ne par ko neatbild. Tās ir manas galvenās dusmas. Es ļoti daudzus no viņiem sterilizētu. Domāju, ka sabiedrība pie tā nonāks. Nu, nevar ļaut radīt ciešanas tādos apmēros, kā to dara šie pirmās kastas līmeņa [cilvēki, kuri nesaprot, ka viņi vispār neko nesaprot; tādi ir 96% sabiedrības - P.K.] nelaimīgie cilvēki. Viņi nav vainīgi, bet kādam tas ir jākontrolē.
- Un tad man ir dusmas, kad redzu, ka ļoti labs cilvēks tērē savu dzīvi bezjēdzīgām nodarbēm un ļaujas primitīvu refleksu apmierināšanai. Tad man ir žēl. Un no malas jau nevar palīdzēt, bet liekas, ka tev ir tiesības to pateikt. Kaut gan - ja tev neprasa, kādas tev ir tiesības?
- Mums jāpaliek tīrākiem, labākiem un viedākiem.
Atziņas un domugraudi ņemti no intervijas ar reanimatologu Pēteri Kļavu žurnālā "Una" (DEC / 2016)