No Garīgajiem vingrinājumiem līdz Amoris Laetitia...
Kolāža: Didzis Kukainis
Salīdzinoši īsā laika sprīdī pie latviešu lasītāja nonākušas trīs garīgās literatūras pērles - Ignācija no Lojolas "Garīgie vingrinājumi", pāvesta Franciska (kardināla Horhes Mario Bergoljo) esejas "Pazemības ceļš", kā arī postsinodālā apustuliskā pamudinājuma "Amoris Laetitia" tulkojums latviešu valodā "Mīlestības līksme". Aptverot, ka šogad, 24. septembrī Latvijā viesosies Svētais tēvs, pāvests Francisks, nākas atzīt, ka mēs esam uzsākuši nopietnu gatavošanos šim lieliskajam notikumam, iedziļinoties jezuītu teoloģiskajā domā un garīgajā mantojumā, kā arī pāvesta Franciska mācībā, kas, protams, nav atdalāma no Ignācija no Lojolas dibinātā jezuītu ordeņa harizmas un aicinājuma, balstīta "Garīgajos vingrinājumos".
Kā raksta tēvs Īgens, SJ no Bostonas koledžas, "Ignācija Garīgie vingrinājumi iespaido garīguma vēsturi no sešpadsmitā gadsimta līdz pat mūsdienām" un mūslaiku cilvēkam grūti būtu tam nepiekrist, ņemot vērā to, ka pirmoreiz vēsturē visas Romas katoļu baznīcas galvgalī pāvesta amatā ir jezuīts, pāvests Francisks. Kopš pāvesta Franciska amatā stāšanās dienas katoļu baznīcā noteikti ir vērojama ignāciskā garīguma renesanse, kā arī pastiprināta pievēršanās jezuītu garīgi literārajam mantojumam un Lojolas Ignācija mācības popularizēšanai, lai padarītu to daudz saprotamāku ne vien katoļiem, bet ikvienam kristīgam meklētājam. Un vēl - lasot un iepazīstot ignāciskā garīguma literatūru, mēs sastopamies ar autentisko pāvesta Franciska saņemto izglītību, līdz ar to mēs rodam izpratni par viņa izteikumiem, rīcību un sociāli-karitatīvajām aktivitātēm, jo tās visas ir strikti balstītas oriģinālajā Ignācija no Lojolas atstātajā jezuītu izglītības mantojumā. Tādējādi nešauboties varu sacīt, ka visas šīs trīs šī ieraksta sākumā minētās literatūras pērles, kas tapušas pieejamas latviešu lasītājam, jāskata kopsakarībās ar pāvesta Franciska gūto jezuītu izglītības formāciju.
"Īsi sakot, ignāciskie Vingrinājumi var gandrīz jebkura garīgās attīstības līmeņa cilvēku ievest vēl dziļākās garīgās dzīves sfērās - pat mistiskajā dzīvē. Ignācija garīgums, kura pamatā ir iemiesošanās noslēpums, kā arī viņa misticisms atrod Dievu it visā un it visu Dievā. Viņam mīlestība pret Dievu, tuvāko un pasauli nekad nav atdalītas cita no citas. Tas ir prieka garīgums un misticisms, Lieldienu garīgums, kas mīl zemi, jo Trīsvienīgais Dievs to rada, atpestī, mīl un pārveido. Ignācija Trīsvienības un kristocentriskais garīgums iedibināja kopienu, kas mīl efektīvu apustulisko kalpošanu - kalpošanu, kura satur gan sociālo, gan politisko dimensiju." (Fragments no grāmatas "Garu izšķiršana" priekšvārda, ko sarakstījis Hārvejs D. Īgens SJ)
Raugoties uz pāvestu Francisku un viņa nemitīgo prieku, kas mūsu acīm rezultējas redzamā atvērtībā, smaidā un pozitīvā pretimnākšanā pret ikkatru, kas atrodas viņa tuvumā, jāsaka, ka te nu ir redzams tas, ko mistiskās garīgās dzīves pazinēji nešaubīgi atzīst par dzīves Dieva tuvumā ieguvumu - "prieks par piedzīvoto Dieva tuvumu centieniem mīlēt un kalpot piešķir jaunu enerģiju". Vēl nedaudz pieskaroties Vingrinājumiem, pirms pārejam pie pārējām divām grāmatām, gribas pasacīt, ka paši šie Vingrinājumi ir visai "sausi" un nav iepazīstami atrauti no rekolekciju pieredzes, jo primāri tie paredzēti rekolekciju vadītājiem, kuri ar attiecīgiem skaidrojumiem un pedagoģiju meklētājus ievada dziļāk ignāciskajā garīgumā. Kā raksta tēvs Galagers OMV, "ar šo pedagoģisko pieeju Ignācijs vēlas, lai rekolekciju dalībnieki ar savu vadītāju palīdzību attīstītu sevī spēju pielietot šos noteikumus pašu pieredzē, turklāt saglabājot šo spēju arī pēc rekolekciju beigām, [jo] kad noteikumi būs apgūti, dievbijīgajiem cilvēkiem, kas joprojām izmantos kompetenta garīgā pavadītāja palīdzību, tie būs vairāk noderīgi, lai ikdienā izprastu savas sirds garīgos impulsus un adekvāti uz tiem reaģētu."
Otrā grāmata, kurā mēs ielūkosimies, saucas "Pazemības ceļš" un tā ir divu kardināla Horhes Mario Bergoljo sarakstītu eseju apkopojums nelielā grāmatiņā. Šajā iekļāvumā tiek runāts par korupciju un tās saistību ar grēku, kā arī par veidu, kā no tās tikt dziedinātam. Bergoljo raksta: "Samaitātības pamatā ir tas, ka cilvēkam apnicis transcendentais. Samaitāts, korumpēts cilvēks, spītējot Dievam, kam nekad neapnīk piedot, pasludina, ka ir pašpietiekams un pats var sevi izglābt, - viņam ir apnicis lūgt piedošanu. Sirds ir sapuvusi aiz savas pārmērīgās pieķeršanās mantai, kas to pilnīgi pakļāvusi."
Šajā darbā ļoti labi parādās apraksti korumpētiem un netaisniem cilvēkiem, šos aprakstus lasot, ir vieglāk redzēt un dziļāk izprast sabiedrībā notiekošās norises. Ieklausieties:
"Salīdzinot sevi ar citiem, samaitāts, korumpēts cilvēks pasludina sevi par citu tiesnesi - viņš pats ir tikumības mēraukla. Lai pasludinātu sevi par tiesnesi, korumpēts cilvēks cenšas izskatīties līdzsvarots, izskatīties kā centrists. Korumpēts cilvēks cenšas nošķirt sevi no jebkādas cilvēku grupas, viņš vienmēr jūtas pārāks par citiem."
Šī nelielā grāmatiņa ir piepildīta ar spilgtiem izteikumiem par samaitātu sirdi un korupciju, un tādējādi atver acis uz patieso korupcijas mērogu ieraudzīšanu sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam. Daudzi no mums, no mūsu līdzcilvēkiem lielākā vai mazākā mērā arī ir tuvu šai robežšķirtnei, šad un tad kaut ko nepamanot, it kā neievērojot, bet tomēr tādējādi 'piesedzot' korupciju un siržu samaitātību, kas nes lielāku ļaunumu lielākam skaitam cilvēku nekā labumu, kas ir augstāka vajadzība un tikums:
"Viņš [korumpētais] ir mēraukla ne tikai attiecībā uz spriedumiem par vērtībām, bet arī attiecībā uz biedrošanos un ieteikumiem sekotāju uzaicināšanā. Par cīņu biedru tiek atzīts tikai līdzdalībnieks."
Kardināls Bergoljo (pāvests Francisks) šajā darbā brīdina arī no garīgā pasaulīguma, ar kuru slimo un mēdz slimot konsekrētās personas un garīdznieki. Bet, pārejot pie otrās esejas šajā krājumā - "Par sevis vainošanu" - lasītājam nākas saprast, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Viņš aicina ikvienu dziedināties, arī to, kas ir iekritis korupcijas grēkā un/vai garīgajā pasaulīgumā. Pāvests caur šīm esejām vēlas parādīt Dieva ārkārtīgo žēlsirdību un aicinājumu piecelties no pakritušā stāvokļa un turpināt doties pretī Kunga aicinājumam. Jo Dievs allaž gaida, aicina, sauc un, pāri visam, piedod, piedod, piedod. Šī nelielā grāmatiņa ļoti ļabi palīdz savas sirdsapziņas izvērtes procesā un, prasmīgi pielietota kopā ar Vingrinājumiem, ir teicams avots savas garīgās dzīves attīrīšanā no 'sliktiem piemaisījumiem'.
2014. un 2015. gadā Vatikānā notika Bīskapu sinodes, veltītas laulības un ģimenes jautājumiem. Pēc šīm sinodēm pāvests Francisks, apkopojot Sinodes tēvu izstrādātos priekšlikumus (Relatio Synodi) un ieteikumus, kā arī sinožu gala dokumentus jeb Relatio finalis, izdeva postsinodālo apustulisko pamudinājumu "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme" par mīlestību ģimenē. Patiesi, šis apustuliskais dokuments ir ļoti daudzšķautņains un ir viegli iekrist redukcijās par to, kāds ir tā vēstījums vai arī to uzlūkot šauri konfesionāli vien kā katoļu dokumentu, tomēr jāatzīst, ka Amoris Laetitia ir visu labas gribas kristiešu mīlestībai un izpratnei par to aktuāls vēstījums.
"Mīlestības līksme" jau ar savu virsrakstu izsaka to, cik dinamisks un dzīvespriecīgs ir šis vēstījums, kura vēsti nes svētais tēvs, pāvests Francisks. Dažbrīd, lasot pantu pēc panta, šķita, ka lasu apgarotas un dziļi mīlestība sakņotas dzejas rindas, tik melodiski ir šī apustuliskā pamudinājuma vārdi par mīlestību, savstarpējām attiecībām un ģimeni. Protams, kā mēs daudzi zinām, Baznīcā tika lauzti šķēpi, ko un kā īsti pāvests ir domājis, rakstīdams šo dokumentu, tomēr mums jāatceras, ka pāvests vienmēr domā, kā sasniegt plašāku ļaužu skaitu, arī dažādās problemātiskās dzīves un attiecību situācijās, līdz ar to mums jāpieņem fakts, ka pāvests Francisks caur šī dokumenta rindām uzrunā ikvienu cilvēku, neraugoties uz to, lai arī kādā dzīves, attiecību un ģimenes situācijā tas nebūtu. Un tas ir atbrīvojoši un svētīgi. Dievs aicina ikkatru no mums, to pierāda arī pāvesta apustuliskais pamudinājums.
"Lai varētu patiesi satikt otru cilvēku, viņš jāuzlūko ar laipnu skatienu. Tas nav iespējams, ja mums ir negatīva attieksme, kas izceļ otra trūkumus un kļūdas, lai tā varbūt kompensētu savus kompleksus. Laipns skatiens ļauj daudz nekavēties pie otra ierobežojumiem, un tad varam to paciest un vienoties kopīgam darbam, pat ja esam ļoti atšķirīgi. Laipna mīlestība veido saites, kopj attiecības, rada jaunus integrācijas tīklus, būvē izturīgu sociālo struktūru. [..] Tas, kurš mīl, spēj pateikt uzmundrinošus vārdus, kas iedrošina, spēcina, mierina un pamudina."