Žans Žaks Ruso "Par sabiedrisko līgumu jeb Politisko tiesību principi"

14. aprīlis, 2014 pl. 14:28,

Grāmatas vāka fragments

Lai gan mūsdienās, manuprāt, maz kas lasa un iepazīst filosofijas klasiķu un domātāju darbus, tomēr to darīt ir ārkārtīgi vērtīgi, jo šo darbu iepazīšana ļauj paplašināt savu domāšanas un pasaulē notiekošā objektīvas vērtēšanas prasmes. Jo, man lasot Ruso darbu "Par sabiedrisko līgumu", diezgan daudz rindkopās paplašinājās izpratne par pasaules politiskajiem notikumiem, arī tiem, kas šobrīd norisinās Ukrainas un Krievijas konflikta zonā. Es negribu sacīt, ka mani vilktin vilktu studēt klasiskos domātājus un viņu darbus, un tomēr es kaut kā sevi drusku tā kā piespiežu un tos iepazīstu - gan sevis izglītošanai, gan vispārējās inteliģences veicināšanai, gan arī - jauna sava viedokļa un izpratnes veidošanai mūsdienu strauji mainīgajā sabiedrības iekārtojumā un norisēs.

Lai gan Žana Žaka Ruso darbs "Par sabiedrisko līgumu" ir tapis 18. gadsimtā, tomēr daudzās jo daudzās grāmatā publicētā teksta rindkopās es saskatu tā oriģinalitāti arī mūsdienu 21. gadsimta sabiedrības kontekstā. Protams, neizslēdzu subjektīvā viedokļa par šādu iespēju esamību, tomēr savā grāmatas eksemplārā atzīmēju ne vienu vien citēšanas, pārdomāšanas un padziļinātākas iztirzāšanas vērtu vietu. Lasot tekstu, var just, ka tā autors ir ārkārtīgi erudīts, labi izglītots, tostarp, arī antīkās pasaules kārtībā. Tādējādi šīs grāmatas lasītājs reizē gūst ieskatu ne vien autora paša iztirzājumos, bet arī ieskatu un analīzi antīkās pasaules politiskajā iekārtojumā. Vismaz es šādu ieskatu guvu, nostiprinādams savas senāk iegūtās zināšanas antīkajā kultūrā.

Lai gan politikā un tai pietuvinātajās norisēs esmu pilnīgs nejēga, tomēr šis Ruso traktāts mani savaldzināja. Jo tajā ne vien politika, bet arī cilvēka tiesības un vara ir aprakstīti, kā arī daudz vērtīgu un apcerēšanas vērtu atziņu, kuras attiecināt gan uz Latvijas šībrīža situāciju, gan arī atmodinot atmiņā notikumus, kad valsts bija iekļauta Padomju savienības teritorijā un pēc tam atguva neatkarību, tā apliecinot, ka tā bija laba un pamatota iespēja: "Ja kāda tauta ir spiesta klausīt un tā klausa, tā dara labi; līdzko tā var nomest jūgu un to nomet, šī tauta dara vēl labāk; jo, atgūstot brīvību ar tādām pašām tiesībām. ar kādām tā tikusi atņemta, vai nu ir pamatoti to atgūt, vai arī nav bijis nekāda pamata tai to atņemt." Ārkārtīgi vieda atziņa, ko atļaujos attiecināt uz mūsu pašu tautas piedzīvoto, izdzīvoto, izcīnīto un panākto. Neatkarība ir šis vārds.

Protams, kā jau minēju, tad par šāda veida grāmatām un traktātiem var rakstīt un tajos rakstīto citēt bez mitas, jo tie ir ārkārtīgi dziļi, jēgpilni un ārkārtīgas, es teiktu - pat dievišķas gudrības pilni, bet ierobežotās vietas dēļ jāpieturas vien pie ieskata. Ruso izsaka tik ārkārtīgi kodolīgas frāzes, ka tās, domājams, manā leksikā varētu ieņemt pat savveida lomu, lai tās citētu un pieminētu. Ieklausieties: "Būtu vajadzīgi dievi, lai dotu likumus cilvēkiem" vai arī, piemēram, "[..] tukši triki veido pārejošu saikni, ilgstošu to padara tikai patiesa gudrība" un daudzi citi atziņu graudi - tā ir šīs grāmatas lielākā vērtība, kura mudina palūkoties uz politiskajām norisēm, tai skaitā - valsts veidošanu un tās pārvaldīšanas un likumdevējas mehānismiem no parasta cilvēka skatupunkta.

Dažam varbūt gribēsies sākt grāmatu lasīt no beigām - vispirms iepazīstot politoloģijas doktora Ivara Ījaba pēcvārdu, kurā viņš, manuprāt, cilvēkam parastajam saprotamā valodā un terminos izskaidro gan Ruso uzskatu veidošanās nianses, gan vispār viņa politiskā traktāta "Par sabiedrisko līgumu" saturisko ietvaru, Ruso domām un ideju izklāsta metodiku, kā arī viņa uzskatiem. Protams, lai gan Ruso raksta teorētisku traktātu, kurā aplūko ideālu sabiedrību, tomēr viņš apzinās arī sabiedrības reālijas un pieņems "cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un likumus tādus, kādi tie var būt". Un vēl kas, ja runājam par brīvību un tās jēdzienu, tad Ruso saka šādi: "Brīvība ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība, ko nespēj uzņemties kurš katrs: "Brīvība ir sātīgs ēdiens, taču tas prasa spēcīgu gremošanu.""

Mani samērā īpaši uzrunāja arī traktāka beigu daļa - par kristīgās reliģijas, varas un suverēna savstarpējo mijiedarbi un attiecībām, sauksim to tā. Protams, teologi un citi Dieva vīri, tostarp, teokrāti, pāvesti un priesteri noteikti noraida Ruso atziņas, bet man gan nākas atzīt, ka Ruso ir zināma taisnība un domājošiem, patstāvīgiem ļaudīm nākas viņam piekrist, ka tā "ir morāli slavējama mācība, kas vienlaikus ir postoša pilsoniskā aspektā, jo kristietība ir pārpasaulīga un garīga reliģija, kas drīzāk iestājas par žēlsirdību un lēnprātību, nevis klasiskajiem republikāniskajiem tikumiem - drosmi, gudrību un patriotismu". Un vēl kas, doma, kura īpašu akcentu rod, lasot Ruso darbu: "Republikā ikviens ir pilnībā brīvs tiktāl, ciktāl tas nekaitē citiem."

Tieši šīs maksimas dēļ es pilnībā atbalstu Ruso, gan arī citus domātājus, kuri pauž līdzīgu domu personas rīcības brīvībai, kamēr tā neskar citu intereses un/vai neierobežo citu personu tiesības: "Ikvienam var būt tādi uzskati, kā viņam tīk, un suverēnam par to nekas nav jāzina. Jo, tā kā viņam nav nekādas kompetences viņsaulē, lai kāds būtu pavalstnieku liktenis nākamajā dzīvē, tā nav viņa darīšana, ja vien viņi ir labi pilsoņi šajā [dzīvē]. [..] Neiecietība ir izslēdzama."

"[..] Pārvalde kļūst apgrūtinošāka arī tad, ja vairojas tās līmeņi. [..] tā savai uzbūvei pārmēru liels ķermenis sabrūk un iet bojā pats zem sava smaguma. [..] Veselīgs un spēcīgs veidojums ir svarīgākais, pēc kā jātiecas, un vairāk ir jārēķinās ar varenību, kas rodas no labas pārvaldes, nekā ar resursiem, ko sniedz liela teritorija."

Šādu filosofisku traktātu lasīšana mudina domāt, lūkoties pēc politiskām kopsakarībām un izdarīt kaut eventuālus, bet secinājumus, kas ir domāšanas augļi.