Libri amici, libri magistri! Grāmatas - draugi, grāmatas - skolotāji...
Foto: dažas grāmatas no personīgās bibliotēkas
Man jau šī atkarība, ko varētu dēvēt par būkaholismu, ir jau, šķiet, vairāk nekā 5 gadus, kad intensīvāk iepērku grāmatas nekā spēju tās reāli izlasīt, sagremot un vēl apstrādāt tādā formātā, lai caur blogu ieteiktu tās citiem. Tomēr nākas atzīt, ka labāk lai ir šāda atkarība nekā atkarība no azartspēlēm un citiem mūslaiku mēsliem, ne tā, lasītāji? Reiz, kad domāju, kādu latīņu spārnoto frāzi izvēlēties sev par personīgo devīzi, uzšķīrās sadaļa par grāmatām un lasīšanu, un tā, nu jau visu šo grāmatu atkarības laiku mana personīgā devīze ir "Libri amici, libri magistri" jeb "Grāmatas - draugi, grāmatas - skolotāji"... Patiesi, tās arī tādas ir un tam piekrīt ne viens vien lielais domātājs kā Henrijs Deivids Toro savā "Voldenā" vai kāds no tagadējiem līderiem, piemēram, Robins Šarma.
Sākot lasīt jaunāko latviski izdoto Robina Šarmas grāmatu "Svētais, sērfotājs un firmas prezidente", pašā tās ievaddaļā jau skaista atbilde uz šo manu un daudzu man zināmo grāmatblogeru "atkarību": "Grāmatu pirkšana lielākos daudzumos, nekā tu spēj izlasīt, ir nekas cits kā dvēseles tiekšanās pretī bezgalībai, un šī kaisme ir vienīgais, kas paceļ mūs augstāk par dzīvniekiem, kuri iet bojā." Protams, šos vārdus nav teicis tieši Šarma, tos ir sacījis Edvards Nortons, tomēr tie norāda jau uz senāk paša Šarmas rakstīto un arī Toro nostāju, ka nav nekā brīnišķīgāka par grāmatu kā personīgās inteliģences un izaugsmes veicinātāju, lasot vai nu rindā stāvot, vai autobusā braucot, vai lidmašīnā lidojot... Lasīšana un grāmatas ir labākais, kas manā dzīvē ir noticis, neskaitot, protams, daudzos feinos cilvēkus, kurus esmu saticis, satieku ikdienā un vēl tikai nākotnē satikšu!
Arī manā dzīvē ir bijušas ne mazums vienu vai citu kļūdu, kuras man nesušas ir dažādas mācības un, manuprāt, tieši filosofija kā "gudrības mīlestība", ilgošanās un alkas pēc jaunām un aizraujošām grāmatām mani ir pasargājušas no muļķīgām rīcībām šo kļūdu sakarā... Dažbrīd ir šķitis visādi, ka nav jēgas dzīvot, uznāk visādi depresīvie posmi, bet tas viss ir tik cilvēcīgi... Pārnākot mājās un ieraugot savu samērā vērienīgo bibliotēku, savus mīļos sējumus, visa depresivitāte kā ar roku atņemta - atgāžos gultā, paņemu labu lasāmvielu, uztaisu tēju vai kafiju un aizeju pilnīgi citas realitātes izdzīvošanā un izbaudīšanā... Grāmatas patiesi ir visvērtīgākā iespējamā laika pavadīšana uzreiz pēc jaunu zināšanu apguves universitātē! Vismaz man tā šķiet.
"Vērtīgākie dārgumi, kādus vien cilvēks jebkad atradīs, ir tie, kas apslēpti viņa sirdī. Lielākās dzīves dāvanas ir iekšējās pasaules dāvanas, kas atklājas tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir drosme ieskatīties dziļāk savā dzīvē."
Labām, pat izcilām grāmatām piemīt tas maģiskais burvīgums, ka ikkatrs teikums, ik vārds tajā rosina uz domām par savas dzīves jēgu, veikto darbu nozīmīgumu un to, vai esam pietiekami mīlējuši un kalpojuši savam tuvākajam. To mums vēsta gan Montēņa "Esejas", gan Toro "Voldena", gan Šarmas grāmatu sērija "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" un tā joprojām. Ne velti es savā bibliotēkā neturu lētu un pliekanu literatūru, manos plauktos ir vien vieda un filosofiski daudz bagātības sniedzoša literatūra. Ik pa laikam pārskatu savus grāmatplauktus, vēl un vēl izrevidēdams tos, draugiem atdodams viņus interesējošās grāmatas, pats vien paturot tikai pašu, pašu Labumu, līdzīgi kā ar Dievu, kurš, kā raksta Toms Akvīnietis, "[Deus] est bonum diffusivum Sui" - ir pats augstākais Labums.
Vai Tu esi domājis par savas dzīves trīs visnozīmīgākajiem jautājumiem? Ja jautāsi, par kuriem, tad teikšu tā - pašiem visvienkāršākajiem: "Vai esmu gudri dzīvojis? Vai esmu labi mīlējis? Vai esmu diženi kalpojis?" Jā, patiesi tik vienkārši... Ja esi par tiem domājis un esi pats apmierināts sev uz tiem laimīgi spēdams atbildēt, tad - nav par ko satraukties. Bet ja nespēj laimīgi uz tiem atbildēt, varbūt ir vērts kādu gudru grāmatu palasīt, paņemt to sev par draugu un skolotāju? Robins Šarma turpina, sacīdams un reizē atbildēdams uz manu pieņēmumu, ka grāmata ir draugs un skolotājs: "Mēs tiekam savesti kopā kāda iemesla dēļ. Tieši tā jau pasaule darbojas. Ikviens, kas/kurš ienāk tavā dzīvē, ierodas pie tevis tieši tajā brīdī, kad tev visvairāk nepieciešams iemācīties to, ko tas atnācis tev mācīt." Kādēļ gan tas kas vai kurš nevarētu būt izcila grāmata, piemēram?