Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 19. Pāvesta Pija XII izaicinājumu pilnais pontifikāts
Pāvests Pijs XII
Vēstures gaitā ir izveidojies teiciens: "Tas, kurš ieiet konklāvā kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls." Šis kalpo kā svinīgs brīdinājums pret prognozēšanu un līderību favorītisma nozīmē. Taču tāpat dažos gadījumos kardinālu izvēle par labu vienam vai citam pāvesta kandidātam ir bijusi skaidri saskatāma. Tā tas bija arī ar kardināla Pačelli kļūšanu par pāvestu Piju XII 1939. gada konklāvā. Eudžēnio Pačelli pāvesta administrācijā strādāt uzsāka 1901. gadā, lai pārskatītu Baznīcas kanoniskās tiesības, kalpoja arī kā nuncijs (pāvesta sūtnis) Bavārijā un Vācijas Republikā un tika iecelts par Vatikāna valsts sekretāru 1930. gadā. Šajā amatā viņam bija iespēja daudz ceļot pa pasauli. Viņa ievēlēšanas laikā viņam bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Viņš ilgojās pēc miera pasaulē un dzīvoja karā pēc kara, daža karsta, daža auksta. Mēs no vēstures skatupunkta varam novērtēt un atzīt viņa diplomātiskās spējas. Bet, protams, mums arī jāierauga un jāatzīst viņa pretrunīgums, kas parādījās laikā, kad bija nepieciešama pāvesta rīcība, tāpat kā viņa nespēja rīkoties, sastopoties ar Hitlera rīcību, iznīcinot Eiropas ebrejus. Pāvests Pijs XII izdeva nozīmīgas enciklikas, kurās skāra gan teoloģiskus, gan intelektuālus jautājumus, Baznīcas dogmas un pamata katoliskās prakses. Brīnišķīgs, bet askētisks, kādu acīs varonis, bet kādu - nelietis, tomēr Pijs XII vēsturē ir fascinējoša figūra.