Ak, tas nolādētais vīģes koks... Gavēņa laika pārdomas par Mk 11:12-14 (arī Mt 21:18-19)
Photo by Kristof Rasschaert on Unsplash
Apcerēt šo Svēto Rakstu vietu mani mudināja kāds manā virzienā raidīts jautājums: "Kāpēc tika nolādēts tas nelaimīgais vīģes koks, ja pat skaidri zināms, ka nebija vīģu laiks? Kāds simbolisms pausts šajā tekstā?" Jaunās Derības atbilstošajā rakstvietā mēs tā lasām: "Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: "Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis." Un Viņa mācekļi klausījās." (Mk 11: 12-14) Āmen.
Mīļie draugi! Šajā vietā, līdzīgi kā daudzās citās vietās, mums kā teksta lasītājiem un apcerētājiem ir darīšana ar ticības un arī zināmiem vēstures notikumiem tēlainu atstāstu formā. Būtu muļķīgi domāt, ka Jēzus nezinātu, kad ir un kad nav vīģu laiks... Man īpaši tuvs ir kāds vācu teologs, priesteris, karmelītu tēvs Reinhards Kērners un viņam Jēzus un vīģu koku sakarā ir daudz kas pavēstāms. Kērners ir sarakstījis izcilu triloģiju "Jēzus zemniekiem" (izdota arī latviski, bet ar ļoti būtiskiem izgriezumiem jeb cenzūru!) un šajā triloģijā šis priesteris lasītājiem aprāda Jēzu kā zemnieku draugu un biedru. Nedomājiet, draugi, nepareizi - Jēzus nebija kāds "kabineta teologs", Viņš viscaurēm bija zemniekiem un vienkāršai tautai pietuvināts, tādējādi lai nu kurš, bet Jēzus ļoti labi pazina un izprata zemnieku un vienkāršo ļaužu dzīvi, līdz ar to arī šī saistība starp Jēzu un vīģes koku jālasa šādā gaismā - Jēzus zināja, ka nav vīģu laiks un viņš arī nebūt negaidīja vīģes tiešā nozīmē; šajā rakstvietā ir pausts ļoti dziļš simbolisms, kuru tad mēs arī atšķetināsim.
Balstoties sava garīgā tēva, jezuīta, bīskapa Džima pamācībās, atklāti jāsaka - tāpat kā jezuīti, arī es nemīlu spekulācijas un spekulatīvo teoloģiju, tādējādi, protams, vienīgā pareizā atbilde arī uz šo jautājumu par vīģes koku un tā nolādēšanu no manas puses būtu - "klāt nebiju un nevaru zināt, kas un kā tur notika" - tomēr mums ir pieejamas dažādas Bībeles teksta analīzes un kritikas metodes, kā arī dažādi avoti, kuros smelties tā laika paražas un izpratni par šo problemātiku, tādējādi mēs gūstam visai objektīvu priekšstatu, kas un kā ar šo pirmajā acu uzmetienā nesaprotamo rakstvietu patiesībā (!) ir domāts.
Šis notikums ar "neauglīgo" vīģes koku notiek Jēzus dzīves pēdējās nedēļas iesākumā, kad Jēzus ar mācekļiem nāk no Betānijas un ir ceļā uz Jeruzālemi. Un Bībelē nekas nav tāpat vien, "pa tukšo" un arī šajā vietā šis, atļaušos nosaukt, šis neauglīgā vīģes koka alegorijas "iespraudums" atrodas starp diviem lieliem tekstiem, abiem nozīmīgiem ar to, ka tie raksturo notiekošo templī. Bet kamēr mēs līdz galam neizprotam kontekstu, mēs nespējam šim stāstam noticēt un tas ir tikai normāli, jo, pārlasīsim šos pantus vēlreiz:
"Nākamajā dienā, kad viņi izgāja no Betānijas, Jēzum gribējās ēst. Ieraudzījis no tālienes salapojušu vīģes koku, viņš gāja pie tā, lai ko atrastu, un, nonācis pie tā, viņš neatrada neko kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Viņš uzrunāja to, sacīdams: "Lai nemūžam neviens vairs neēd augļus no tevis!" Un viņa mācekļi to dzirdēja."
Tālāk Rakstos, tūlīt pēc šiem vārdiem seko tirgotāju izdzīšana no tempļa, un tad Marks stāsta mums tālāk:
"Rīta agrumā (nākamajā dienā) garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz pat saknēm. Un Pēteris atcerējies sacīja viņam: "Rabi, redzi, vīģes koks, kuru tu nolādēji, ir nokaltis.""
Bībele nav grāmata, kuru mēs varam tā vienkārši atšķirt, izmantot kā rokasgrāmatu, atvērt attiecīgo šķirkli un saņemt pilnīgi tiešas, skaidras un mūsdienīgas atbildes. Jebkuram lasītājam, kā kristīgam, tā ne visai kristīgam, varbūt šaubīgam vai pat ateistiski noskaņotam jāpieņem atziņa, ka pat teologi, kuri daudzus gadus studējuši un joprojām iedziļinās šajos tekstos, tik un tā nevar sniegt absolūti precīzas atbildes.. jo Svētie Raksti ir sarakstīti daudzus gadsimtus senā manierē un valodā, ar visiem tā laika kulturāliem, ģeogrāfiskiem, lingvistiskiem un daudziem citiem ierobežojumiem. Lai gan mūsdienās Raksti ir izpētīti un ar dažādām metodēm izanalizēti gana, mums tomēr jāpatur prātā šī atskārsme, ka mēs visu nekad nesapratīsim tā, kā tas bija tanī laikā. Bet, balstoties autoritatīvos avotos, kuri man ir pieejami, pateicoties ievērojamajai privātajai teoloģijas bibliotēkai, šo to varu šīs pretrunīgās vietas sakarā aprakstīt.
Ir katoliski avoti un interpreti, kas daudzus gadsimtus zem vīģes koka simbola "saskatījuši" Kristus paša tautu - jūdus un maldīgi pieņēmuši, ka "Jēzus vīģes koka personificējumā esot nolādējis savu tautu - savu paša tautu!" - raksta jau minētais vācu teologs, karmelīts Reinhards Kērners grāmatā "Jēzus zemniekiem". Es līdz ar šo vācu priesteri vienbalsīgi iebilstu, ka Jēzus nekad (!) nenolādētu savu paša tautu, kur nu vēl ņemot vērā to, ka mēs zinām Jēzu un Viņā iemiesoto Dievu kā mīlestību "kas spēj tikai mīlēt un kas mūs neatlaidīgi meklē", atsaucoties uz teologu Rožē Šucu. Tātad, mēs nevaram nekādi akceptēt, ka mīlestība kādu nolād, jo Raksti neko tādu ne vien neapstiprina, bet pat nepieļauj, jo "tā [mīlestība] neskaistas, tā nepiemin ļaunu, tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību". (1Kor 13:3-6) Tātad, ir jābūt kādam citam iemeslam un/vai skaidrojumam, vai ne, draugi?
Tiem, kuri varbūt tik labi teoloģijā neorientējas, atgādināšu, ka teoloģijā pastāv jēdziens "Svētie Raksti skaidro paši sevi", resp., Bībeli lasot, tā jāskata salīdzinošā gaismā, meklējot pēc papildus skaidrojuma un izklāsta citās Rakstu vietās. Tā principā varam izskaidrot jebkuru rakstvietu ar kādu citu rakstvietu, jo Bībele, ja to izprot, ir diezgan loģiska grāmata. Vienkārši ir nepieciešamas zināšanas, kur, ko un kā meklēt, lai šī hermeneitika un ekseģēze būtu efektīva un rezultatīva un dāvātu mums skaidrību problemātiskajos jautājumos.
Jēzus no sirds nekad nerīkotos netaisnīgi, jūs man noteikti piekritīsiet, vai ne? Kur nu vēl nolādētu koku līdz nokalšanai par to, ka neatrod tajā nevienu vīģi, "jo nebija vīģu laiks". Jēzus varēja nedaudz apskaisties pret koku, jo ir dažas šķirnes, kurām vīģu aizmetņi veidojas rudenī un ap šo laiku, kad Jēzus iet garām, tiem tur vajadzētu būt, ja vien netika jau norauti, tādēļ Jēzus, neatrazdams nevienu pašu vīģīti, pukodamies devās tālāk... Bet koks netika nolādēts, jo Dievs tā nedara! Atsaucoties uz zemniekiem, jāsaka, ka zemnieki šo stāstu saprot labāk un pareizāk nekā pilsētnieki. Marks un Matejs šo stāstu stāsta saviem sekotājiem pilsētniekiem, tāpēc stāsta tā, lai izklausās efektīvi un tā "pa spēcīgo un skarbo". Jā, Jēzus Bībelē vairākās vietās ir paudis savas emocijas, un, iespējams, noskaitās arī uz vīģes koku, tam pateikdams dusmīgi: "Tu nolādētais, nelaimīgais vīģes koks!". Jo Jēzus arī bija cilvēks un viņam nebija svešas emocijas!
Rakstos visam ir nozīme - gan skaitļiem, gan izteiksmes veidam, gan valodas specifiskajam lietojumam, gan arī kontekstam, kādā mēs raugāmies uz vienu vai otru rakstvietu. Un tā mēs vēršamies pie Lūkas, kurš savā evaņģēlijā (Lk 13:6-9), tiesa gan, citā kontekstā arī min līdzību par vīģes koku, izlaizdams Mateja un Marka stāstīto, jo kā piebilst jau minētais Kērners, "Lūkass neuzskatīja, ka viņa sekotājiem šis bargais stāsts būtu laba garīgā barība". Un tā - kā Jēzus patiesībā apgājās ar vīģes koku? To mēs lasām jau minētajā Lūkas evaņģēlija rakstvietā:
"Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna dārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to, lai tas velti neizsūc zemi. Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to."
Un šeit mums jāpievēršas skaitļiem, jo tā ir būtiskākā un mums noderīgākā informācija šīs rakstvietas sakarībā. Skaitlis "trīs" - kādēļ tieši trīs gadi? Mēs atceramies, ka Jēzus sacīja Sīmanim Pēterim, ka tas viņu trīs reizes nodos, mēs tāpat zinām, ka Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās un tā tālāk. Skaitlim "trīs" arī šīs līdzības sakarā ir ļoti būtiska loma, kas arī paskaidro un noved mūs pie skaidras izpratnes stāstā par Jēzu un vīģes koku. Kristus lielākoties runāja alegorijās un līdzībās, nu tā vismaz mums ir caur Rakstiem pavēstīts. Katoļu teologs, prof. Aleksis Rubulis savos Evaņģēlija komentāros šo līdzību komentē īsi: "Tas ir laiks, ko Kristus izšķieda izredzētās tautas atgriešanai, bet veltīgi. Jūdi ne tikai ignorēja savu sengaidīto un praviešu apsolīto Mesiju, bet pat uzsāka Viņu vajāt." Trīs gadus Jēzus aicināja cilvēkus ieklausīties, taču tie neatsaucās. Prof. Rubulis komentārā pie Marka raksta šādi:
"Vīģes koks auga ceļmalā un līdz ar to bija publisks īpašums. Svētajos Rakstos "koku pazīst pēc tā augļiem". Jēzus to nepārprotami attiecina uz cilvēkiem (sal. Mt 7:15-16). Trīs gadus Kristus nāca pie šīs tautas un to mācīja. Tā pretendēja uz vienīgo pareizo reliģiju un diskriminēja visus citus. Lapas tai zaļoja, t.i., materiāli tauta bija nodrošināta, bet tai trūka reliģisko un ētisko augļu. "Lai ne mūžam neviens neēd tavus augļus!" (Mk 11:14) ir jūdaisma pilnīga noraidīšana, bet ne jūdu tautas nolādēšana."
Jēzus gaida visu cilvēku atgriešanos pie sevis, un "jūdu pieslēgšanās Kristum ir vienmēr vēlama".
Draugi, izlasīdami šo apceri, šīs pārdomas par neauglīgo vīģes koku, apcerēsim, uz ko vīģes koka stāsts un līdzība par vīģes koku vīna dārzā var rosināt mūs. Vīģes koks māca ko būtisku ikvienam, arī mūsdienu cilvēkiem šeit un tagad. Paraugieties uz sevi, apkārtējiem, kristīgajiem, nekristīgajiem, Baznīcu... Un ja nu ieraugi, ka.. NAV AUGĻU! Nav augļu. Izklausās patiesi skarbi, vai ne? Mums ir atvēlēts vien zināms laika periods, zināms gadu skaits un ja šajā laikā nav augļu, neraugoties uz to, ko citi spriedelēs, ir vai nav īstais laiks tiem ienākties? Dievs mūsos ikvienā ir ielicis iespēju nest augļus, mēs esam Dieva stādīta vīģe Dieva stādītā vīna dārzā... Esi kādreiz par sevi šādā aspektā padomājis? Ieteiktu padomāt un ja saredzi, ka nav to augļu, saņemies, jo pretējā gadījumā tu iznīksi un nokaltīsi... Taču, kā mēs lasām pie Lūkas, dārza kopējs saka, "ļauj, es vēl šo gadu kopšu un mēslošu, un ja tad nebūs augļu, tad ņem un nocērt to!"
Jēzus ir pret neauglīgiem kokiem, tempļiem, Baznīcām. Jēzus dara visu, lai koks (cilvēki, templis, Baznīca) nestu augļus, jo arī mēs aprūpējam savus augļu kokus savos dārzos, vai ne? Jo Jēzus ir mīlestība, žēlsirdība, piedošana, sapratne un pieņemšana. Jēzus ne velti tā darīja toreiz, tā dara šodien un tā darīs turpmāk līdz pat otrreizējai savai nākšanai... Un atcerēsimies, ka Bībeles teksta "šo gadu kopšu un mēslošu" nenozīmē šo vienu vienīgu gadu.. Kristum nav mūsu laika atskaites sistēmas, tādējādi mums ir dāvāts apsolījums, ka, mums atsaucoties Viņam un ļaujoties apkopties un Viņā spēku un veldzi smeļoties, mēs augsim un nesīsim augļus. Kristū ir cerība, ticība un mīlestība, tādēļ priecāsimies par šo iespēju būt viņa aprūpētiem un pamudinātiem, sapurinātiem nest augļus Dieva lielākam godam un cilvēku pestīšanas labad!
Kopsim un rūpēsimies par Dieva mājokli mūsos, būsim auglīgi un nesīsim dzīvības augļus, lai mēs esam par svētību apkārtējiem un dzīvība, plaukstošs un auglīgs vīģes koks, kad Jēzus pie mums pienāk.
Āmen.