Dzīļu psiholoģijas atziņas pārmaiņu izdzīvošanai Dž. Holisa grāmatā "Dzīvot starp pasaulēm"

Kolāža: Didzis Kukainis, fona attēls: unsplash.com

Kā jau tas noteikti mana bloga lasītājiem ir zināms, es diezgan aktīvi sekoju līdzi jaunāko grāmatu izdošanai, kuras ieteicis kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis. Tā pie lasītājiem pavisam nesen nonākusi viena no jaunākajām Džeimsa Holisa grāmatām "Dzīvot starp pasaulēm". Džeimss Holiss ir pasaulē pazīstams amerikāņu Junga psihoanalīzes teorētiķis un praktiķis. Līdz šim latviešu valodā izdotas divas viņa grāmatas - "Viduspāreja" un "Saturna ēnā". Arī par šīm grāmatām esmu rakstījis šeit blogā - par "Viduspāreju" šeit, par "Saturna ēnā" - šeit. "Dzīvot starp pasaulēm" ir vēstījums, kā sakopot apņēmību un drosmi, lai smagos pārmaiņu laikos saglabātu savas vērtības, jo "patiesais dvēseles ceļojums var notikt tikai tad, kad izprastas un atspēkotas "idejas un priekšstati", kam diendienā kalpojam."

Kad "Dzīvot starp pasaulēm" ir sākta lasīt, to nevari vien beigt darīt, ir jau vēls vakars, nakts, taču nodaļa jāpabeidz, tad jāpiefiksē kāda atziņa, tad sāc ķerties klāt nākamajai nodaļai un tā tik uz priekšu, līdz pamani, ka esi sagaidījis jau rīta gaismu uzaustam... Tā nu tas gadījās ar mani un tādēļ arī top šis apraksts, pavisam svaigs, tikko kā grāmata rīta pusē pabeigta lasīt. Un tomēr - galvenais vadmotīvs šajā grāmatā, manuprāt, ir tverams no tās beigu lappusēm, kurās autors saka: "Vienmēr dzīvosim starpposmā starp to, kas ir sasniegts un izsmelts, un to, kas tuvojas aiz apvāršņa izliekuma. Mēs vislabāk varam pārdzīvot pārmaiņas, zaudējumu, izaicinājumu laikus, kad izdzīvojam šo ceļojumu pēc iespējas pilnīgāk, iesaistot gan sirēnas ar to vilinošajām dziesmām, gan no mūsu dzīves virpuļiem iznirstošās jūras čūskas visā to draudīgumā; mūsu dabiskās zinātkāres un ilgu vadīti, varbūt varam iemest svērteni tajās pašās virzošajās straumēs, kas plūda cauri mūsu senču dvēselēm un plūst cauri arī mūsējām."

Daži lasītāji, kā saka pats Holiss, viņam pārmetot, ka viņš rakstot grāmatas, kas esot tumšas un drūmas, nepieskaroties laimei un priekam, taču man no savas puses gribas piebilst, ka autors raksta reāli un tā, kā arī šajā dzīvē iraid - realitāte un pasaules nestie satricinājumi un izaicinājumi mums ir ikdienišķāk pazīstami, tādēļ ir svarīgi spēt šādos turbulentos laikos izdzīvot, tādējādi kļūstot viedākiem un spējīgākiem pielāgoties, kas ir visu mūsu izdzīvošanas pamatu pamats tomēr. Saprotu, ka pasaule alkst vieglas literatūras, kurā viss ir skaisti un viegli, taču, autora vārdiem sakot, "laimei un priekam nevajag, lai par tiem rakstītu biezas grāmatas: tie par sevi parūpēsies paši, bez mūsu iesaistes. Laime rodas kā blakusprodukts, esot pareizās attiecībās ar savu dvēseli ikvienā brīdī. Laime var uzrasties dažādos apstākļos, bet ar gribēšanu vien tai nevar likt parādīties. Es labprātāk runātu par mūsu ikdienas dzīves realitāti; par personiskās un politiskās vēstures smagumu, kas, šķiet, mūžīgi ir ar mums; par to, cik grūti ir dzīvot godīgu, pieklājīgu un autentisku dzīvi, uz kādu, manuprāt, ir jātiecas." Šajā pēdējā citāta teikumā ieskanas tas, ko es par Dž. Holisu un viņa grāmatām esmu nodomājis senāk - tā varētu izklausīties mūsdienu Sokrats un viņa vēstījums, jo arī antīkajam sokratiskajam garam bija līdzīgs uzstādījums - veicināt godīgas, pieklājīgas un autentiskas dzīves dzīvošanu.

"Savukārt tos, kuri iztur, vienmēr sagaida kaut kas lielāks un cenšas caur tiem izpausties. Es sāku novērtēt gudrību, kas ietverta Rainera Marijas Rilkes novērojumā, - "mūsu uzdevums ir tikt arvien lielāku lietu sakautiem". Ja mani uzvar tas, kas lielāks par manu ego, es attīstos, nevis stāvu uz vietas; es esmu aicināts augt, neraugoties uz vēlmi pēc viegluma, paredzamības un kontroles." (17. lpp.)

Holiss šīs grāmatas 35. lappusē skaidri un tieši raksturo mūsdienu mediju un pasaules alkas, cilvēku paradumus aizrauties ar citu dzīvēm, nevis lūkoties, kā dzīvot un attīstīt savu autentisko pasaules redzējumu, uz kuru mūs noteikti (!) aicina un uzrunā mūsu ikkatra dvēseles dziļumos mītošā esamība:

"Tāpēc, ja mums trūkst savas dvēseles un tās ikdienas ceļojuma izjūtu, mēs varam aizrauties ar dažādu svešinieku, pat tādu, kurus dēvē par slavenībām, dzīvēm, ar cilvēku, kuri, iespējams, nav neko ievērojamu sasnieguši, bet viņus pazīst vienkārši atpazīstamības dēļ. Visur klātesošais ārstēšanas plāns mūsu atsaistītībai ir "uzmanības novēršana", jaunākās ziņas ("jo vairāk asiņu, jo skaļāks un lielāks virsraksts"), aktuāli skandāli vai kāda iemesla izraisīti nenovēršami draudi. Turklāt mums ir farmācijas rūpniecība, kas ražo medikamentus pat vēl neaprakstītām slimībām, jo pastāv iespēja, ka jaunatklātajiem ķīmiskajiem savienojumiem tiks atrasti līdz šim nezināmi pielietojumi, un tas savukārt radīs ekonomisku guvumu."

Teju katrā šīs grāmatas lappusē esmu atzīmējis citēšanas un atcerēšanās vērtus padomus un atziņas, taču no mums katra personīgi ir atkarīgs tas, kā mēs šo grāmatu un tās atziņas lasām un kā tās esam gatavi īstenot savās dzīvēs. Protams, šajā apskatā es noteikti neaplūkošu visas atziņas, taču, piemēram, kāds ir šīs grāmatas mērķis un ko tā sniedz lasītājam, kas tās tekstā iedziļinās, to es noteikti jums līdzdalīšu. Mūsu pasaules problēma un, jā, es neesmu ārpus tās, arī mana personīgā problēma ir - mēs esam atstāti jūtami vieni, vientuļi un neizsakāmi pārpildīti ar ilgām. Daudziem, lai neteiktu, ka ikvienam, ir aktuāls jautājums "Kā mēs varam turpināt dzīvot tādā laikā, kāds ir mūsējais?" To autoram uzdevuši daudzi, tostarp, noteikti ir gatavi uzdot arī šīs grāmatas latviešu versijas lasītāji, uz ko autors atbild ar šādām atziņām, kuras viņš mūs aicina apgūt kultūras apjukuma, paradigmu maiņas, starpposmu un personīgās krīzes laikos:

• Tevi definē tas, kas ir visdziļāk tevī, tavas vērtības un tavas rīcības.
• Citu rīcības, it īpaši to, kuri ir apjukuši, tevi nedefinē.
• Lai kādi arī būtu izplatītākie laikmeta mīti, civilizācija vienmēr balstās uz labajiem cilvēkiem, kuri dara to, kas ir nepieciešams, lai ikdienā uzturētu kārtībā savu sabiedrību.

Kas ir dzīļu psiholoģija, par ko vēsta Dž. Holisa darbi un kas tajā tiek pētīts? 

"Dzīļu psiholoģija nozīmē centienus sarunāties ar sevi padziļinātāk, nekā to radusi darīt ikdienišķā ego apziņa un vairums ārstēšanas metožu. Lai gan man varētu šķist, ka dzīve, izvēles, vērtības un spēja uzdrošināties, ko no manis pieprasa dvēsele, rada sarežģījumus un apdraud manu drošību un paredzamību, dāvana, ko sniedz šāda uzdrošināšanās, ir jēgas pieredze. Dzīļu psiholoģija saprot, ka dzīves mērķis nav laime, kas tāpat ir tikai īslaicīga, bet gan jēga, kas paliek."

"Dzīļu psiholoģijā īpaši tiek pētītas mūs veidojošās pieredzes - tie pirmatnējie, internalizētie "stāsti" vai interpretācijas, kas novirzīja mūs no mērķa, veidoja mūsu attiecības ar citiem un noteica mūsu ikdienas dzīvi. Izpētīt tos nenozīmē kavēties pagātnē, bet gan apzināties, kādā veidā pagātne joprojām ir aktīva mūsos - veidojot modeļus, nosakot noslieces, mazinot izvēles brīvību. Kā novērojis Viljams Folkners, pagātne nav mirusi; tā pat nav pagātne. Jau no bērnības mēs sākam "lasīt" pasauli, lai pielāgotos, iekļautos, apmierinātu savas vajadzības, izvairītos no kaitējuma, tiktu galā ar trauksmi."

Šajā Dž. Holisa grāmatā "Dzīvot starp pasaulēm" autors lasītājam bagātīgi izskaidro dzīļu psiholoģijas pamatprincipus, kā arī dalās pieredzē no savas praktiskās darba pieredzes un izzinātā, tostarp, par literatūras studēšanas nozīmīgumu sevis un savas paša dzīves gaitas izprašanas kontekstā. Tāpat autors lasītājam piedāvā ieskatu saiknes atrašanā, lai ikkatrs varētu pārvarēt mūsos mītošās atkarības, kas bieži vien ir plīvurs mūsu dziļākajām problēmām, kuras atsakāmies atzīt un risināt. Dzīļu psiholoģija, manuprāt, ir tā skola un tā literatūra, kuru būtu jāiepazīst ikvienam, lai mēs kļūtu par labāku sabiedrību un par labākiem līdzcilvēkiem vienam pret otru. 

"Lai atbrīvotos no atkarību izraisītās uzvedības, nepieciešams identificēt, pret kādu emocionālo realitāti vai uztvērumu mēs aizsargājamies ar šīs atkarības palīdzību, un riskēt ar to, kas tiek uztverts kā nepanesams. Iet cauri bailēm, nevis aizsargāties pret tām, ir vienīgais veids, kā mēs varam apturēt Īksiona ratu. Nav jākaunas baidīties no pamestības, ciest garlaicību vai piedzīvot depresiju. Kamēr mēs nespēsim izjust to - patiešām izjust, nevis anestezēt -, mēs turpināsim būt nemotivēti mainīt savu dzīvi." (67. lpp.)

"Gudrības sākums ir diena, kad apzināmies acīmredzamo: vienīgā persona, kas ir klātesoša ikvienā mūsu psihodrāmas ainā, esam mēs paši. Lai cik ērti būtu meklēt vainīgo citu vidū, mums tomēr ir jāuzņemas zināma atbildība par to, kas notiek mūsu attiecībās. Ja vēlamies izprast savas grūtības attiecībās ar citiem cilvēkiem, mums ir jāskatās uz savām stratēģijām, kā tiekam galā ar pārslogotību un pamestību. Pirmie centieni "nolasīt" pasauli, attiecības, kurās bijām iesaistīti, bieži vien ir ietvars, paradigma turpmākajām attiecībām. Tādējādi šo centienu izpausmes turpina parādīties, uzspiežot sevi pat tad, kad domājam, ka esam no tām izauguši." (69. lpp.)

Grāmatas 6. nodaļā autors lasītājiem stāsta par dziedināšanās iespējām un veidiem, metodēm un padomiem, lai tā varētu norisināties. Šajā nodaļā ir minēti lieliski un noderīgi padomi sevis paša izaugsmes veicināšanai un personības kontroles atgūšanai, kā arī tas, ka 1) "daba mūs ir aprīkojusi, lai mēs izdzīvotu, piedzīvotu savu ceļojumu un spētu izaugt", 2) "pašu bezspēcības dēļ mums ir jāpielāgojas, un tāpēc mēs radām "stāstus", kas palīdz saprast", 3) "mēs kļūstam par savu "stāstu" kalpiem un gūstekņiem", 4) "bez psihopatoloģijas dāvanas mēs nekad nenokļūtu pie stindzinošās atklāsmes, ka ir nepieciešams pārskatīt un tādējādi, iespējams, pārveidot savu dzīvi plašākā "stāstā"", 5) "psihopatoloģija aicina mūs uzņemties atbildību par kaut ko būtiskāku nekā "paliatīvā" aprūpe", 6) "mūsu galvenie uzdevumi ir rīcībspējas atgūšana, personiskā autoritāte un personiskā mērķtiecība" un 7) "pieaugšanas projekta nozīme ir turpināt strādāt, lai dziedinātu iekšējās plaisas, līdz mēs varam kalpot tam, kas vēlas ienākt pasaulē caur mums". 

Tuvojoties grāmatas beigu daļai, autors lasītājiem vēsta par mūsu ievainojumiem, par dvēseles Anima un Animus, par garīgo briedumu un nobriedušu garīgumu, kas tas ir un kā tādu atrast, kā arī, ka tam ne vienmēr ir saistība ar reliģijām un institūcijām. Tāpat autors mums līdzdala atziņas par to, ka dzīves satricinājumu un turbulences izraisītas problēmas mēs nevaram atrisināt, taču mēs tās noteikti varam un spējam pāraugt, kā arī - "zāles pret vientulību ir vienatne". Šis pēdējais teikums ir paradoksāls, taču ne nepatiess, par kura realitāti varat lasīt, sākot no grāmatas 150. lappuses. Tāpat autors mums māca un vada mūs cauri mūsu ēnas iepazīšanai, kas ir viens no ceļiem un veidiem, kā mēs varam patiesāk un autentiskāk izdzīvot savas psihes un dvēseles uzstādījumus mainīgos laikos un apstākļos. 

Ikkatram lasītājam novēlu atklāt savus patiesos dziļumus un, sastopoties ar tiem, kļūt autentiskākiem un bez bailēm izdzīvot laikus, dzīvojot "starp pasaulēm"!

"Pārmaiņas ir dabas dabā, un mēs esam dabas daļa."