Benedict XVI «Last Testament in his own words»

Foto: grāmatas vāka attēls; kolāža - Didzis Kukainis

Pieminot emeritētā pāvesta Benedikta XVI došanos mūžībā, aicinu atcerēties viņa atstāto teoloģisko mantojumu, tādēļ atjaunināju šo ierakstu un pacēlu to augstāk ierakstu rindā blogā!

Kā emeritētais pāvests pats ir sacījis, tad šī ir viņa pēdējā grāmata, līdz ar to tas ir saprotams, kādēļ grāmatai tāds virsraksts "Pēdējais novēlējums viņa paša vārdiem". Tiesa gan, tā nav tikai paša Benedikta XVI sarakstīta grāmata, tā ir intervija grāmatas apjomā, sarunājoties ar viņa ilggadējo intervētāju Pēteri Zēvaldu. Latviski mēs esam piedzīvojuši citas viņa iniciētas intervijas - grāmatas iznākšanu - "Pasaules gaisma". Ja "Pasaules gaisma" šķita drusku tāda skandalozāka, jo atklāja pāvesta skatījumu uz aktuālajām Baznīcas sāpēm, tad šī grāmata "Pēdējais novēlējums" emeritētā pāvesta Benedikta XVI vārdos izpauž tādu kā retrospektīvu skatījumu uz viņa dzīvi, izglītību, ticības formāciju, pieskaras viņa dažādām darba dzīves atmiņām, vēsturiskajam fonam 2. pasaules kara laikā, mazāk komentējot pāvestības laika aktualitātes un notikumus.

Šī pēdējā lielā intervija ar emeritēto pāvestu grāmatas formātā dienasgaismu ieraudzīja 2016. gada 15. novembrī. Tā kā esmu samērā aktīvs līdzi sekotājs pāvestībā notiekošajā, vairāk gan tādā vēsturiski biogrāfiskā kontekstā, tad es šo grāmatu jau līdz ar tās iznākšanu biju ierindojis savu izlasāmo grāmatu listē. Redz, nemaz tik ilgi tā vēlmju listē nenostāvēja, kad tapa iegādāta un arī pāris dienās izlasīta! Kas tad šajā grāmatā ir tāds, ko būtu vērts izlasīt ikvienam? Protams, tiem, kuri prot angļu vai vācu valodu, jo, šķiet, latviski, kā jau daudzas labas grāmatas, mazā tirgus dēļ, netaps izdota. 

Sākotnēji grāmatas lasīšanas gaitā nekādas ievērības cienīgas atklāsmes no pāvesta mutes nesadzirdēju un neieraudzīju, grāmatas struktūra ir diezgan biogrāfiska un iedalās trīs lielās virstēmās - "Romas zvani" (par šībrīža dzīvi Mater Ecclesia klosterī un savas atkāpšanās notikumu), "Dzīve kalpošanā" (par bērnību, 2. Pasaules karu, studenta dzīvi un tā līdz pat savai izaugsmei līdz kļūšanai par Ticības doktrīnas kongregācijas prefektu 1982. gadā) un trešā lielā virstēma ir "Jēzus Kristus pāvests" (šeit vērojama atsaukšanās ir uz emeritētā pāvesta ievērojamo triloģiju "Jēzus no Nācaretes", šajā virstēmā pāvests pieskaras arī saviem apustuliskajiem ceļojumiem, tikšanās un citiem sava pontifikāta aspektiem, bet tā ļoti vispārīgi!). 

Zināmā mērā par interesi pret šo lielo teologu Racingeru (emeritēto pāvestu Benediktu XVI) varu pateikties savai dogmatikas un kristīgās antropoloģijas profesorei B. Brūderei, kura studentiem savos priekšmetos izgaismoja pāvesta strukturēto domāšanu un dziļo kristocentrisko teoloģiju, kādu to pieredz un sastop lasītājs, iepazīstoties ar Benedikta XVI darbiem, īpaši - ar viņa lielo un fundamentālo triloģiju par Jēzu "Jēzus no Nācaretes". Jozefs Racingers, vispirmāmkārtām, ir vācu skolas teologs un tas nozīmē, ka viņa domāšana un darbi ir balstīti noteiktā sistēmā un dogmatikā. Tomēr, lai gan daudziem viņš šķiet auksts un neiejūtīgs pret pasaules garīgajām vajadzībām, tomēr jāsaka, ka lasot viņa interviju, redzams, ka viņš ir ļoti progresīvs un moderns katoļu teoloģijas zinātnieks ar plašu interešu loku pret citām reliģijām, starpreliģiju dialogu, kultūru, literatūru un mākslu, mūziku. Varbūt šie citi Benedikta XVI dzīves aspekti ir palikuši ēnā, tomēr man šķiet, ka šis intelektuālais teoloģijas dižgars ir iegājis vēsturē un tiem, kuriem interesē teoloģijas jautājumi, būtu jāpievēršas kaut vai tikai Racingera darbu studēšanai, tādējādi izkopjot savas teoloģiskās domāšanas dziļumu.

Benedikta XVI pēdējās intervijas grāmatu lasot, daži interesanti fakti gan arī atklājās. Piemēram, kādēļ viņš savu Resignatio jeb Declaratio izteica un nolasīja latīņu valodā, ja varēja to darīt arī itāliski? Kā raksta pāvests, tas ir darīts, pirmkārt, tīri juridiskas precizitātes dēļ, lai nebūtu nekādu pārpratuma un ietulkošanas iespēju, jo latīņu valoda ir precīzāka nekā itāļu un, otrkārt, pāvests, izrādās, itāļu valodu nemaz tik labi nepārvalda. Viņš brīvi pārvalda latīņu valodu, tādēļ viņš uzreiz savu runu esot rakstījis latīniski, pats un ar nevienu iepriekš neko nesaskaņojot. Vēl viena interesanta iezīme, kas ļauj iepazīt tuvāk Benedikta XVI, emeritētā pāvesta, personību, ir viņa starpreliģiju dialoga intereses - viņš savos profesūras semināros ir runājis gan par luterismu, gan hinduismu, pat izvelkot kādas vēsturiskas un personificētas paralēles starp Krišnas un Jēzus dzīvēm. īstenībā - dažādi interesanti faktiņi atspoguļojas grāmatā un man kā cilvēkam, kuram pāvestības vēsture interesē, grāmata kopumā šķita saistoša un diezgan pastāstoša. Protams, kā jau rakstīju, tā vairāk biogrāfiska, salīdzinot ar citām, mazāk teoloģiska, bet diezgan labi ļauj iepazīt nosvērto un stingri ticībā pastāvošo pāvestu. 

Tiekot līdz grāmatas nobeigumam, mani drusku tā kā nepārliecināja fakts, ka Benedikts XVI NEKAD nav šaubījies par savu ticību un/vai piedzīvojis t.s. "tumšo nakti", kā to dēvē mistiķi (piemēram, Tomass Mērtons, Sv. Krusta Jānis, Avilas Terēze u.c.). Protams, pāvests skaidro, ka viņš ir dzimis un uzaudzis stingri pamatotā katolicismā, kāds tas bija pāvesta Pija XII laikā, ģimenē bijusi stingra pārliecība par katolicismu, studiju laikā, lai gan studējis gana progresīvā vidē, tomēr pamatīgi balstījies Rakstos un Tradīcijā u.t.t., kā arī nav mistiskā ceļa piekritējs, bet stingri balstās Vārdā un zinātniskumā, līdz ar to (it kā) šāds domāšanas un rīcības modelis nepieļauj šādus mistiskus fenomenus. Noteikti jau ka zināma taisnība pāvestam ir, to nenoliegt, jo racionālam prātam grūti kļūt eksaltētam! "Un mēs, Racingeri, vispār esam atturīgi un ieturēti!" - pāvests kādas nodaļas iesākumā sniedz pašraksturojumu, kas principā labi raksturo emeritēto pāvestu, nenoliegšu.

Grāmatas lasīšanas gaitā man bija tādas interesantas sajūtas, it kā klausītos senā paziņā, jo, pāvestam stāstot, kā viņš iepazinies ar franču jezuītu, kardinālu Anrī de Libaku (Henri de Lubac, 1896-1991), vēlāk arī ar otru franču ievērojumu jezuītu, kardinālu Žanu Danielū (Jean Danielou, 1905-1974), man atmiņā nāca prof. Brūderes stāstītais par šiem abiem lielajiem teologiem, kā arī, šķiet, ka profesore ir klausījusies de Libaka lekcijas klātienē, ja nemaldos. Kopumā, kā redzams, grāmata katoļu teoloģijas pārzinātājiem ir vērtīga, cilvēcīgi iepazīstot pāvestu, mēs reāli iepazīstam Baznīcas ganu kā teologu, kā vienkāršu priesteri, bet nekad kā politiķi, jo, kā teicis Benedikts XVI, politika nav viņa lieta, viņš no tās tālāk. Tādējādi, grāmatas beigās varam lasīt, ka emeritētajam pāvestam visas tās politiskās intrigas un tikšanās, nemitīgās sarunas un vizītes esot bijušas par daudz, viņš gribējis tomēr vairāk miera, klusuma un iespēju veltīt laiku būtiskākajiem dzīves jautājumiem un varbūt vēl kādu grāmatu sarakstīšanai. 

Nobeigumā - viena pārdomu vērta atziņa [par progresīvajiem]:

"[..] progressive did not mean that you were breaking out of the faith, but that you wanted to understand it better, and more accurately, how it lives from its origins." (Last Testament, p. 129)

Nu pāvestam Benediktam XVI jau ir teju 90 gadi (2017. gada 16. aprīlī apritēs 90!), viņš savas dienas pavada klusumā un mierā, veselība esot dikti vāja un viņš vairs neredzot ar kreiso aci itin nemaz. Viņš pilnībā esot uzticīgs lūgšanai un Dieva rokās nolicis savu aiziešanu, esot pilnībā pieņemošam, ka viņš drīzumā dosies pie Kunga! 

Dieva miers lai ir ar šo ievērojamo un dziļdomīgo teologu un paldies viņam par lielo Jēzus triloģiju, kā arī viņa vienu no slavenākajiem teologa gaitu sākuma darbiem - "Ievadu kristietībā", kas ir viens no pieprasītākajiem darbiem joprojām! 

Foto: pāvests emeritus Benedikts XVI; avots: St Justus