Fragmenti no Karla Rānera SJ grāmatas "Ticības pamatkurss. Ievads kristietības jēdzienā"

Kolāža: Didzis D. Kukainis

Ticība bieži šķiet ne tikai personiska izvēle, bet arī ceļš, kas ved uz dziļāku izpratni par pasauli, mūsu vietu tajā un to, kas mūs patiesi veido. Karls Rāners, jezuītu priesteris un Vatikāna II koncila teologs, savā grāmatā "Ticības pamatkurss" uzdod jautājumus, kas izaicina ierasto domāšanu un aicina ikvienu lasītāju apzināti pārdomāt, ko nozīmē ticēt.

Šie fragmenti, ko piedāvāšu jums lasīšanai un pārdomām, nav tikai vārdos ietvertas mācības — tie ir domu dzirksteles, kas var atvērt jaunas perspektīvas, iedvesmot pārdomāt savu dzīvi un attiecības ar citiem un palīdzēt atrast dziļāku sevis izjūtu pasaulē, kurā mēs dzīvojam.

Ielūkojies šajos tekstos ar atvērtu prātu un sirdi — iespējams, tie uzdos tev paša svarīgākos jautājumus un palīdzēs atrast atbildes, kuras līdz šim šķita nesasniedzamas.

• "Savā dziļākajā pārliecībā cilvēks neko nezina labāk kā to, ka viņa zināšanas, t.i., tas, ko ikdienā tā sauc, ir tikai neliela sala bezgalīgā neizzinātā okeānā, peldoša sala, kas mums var šķist uzticamāka par okeānu, taču, tikai okeāna nesta, tā pati ir nesoša, - vairāk mīl savu tā saukto zināšanu mazo salu vai nebeidzamā noslēpuma jūru, vai mazajai gaismai, ar kuru viņš izgaismo salu - to dēvē par zinātni -, vajadzētu būt tai mūžīgai gaismai, kas viņam spīd mūžīgi (tā būtu elle)."
  
• "Ja cilvēcisko realitāti aplūko pareizi, tad redzams, ka starp izpratnes horizontiem un sacīto, dzirdēto un saprasto pastāv nenovēršams aplis. Abi savstarpēji ir viens otra priekšnosacījums."

Karla Rānera “Ticības pamatkurss” ir viens no tiem teoloģijas darbiem, kas nevis vienkārši izskaidro ticību, bet mēģina to ielikt cilvēka dzīves pašā centrā — tur, kur rodas jautājumi par jēgu, nākotni, bailēm un cerību. Tas nav teksts tikai ticīgajiem tradicionālā nozīmē; tas ir mēģinājums parādīt, kāpēc cilvēks vispār ir “atvērts” uz kaut ko vairāk nekā tikai redzamo pasauli.

Rānera pamatideja ir drosmīga: cilvēks savā būtībā ir orientēts uz noslēpumu. Tas nozīmē, ka mēs nekad pilnībā neapmierināmies ar daļējām atbildēm. Pat tad, kad dzīve ir “sakārtota”, paliek jautājums — un kas tālāk? Šis jautājums, pēc Rānera domām, nav nejaušs psiholoģisks efekts, bet cilvēka būtības struktūra. Cilvēks ir būtne, kas jautā par bezgalīgo.

No šejienes izriet viena no viņa svarīgākajām domām — tā sauktais “pārdabiskās eksistences” jēdziens. Tas skan sarežģīti, bet ideja ir vienkārša: Dieva klātbūtne cilvēkā nav ārējs “pievienojums”, bet jau sākotnēji iestrādāta iespēja. Žēlastība nav tikai īpašs brīdis reliģiskā pieredzē; tā ir dziļākais cilvēka pastāvēšanas fons. Pat cilvēks, kurš sevi nesauc par reliģisku, dzīvo šīs atvērtības ietvarā.

Īpaši svarīga Rāneram ir ideja par Dievu kā “svēto noslēpumu”. Dievs nav objekts, ko var pilnībā aprakstīt vai ielikt definīcijās. Jo vairāk cilvēks par Viņu runā, jo vairāk viņš saprot, ka Dievs vienmēr paliek lielāks par jebkuru jēdzienu. Tieši šis “neaptveramais pārsvars” padara ticību par pazemības un uzticēšanās ceļu, nevis intelektuālu kontroli.

Kristus Rānera domāšanā ir centrālais punkts — nevis kā morāls skolotājs vai tikai vēsturiska persona, bet kā Dieva pašatklāsme cilvēces vēsturē. Kristus dzīve parāda, ka Dievs nav tāls princips, bet ienāk cilvēka realitātē. Tas maina visu teoloģijas perspektīvu: Dievs nav jāmeklē tikai “augšā”, bet arī cilvēka pieredzes dziļumā.

No tā izriet arī Rānera skatījums uz Baznīcu un kristietību kopumā. Kristietība nav tikai institūcija vai noteikumu sistēma — tā ir vēsturisks veids, kā Dieva atklāsme kļūst redzama un kopjama laikā. Taču viņš vienlaikus uzsver, ka Dieva darbība neaprobežojas ar Baznīcas robežām. Žēlastība var darboties plašāk, nekā cilvēki spēj organizēt vai definēt.

Šeit parādās viņa slavenā doma par “anonīmajiem kristiešiem”. Tā nenozīmē, ka visi automātiski ir kristieši, bet gan to, ka cilvēks, kurš dzīvo patiesībā, mīlestībā un atvērtībā uz labo, jau var būt neapzinātā dialogā ar Dieva žēlastību. Tā ir provokatīva ideja, jo tā paplašina pestīšanas horizontu ārpus redzamām robežām.

Pestīšana Rāneram nav balva par pareizu informāciju, bet attiecību pilnība ar Dievu, kas ir klātesošs cilvēka brīvībā. Tādēļ viņš uzsver universālu pestīšanas iespēju — ne kā automātisku garantiju, bet kā Dieva aktīvu vēlmi būt attiecībās ar katru cilvēku. Tas padara viņa teoloģiju gan cerības pilnu, gan nopietnu, jo tā pieprasa personīgu atbildi.

Ļoti būtiska ir arī Rānera doma par cilvēku kā “Dieva vārda dzirdētāju”. Tas nozīmē, ka cilvēka spēja jautāt par jēgu, par labestību un patiesību pati par sevi jau ir atvērtība atklāsmei. Ticība tādējādi nav sveša realitāte, kas nāk no ārpuses, bet atbilde uz kaut ko, kas jau notiek cilvēka iekšējā pieredzē.

Noslēgumā Rāners uzsver, ka ticība vienmēr ir eksistenciāls lēmums. Tā nav tikai teorija vai kultūras tradīcija, bet izvēle, kā cilvēks interpretē savu dzīvi: kā noslēgtu sistēmu vai kā atvērtību noslēpumam. Šis lēmums nav vienreizējs intelektuāls akts — tas ir dzīves virziens, kas veido cilvēka attieksmi pret sevi, citiem un pasauli.

Ja skatās kopumā, Rānera dižais traktāts “Ticības pamatkurss” nav mēģinājums vienkāršot ticību, bet gan padarīt to dziļāku — parādīt, ka tā sākas nevis ar atbildēm, bet ar jautājumu, kas jau dzīvo cilvēkā.

Turpinot skatījumu uz Rānera domāšanu, viena no būtiskākajām līnijām ir viņa uzstājīgā pārliecība, ka cilvēka pieredze pati par sevi jau satur “atvērtības struktūru” uz transcendento. Tas nozīmē, ka ikdienas pieredze — prieks, zaudējums, mīlestība, trauksme — nekad nav tikai “psiholoģiski notikumi”. Tie vienmēr norāda tālāk un pāri par sevi. Cilvēks nekad nepiedzīvo tikai faktus; viņš vienmēr tos interpretē jēgas horizontā, kas pārsniedz konkrēto situāciju.

Rāners īpaši uzsver, ka klusums cilvēka dzīvē nav tukšums, bet vieta, kur parādās jautājums par Dievu. Tieši brīžos, kad vārdi vairs nespēj izskaidrot pieredzi — piemēram, ciešanās vai dziļā mīlestībā — cilvēks sastopas ar realitāti, ko nevar reducēt uz loģiskiem skaidrojumiem. Šis “pārsniegums” nav nejaušs; tas ir cilvēka garīgās struktūras centrālais elements.

Vēl viena svarīga Rānera doma ir atklāsmes pakāpeniskums. Dievs neparādās kā pēkšņa informācijas “ievade” cilvēces vēsturē, bet kā process, kurā cilvēka apziņa tiek lēnām paplašināta. Tas nozīmē, ka arī ticība nav statisks stāvoklis — tā ir attīstība. Cilvēks arvien dziļāk saprot to, kas jau sākotnēji viņā ir bijis kā iespējamība.

Rāners arī ļoti nopietni uztver cilvēka brīvību. Dievs, viņa skatījumā, nekad neuzspiež Sevi kā pierādāmu faktu. Ja Dievs būtu pilnībā pierādāms, cilvēka brīvība tiktu reducēta uz nepieciešamību. Tāpēc ticība vienmēr ietver risku — nevis aklu lēcienu, bet uzticēšanos tam, kas nav pilnībā kontrolējams.

No šejienes izriet arī viņa izpratne par šaubām. Šaubas nav ticības pretstats, bet tās iekšējā sastāvdaļa. Cilvēks, kurš tic, vienmēr vienlaikus arī jautā. Rānera skatījumā ticība bez jautājumiem kļūst par ideoloģiju, nevis dzīvu attiecību ar noslēpumu.

Ļoti nozīmīga ir arī viņa doma par vēsturi kā atklāsmes telpu. Dievs nerunā ārpus laika, bet caur vēsturiskiem notikumiem, cilvēkiem un kultūrām. Tas nozīmē, ka ticība nekad nav atrauta no pasaules realitātes — tā vienmēr ir iesaistīta konkrētā vēsturiskā situācijā, ar tās konfliktiem, ierobežojumiem un iespējām.

Rāners arī mēģina pārvērtēt attiecības starp intelektu un ticību. Viņš neuzskata ticību par “mazāku zināšanu formu”, bet par citu pieejas veidu realitātei. Intelekts analizē, bet ticība integrē — tā apvieno cilvēka pieredzi vienotā jēgas horizontā, kurā pat fragmenti iegūst nozīmi.

Svarīgs ir arī viņa skatījums uz cilvēka nāvi. 

Nāve Rānera teoloģijā nav tikai bioloģisks beigu punkts, bet galīgā atvērtība noslēpumam. Tā nav iznīcība, bet robeža, kurā cilvēka brīvība un Dieva klātbūtne saskaras visradikālākajā veidā. Tieši šeit cilvēka eksistence sasniedz savu galējo jautājumu.

Rāners savā darbā arī uzsver, ka mīlestība ir vieta, kur ticība kļūst visredzamākā. 

Mīlestība, kas nav reducējama uz pašlabumu, vienmēr satur transcendentu dimensiju — tā iziet ārpus aprēķina. 

Tādēļ viņš redz mīlestību kā vienu no skaidrākajām zīmēm, ka cilvēks ir atvērts Dievam, pat ja viņš to neformulē reliģiskā valodā.

Noslēdzot šo plašāko skatījumu, Rānera traktāts “Ticības pamatkurss” kļūst nevis par grāmatu, kas sniedz gatavas atbildes, bet par domāšanas telpu, kurā lasītājs tiek aicināts pašam ieiet savas dzīves dziļākajos jautājumos. Tā nav sistēma, kas noslēdz, bet horizonts, kas atver — un tieši šī atvērtība arī ir viņa teoloģijas centrālais noslēpums.