Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 1. Kas ir pāvestības vēsture? Kad tā sākas?
Attēls: aleteia.org
Pāvestības vēstures izzināšana cauri šai populārzinātnisko rakstu sērijai ikvienam tās lasītājam ļaus iepazīt reālo pāvestības vēsturi četros tās galvenajos veidolos: 1) kā ideju jeb uzskatu, 2) kā institūciju, 3) kā biogrāfisku personību aprakstu un 4) kā veidotāju un formētāju attiecīgi visai turpmākai Rietumu civilizācijai. Tas ir pirmais punkts. Otrais punkts un šī pirmā ieraksta izejas pozīcija ir pāvesta amata «iedibināšana» jeb no kurienes vispār radās tāda ideja par kādu vīru Romā, kurš tagad mūsdienās ir lielais gans veselai astotdaļai pasaules iedzīvotāju? Uz šo jautājumu mēģināšu atbildēt šajā ierakstā, tā turpmākajās rindkopās.
Šajā pirmajā ierakstā mēs iepazīsim tās nelielās vēsturiskās drumslas, cik nu mēs varam par pāvestību uzzināt no Rakstiem jeb Bībeles (šajā vietā lasiet ļoti uzmanīgi, jo katoļu Baznīca proponē domu, ka pāvestība ir bibliska, taču protestantu teoloģija to noliedz un pierāda pretējo; tādējādi gribu sacīt, ka viss atkarīgs no teoloģiskās domas pārstāvniecības un skatupunkta, kā mēs ikviens raugāmies uz pāvestību), tāpat apdomāsim līdz mums nonākušās Baznīcas sniegtās informācijas drumslas un kaut kā uz tā visa fona mēģināsim saprast pāvestības vēsturi un pāvesta troni ieņēmušo pārstāvju ietekmi un lomu vēstures gaitā un tās attīstībā.
«Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.» (Mt 16, 18-19)
Šie Mateja evaņģēlija 16. nodaļas vārdi ir atslēga uz pāvestības dievišķās iedibināšanas pārliecību, kuru kā pretenziju Vatikāns pauž joprojām. Taču pāvestības vēsture nav viena vēsture. Tā ir komplicēta teju 4 vēsturu kopsumma, kuru mēs mēģināsim atšķetināt. Bet par visu pēc kārtas. Kā mēs zinām, pāvestība ir visilgāk un joprojām funkcionējoša institūcija, tā sākās ar pirmo pāvestu Pēteri (kā vēsta tradīcija!) un turpinās mūsdienās ar aktuālo 266. pāvestu Francisku un 265. pāvestu, emeritēto Benediktu XVI.
Pirmā vēsture par kuru mēs varam šo četru vēsturu kontekstā runāt, ir idejas jeb uzskata vēsture. Un šī ideja saucas «petrīniskā ideja» jeb «petrīniskās misijas jeb kalpošanas ideja». Vārda «petrīnisks» izcelsme nāk no vārda Pēteris, kas, kā jau iepriekš rakstīju, tiek uzskatīts par pirmo pāvestu. Šo pāvestu varat arī redzēt šī raksta titulbildē, kurā apustulis Pēteris rokās tur divas atslēgas, kuras simbolizē siešanas un atraisīšanas varu, kā mēs to lasām fragmentā no Bībeles. No šīs t.s. petrīniskās idejas atvasināts ir t.s. «Pētera kalpojums» jeb amats, kurš vēsturiski tiek nodots no pēcteča pēctecim (šo terminu «Pētera kalpojums» vai «Pētera amats» varam sastapt teoloģiskajā pētniecībā, ar kuru nodarbojas eklezioloģija jeb mācība par Baznīcas pārvaldību un organizāciju).
Otrā vēsture ir pāvestības kā institūcijas vēsture. Cik mēs varam secināt no mums pieejamajiem avotiem, Pēterim nebija nedz cilvēku, nedz organizācijas ar daudziem departamentiem, taču pāvestība, redziet, ir izdzīvojusi un turpina dzīvot, un neizskatās, ka tik drīz šī institūcija beigtu pastāvēt. Tā - neliela liriska atkāpe šajā kontekstā.
Pāvestības pētnieks Eimons Dafijs savā pasaulslavenajā darbā «Svētie un grēcinieki» par pāvestības kā institūcijas vēsturi raksta:
«Pētera sevišķais statuss evaņģēlijos - pilnvarojums siet un atraisīt, barot Kristus avis izriet no viņa stāvokļa: Pēteris ir augstākais liecinieks un ticības sargs. Turpmākajā Baznīcas tradīcijā šo ideju komplekss būtiski ietekmē kristiešu izpratni par autoritātes dabu un saknēm. Pētera uzdevums pasludināt Baznīcas ticību un sargāt un barot to iegulsies Romas kopienas un tās bīskapa varas izveides pamatos, kur, kā ticēja, tiek iemūžināti apustuļa pienākumi un privilēģijas. [..] Ne Pāvils, ne Apustuļu darbi, ne arī kāds no evaņģēlijiem nestāsta neko tiešu par Pētera nāvi, un nevienā no tiem nav pat mājiena, ka Pētera īpašā loma varētu būt nodota kādam vienam «pēctecim». Tāpēc te, Jaunās Derības lappusēs, nav nekā, kas tieši uzturētu pāvestības teoriju.»
Trešā pāvestības vēsture ir biogrāfiju jeb to personību vēsture, kuras ieņēma šo pāvesta amatu laiku lokos, kopā tās nu jau ir 266 biogrāfijas, kurās mēs kā pāvestības vēstures interesenti centīsimies ielūkoties. Taču, ņemiet vērā, ka agrīnā perioda biogrāfijas nekādā veidā nav tik detalizētas, kādas mēs varam lasīt par mūsdienu pāvestu dzīvi. Par dažiem no agrīnajiem pāvestiem mums palikušas vien nelielas zināšanas. Daudzi no pāvestiem vēstures gaitā ir bijuši ietekmīgi, interesanti, atcerēšanās vērti, tomēr daudzi no šiem vīriem ir bijuši arī amata necienīgi, nožēlojami, zemiski un tādējādi arī vēlākie autori tos centušies teju izsvītrot no vēstures. Galīgo patiesību mēs nekad neuzzināsim, tomēr pietuvoties mēs patiesībai varam, drīkstam un mums pat ir nepieciešams to darīt labākas nākotnes un sabiedrības vārdā. Šeit mēs varam pieminēt arī personību un varas jeb institūcijas sadursmes vēstures gaitā, kad mēs runājam par t.s. antipāvestiem jeb pretpāvestiem, kas arī pretendēja uz attiecīgo Pētera troni un tika ievēlēti šķelšanās rezultātā un bieži vien valdīja un cīnījās paralēli t.s. īstajam jeb baznīciski kanoniski ievēlētajam pāvestam.
Ceturtā vēsture, kuras kontekstā mēs pāvestību varam aplūkot, ir teju Rietumu kultūras un civilizācijas vēsture. Pāvestības vēsture ir mikrokosms Rietumu civilizācijas vēstures tvērumā. Kādēļ mēs varam tā sacīt? Jā, pirmkārt, pāvesti ir bijuši sava laika lielākie arhitektu, celtnieku un mākslinieku patroni. Otrkārt, pāvesti bieži vien bija attiecīgā laikmeta politiskie un juridiskie līderi, veidojot pamatu vēlākajai politikas un likumu kultūrai, kādu mēs to pazīstam un atzīstam mūsdienu Eiropā. Treškārt, mēs varam tam piekrist vai nē, bet pāvestības vēsture un pāvesti ir atstājuši savu nospiedumu visās intelektuālajās un filozofiskajās kustībās un mācībās visu šo 2000 gadu laikā. Lai gan pasaule šobrīd ir vairāk sekulāra un būtiski mazāk katoliska, tomēr joprojām pāvests un viņa amats ataino prestižu un ietekmi daudzās mūsdienu sabiedrības norisēs, grupās un pārstāvniecībās.
Daži fakti un notikumi, kas saistās ar Baznīcas tradīcijā nosaukto pirmo pāvestu - apustuli Pēteri
Daudzus pieņēmumus par apustuļa Pētera kalpojumu mēs nevaram pieņemt kā droši ticamus, līdz ar to mums nākas balstīties uz to, ko vēsturnieki un vēstures avoti pieņem par vēsturisku patiesību, cik nu par agrīno kristietību var runāt no patiesības skatupunkta.
Pēteris, pirms Jēzus viņu bija iecēlis (pārsaucis vārdā) par Pēteri, bija parasts zvejnieks Sīmanis no Betsaidas (dzimis ap 4. gadu pirms Kristus), kurš ar ģimeni bija pārcēlies uz Kapernaumu. Viņam bija brālis, vārdā Andrejs. Pēteris bija precējies. Tradīcija vēsta, ka Pēterim bijusi arī meita, Petronilla, taču šis pieņēmums ir ļoti apšaubāms. Runājot par to, kā Sīmanis kļuva par Pēteri - viņš ap 28. gadu mūsu ērā sastapās ar Jēzu un šajā agrīnajā sastapšanās piedzīvoja vienu no būtiskākajām savas dzīves izmaiņām, kā mēs to varam lasīt evaņģēlijos, piem., turpat jau minētajā Mateja evaņģēlijā, 16. nodaļā: Viņš [Jēzus] tiem jautāja: "Bet ko jūs sakāt - kas es esmu?" Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Jēzus viņam atbildēja: "Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans Debesu Tēvs." (Mt 16, 15-17).
Jau agrīni Romas kristiešu vidū dzima leģendas un tradīcijas par Pēteri, taču ne uz vienu no tām nav nekādas tiešas atsauces Jaunajā Derībā, kas, kā zināms, tapa daudzus gadus vēlāk. Viena no tradīcijām vēsta, ka apustulis Pēteris tika sists krustā kājām gaisā un mira mocekļa nāvē Nērona kristiešu vajāšanu laikā (ap 64-67 gadu m.ē.). Pēteris pēc tradīcijas tiek pieņemts par pirmo Romas bīskapu jeb pāvestu laika posmā no 42. līdz 67. gadam, taču pastāv pieņēmumi, ka viņš ceļojis apkārt uz Antiohiju un Korintu, kā arī bijis Jeruzālemē ap 49. gadu.
Pirmajos kristietības gados Romā nebija vienas konkrētas draudzes, tikai vēlākos gados izveidojās centralizēta kopiena, lai sargātos no hairēzēm jeb maldu mācībām. Tādējādi tiešām Pēteris par bīskapu un pāvestu tiek pieņemts pēc tradīcijas. Par Pēteri sava darba ievaddaļā raksta arī jau mums zināmais pāvestības vēsturnieks Dafijs:
«Evaņģēliji sniedz izcili pārliecinošu Galilejas zvejnieka apustuļa Pētera, īstajā vārdā Sīmanis bar Jona, portretu. Cilvēks ar siltu sirdi, impulsīvs, dāsns, viņš kopā ar savu brāli Andreju bija pirmie, kas atsaucās Jēzus aicinājumam kļūt par «cilvēku zvejniekiem». [..] Visos evaņģēlijos viņš ir līderis vai vismaz tas, kurš izsaka apustuļu domas. Viscaur Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos Pētera vārds ir pirmais katrā divpadsmit mācekļu sarakstā. Katrā evaņģēlijā viņš ir pirmais māceklis, kuru Jēzus aicina. Filipa Cēzarejā, Jēzus kalpošanas pagrieziena brīdī, tieši Pēteris atpazīst un atzīst viņu kā Mesiju, tādējādi pirmo reizi atklāti izteikdams Baznīcas ticību savam Kungam. Pēteris ir pirmais no pietuvināto mācekļu loka, kuriem Jēzus ļauj redzēt viņa apskaidrošanu kalnā, un tas ir Pēteris, kurš (diezgan neveikli) sauc uz Kristu apbrīnā un bailēs.»