Mācītājs Juris Rubenis: «Pāraugt Caķeju sevī...»

Kolāža: Didzis Kukainis 

Mūsu šī rīta pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Lūkas evaņģēlija 19. nodaļas sākumā: "Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.""

Lai arī te pieminēti daudzi cilvēki, īstenībā notikums stāsta par vienu cilvēku un viņa sastapšanos ar Kristu. Sastapšanos, kad nekad nenotiek barā, pūlī, kolektīvi, bet tikai atsevišķam cilvēkam nostājoties Kristus priekšā. Kā būsim pamanījuši, visa Jaunā Derība stāsta nevis par cilvēkiem vispār, bet konkrētiem cilvēkiem un viņu konkrēto sastapšanos ar Kristu. 

Caķejs ir cilvēks ar jau nodzīvotu sarežģītu dzīvi. Viņš nesastop Jēzu jaunībā, kad viss vēl, kā mēdzam sacīt, ir priekšā, nē - viņš sastop Jēzu jau apkrauts ar savas dzīves lēmumu nastu. Viņš ir cilvēks ar pagātni - sarežģītu, pretrunīgu pagātni. Vienlaicīgi cilvēku apskausts un ienīsts. Virsmuitnieks. Cilvēks Romas okupācijas varas dienestā, tolaik ļoti pamatoti ienīstas profesijas pārstāvis, kurš sarausis lielu mantu. Viņa pozīcija viņam ir ļāvusi negodīgi iedzīvoties iespējās un mantā. Mūsdienīgi sakot, - viņš ir korumpēts augstākā līmeņa ierēdnis. 

Tomēr zīmīgi, - Evaņģēlija rindas piezīmē, ka Caķejs ir maza auguma cilvēks. Liekas, ka šī piezīme pauž ne tikai kādu fizisku raksturojumu, bet nozīmīgu eksistenciālu īstenību, proti, mazuma sajūtu. Mazvērtības apziņu, kas valda šajā cilvēkā. 

Vienlaicīgi te rādīts ceļš, ka tad parasti savu mazumu cenšamies pārspēt, kā mēs, mazi būdami, cenšamies sevi padarīt lielus vai lielākus. Populārākais, protams, ir šis Caķeja ceļš - neizvēloties līdzekļus, censties pakāpties pāri citiem, iegūstot varu un naudu. 

Tomēr tas tevi galu galā nav darījis lielāku. Tas nepavisam neļauj vairāk saskatīt, ieraudzīt, zināt. Tagad, kad ilgotais ir iegūts, viņš redz, ka dzīve nebūt vēl nav laimīga un piepildīta. Tu jūti, ka svarīgākais ir vēl kaut kur ārpus manas dzīves. Ka svarīgākais kaut kur neglābjami paiet manai dzīvei garām un tu joprojām esi mazs un nevarīgs, ne par soli tuvāk īstajam lielumam, vēl nav sastapts tas, kas jāsastop, ieraudzīts tas, kas jāierauga, bet nu cauri pilsētai iet Jēzus un tu jūti, ka tas varētu būt kaut kas ļoti svarīgs. Svarīgāks nekā viss pārējais līdz šim iegūtais. Bet te tu vairs nevari iztikt ar citu domām un citu viedokļiem, te pašam ir jāredz un pašam jāpieņem lēmumi.

Ko nozīmē gribēt Jēzu tādu, kāds viņš ir, redzēt? Tas nozīmē uzdrīkstēties atstāt savu jau ierasto dzīves gultni un būt gatavam uz tik pārdrošu un riskantu rīcību kā Caķejam, kas, nedomādams par savu stāvokli, kā skolas puika gatavs uzkāpt kokā. Cik liela ir šī vajadzība REDZĒT! Kad svarīgākais ir nevis kā tu izskatīsies no malas, par ko parasti domājam mēs, bet - ko es iegūstu! 

Jūs varat sevi pārbaudīt ar vienkāršu jautājumu, pajautājot sev: "Kam būtu jānotiek, lai jūs dienas laikā būtu gatavi uzkāpt kādā kokā Rīgas centrā?" Kas būtu tas, kādēļ jūs būtu gatavi to darīt? Taču tā ir pazīstama sajūta gandrīz katram cilvēkam, kas izlēmis patiesi ieraudzīt Jēzu. 

Pirmais solis Viņa virzienā ir kā publiska uzrāpšanās kokā, kas tikpat neparasts un neērts, citu ironiskiem skatieniem pakļauts, nu kā pirmo reizi pārkāpjot baznīcas slieksnim. Jēzu īsti redzēt nav tik viegli. Daudz kas to traucē. Tāpēc jāpakāpjas pāri visam parastajam, ikdienišķajam un vai nav tā, ka reizēm Jēzu patiesi ieraudzīt traucē tieši tie, kas visciešāk spiežas, spieto ap Viņu? Tev jābūt gatavam gribēt pakāpties, izkāpt no savas līdzšinējās ierastības, darīt to, ko neesi paradis darīt. 

"Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām." Tikai tad var notikt sastapšanās. Un cilvēks, kas tikai gribējis, bet godīgi gribējis palūkoties uz Jēzu, tiek Jēzus pamanīts. Tādu, kas Viņu patiešām grib redzēt. Jēzus atšķiras starp tūkstošiem citu. Varbūt tādēļ, ka tādu nemaz nav tik daudz? Tad Caķejs uzzina un saprot, ka Jēzum ir jāiegriežas viņa namā.. 

..jo te ir vienīgais ceļš uz īsto lielumu. Tad pēkšņi lietas, kuras tev likušās svarīgas un lielumu nodrošinošas, nav vairs vajadzīgas. Jo nu ir piedzīvots kas cits. Tas izpaužas Caķeja rīcībā. 

Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." Zīmīgi - Jēzus to nav no Caķeja prasījis! Nav izskanējis neviens nosacījums, kas tagad virsmuitniekam būtu jādara. Bet viņš pats to jūt un zina, jo šis lielais sastapšanās brīdis maina visu manu dzīvi!

 Ja Jēzus ir ienācis manā namā, tad es daudz ko vairs nevaru un negribu savā namā paturēt. 

To nozīmē Jēzus vārdi: "Šodien šim namam pestīšana notikusi." Tas ir lielais pagrieziena punkts!

Daudziem šajā dienā, kā Jēzus bija un palika kāds pārejošs notikums, īslaicīga parādība, īsa, varbūt pat saistoša sastapšanās, bet tad jau atkal seko ikdiena bez Viņa. Savādāk sakot, te ir dievkalpojums, lieli, skaisti vārdi, bet tālāk pēc tam turpinās dzīve kā jau vienmēr. Bez visa tā. 

Bet pie Caķeja ir citādi - šī sastapšanās, viens mirklis, ir pārvērtis visu viņa dzīvi. Jo viņš ir sapratis, ka dzīves dziļākā jēga ir dzīve kopā ar Jēzu. Dzīve kopā ar Dievu. Viņš ir gribējis redzēt, bet pats tapis ieraudzīts!

Protams, arī viņam jārēķinās, ka lai gan Dievs viņu pieņēmis, cilvēki viņu vēl turpinās nepieņemt. Viņš ir viens no bijušajiem, kurus cilvēki lamā gan, ja tie paliek tādi kā bijuši, gan tad, ja tie mainās. Bet Dievam tas nav svarīgi. Viņam nav svarīga tava līdzšinējā dzīve, tavas kļūdas un vainas, jo kurš gan ir bez tām? Kurš? Viņam ir svarīgi, vai tu patiesi gribi Jēzu redzēt tādu, kāds Viņš ir ŠODIEN, nevis tādu, kādu to citi attēlo vai es pats esmu iedomājies. 

Jēzu redzēt tādu, kāds Viņš ir nenozīmē apskatīties bildīti, tas nozīmē sadūšoties pakāpties pāri līdzšinējās dzīves apvārksnim. 

Bet tas vienmēr nozīmē, ka mainās visa tava dzīve, ka tu savu līdzšinējo, varbūt citādi piesātināto vai pārtikušo un labklājības pilno dzīvi pēkšņi ieraugi kā pazušanu, no kuras tevi izglābt var tikai Dievs. 

Jo Jēzu īsti ieraudzīt - tas nozīmē, ka visa pasaule un mana dzīve mainās! Un es vairs NEKAD nebūšu viens. 

Jā, kas tad man jāsasniedz manā dzīvē? Ko tad, pavisam īsi kopā saņemot, mums pavēsta šis stāsts par Caķeju? Svarīgākais - lai arī mana un tava dzīve varētu kļūt par tādu stāstu, kas vēstītu, kā kāds mazs cilvēks reiz sastapa Jēzu un tā kļuva liels. 

Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka mēs drīkstam šajā sarežģītajā pasaulē sastapt Tevi, ka arī mēs, apkrauti ar saviem kļūdainajiem lēmumiem un ar savu dažādos veidos nodzīvoto dzīvi, drīkstam sadzirdēt, ka Tu ej cauri mūsu pilsētām, ka mēs varam Tevi šodien sastapt. Palīdzi mums uzdrīkstēties pakāpties pāri mūsu ikdienībai, palīdzi mums uzdrošināties nedomāt par to, kādi mēs izskatāmies no malas, ja mēs parādam savu vajadzību pēc Tevis. Palīdzi, ka nekas neapstādina šo mūsu vajadzību Tevi ieraudzīt, ja tā ir pamodusies un palīdzi, ka tā mūsu mazums var pārvērsties par lielumu tevī. Mēs noliekam visu sevi tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā tā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

06.08.2017. LR1 raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija, audio klausieties zemāk: