Grāmatas apskats: Plūtarhs "Tālo gadsimtu slava"

8. augusts, 2015 pl. 10:36,

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Grāmatas "Tālo gadsimtu slava" nosaukums vien jau lasītājam daudz ko pavēsta, ka tā sniegs ieskatu tālo, seno gadsimtu slavas laikos, ko arī tās autors, biogrāfs un vēsturnieks Plūtarhs mums caur savām biogrāfijām ir vēlējies pavēstīt. Šajās piecās biogrāfijās, kas apkopotas šajās lappusēs, Plūtarhs vēsturei pavēsta par Romas republikas norietu. Grāmatā lasāmas tādu pretrunīgi vērtētu slavenu personāžu kā Cicerona, Pompeja, Katona, Cēzara un Krasa biogrāfijas, viņu paveiktais un arī sadzīves attiecības ar sava laika sabiedrību, augstākajām šķirām un diezgan labi arīdzan jaušama viņu sadarbība un attieksme pret pastāvošo iekārtu, un citām tā laika valdošajām valsts amatpersonām.

Konkrēti šo grāmatu lasīju samērā ilgi, vairāk kā mēnesi, katru dienu pa drusciņai, cik nu uz/no darba braucot, autobusā var sanākt palasīt. Un tomēr esmu ar šo grāmatu galā ticis un varu sacīt, ka laba un vēsturisko kontekstu izprast un domāšanu veicinoša grāmata tomēr šī ir. Paralēli lasīšanai veicu arī piezīmes un atzīmes par citēšanas un atcerēšanās vērtiem teikumiem iz šīs grāmatas, tamdēļ arī vieglāk vēlāk ir piezīmes un apskatu uzrakstīt. Savveida ieguvums visām pusēm - gan man lasot, gan šī bloga lasītājiem lasot manu apskatu un ieteikumus savas lasāmās listes veidošanai.

Šādas grāmatas, ar dziļi vēsturisku un filosofisku ievirzi, lasot, bieži nākas secināt, ka mums trūkst vai ir nepietiekamas attiecīgā laikmeta kontekstuālās zināšanas; lai šo diskomfortu novērstu, mani šajā un citās līdzīgās grāmatās patīkami pārsteidz grāmatas redaktoru un tulkotāju paveiktais, ievadā ievietojot vispārēju informāciju par attiecīgo rakstnieku, viņa dzīves un radošo gājumu, kā arīdzan diezgan detalizēti izklāstot grāmatā aprakstīto varoņu dzīves laika vispārējo kontekstu, šai gadījumā tas ir 1. gadsimts p.m.ē Romas lielvalstī. Izlasot šo ievadu, gūstams vispārējs un gana labs priekšstats par to, kāda ir bijusi grāmatā aprakstīto varoņu dzīves un darbības vide laikmeta reāliju izpausmēs. Tādēļ nav jābaidās ķerties klāt šīs un citu šī laikmeta grāmatu lasīšanai un izzināšanai, pat ja ir nepietiekamas kontekstuālas zināšanas. Grāmatas priekšvārds un ievads tās noteikti kompensēs.

Lasot Katona, kurš bija nesamierināms vienpersoniskas varas pretinieks un vērsās pret Cēzaru, Pompeju un Krasu, biogrāfiju, viena no pirmajām atziņām, kas ir raksturīga šādiem cīnītājiem, mums lasāma šāda: "Visvairāk ļaudis godā taisnīgo un uzticas viņam, bet arī ienaidnieku un skauģu viņam ir vairāk, jo tauta labprāt paklausa viņa padomam, tā cienī viņu tāpat kā gudro un saprātīgo, tā viņu mīl un uz viņu paļaujas. Taču no drosmīgajiem arī baidās un gudros tur aizdomāš, turklāt drosmi un gudrību ļaudis atzīst par dabas dotām dāvanām - drosme esot rakstura spēks, gudrība prāta asums, bet taisnīgs var būt katrs, kas to grib, kas kaunas no netaisnības un atzīst to par neattaisnojamu ļaunumu." Viedi vārdi, kurus varam šad un tad attiecināt arīdzan uz šādiem tādiem mūsdienu varas kalpiem, varas vīriem un varas sievām, vai ne? Man personīgi patīk, ka šādas grāmatas, šajās lappusēs minētie izteicieni, atziņas un aforismi liek domāt, domāt saistībā ar mūsdienu pasauli un izprast dažādas kopsakarības un bieži vien atzīt, ka daudz jau nekas nav mainījies - vai netaisnība bija Romas laikā vai tā ir tagad, tā ļaunumu nes jebkurā gadījumā u.t.t.

Katons arīdzan reiz devis kādu padomu Scīpionam un šo padomu man gribētos sasaistīt arīdzan ar mūsdienām, jo tas var derēt arī dažādos mūsdienu militāros konfliktos un ne vien tajos, arī sadzīvē, risinot dažādus konfliktus: "[..] neielaisties atklātā kaujā ar kareivīgu un bīstamu pretinieku, bet vairīties no izšķirīgas cīņas, jo ikviena tirānija drīz zaudējot savu spēku." Un ar šādām un līdzīgām atziņām vienmēr ir piepildītas seno autoru sarakstītās rindas, tādēļ tie joprojām, pat pēc vairāku desmitu gadsimtu slavas nemūžam nemirst, bet turpina dzīvot - jo veicina domāšanu, sniedz ieskatu vēsturē un cilvēku savstarpējās attiecībās, attiecībās ar valdošo konjunktūru un dod vadošus norādījumus, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Tieši tādēļ man šie senie gudrie vīri ir tik tuvi, jo viņu pamācības ir viedas un, manuprāt, jebkuros apstākļos noderīgas un nepievilošas.

Ne velti šīs Plūtarha biogrāfijas veic arī izglītojošu un kulturāli bagātinošu darbu, jo iepazīstam dažādu seno domātāju, filosofu, karavadoņu dzīves gājumu, rīcību un domas gaitu, piemēram, šajā gadījumā Ciceronu, kurš "mīlēja visas zinātnes un neko neatstāja novārtā no visa tā, kas izglīto cilvēku. Platons saka, ka tieši tas raksturīgs īstam filosofam." Tāpat Cicerons ne vien romiešiem, bet arī mums, XXI gadsimta cilvēkiem, parāda, ko spēj daiļa runa: "Viņš parādīja, ka taisnība, ja tā labi izteikta, nav uzvarama un ka sava pasākuma sekmēšanai krietns valstsvīrs izvēlēsies nevis glaimojošus, bet daiļus vārdus, kas derīgo, bet nepatīkamo padarīs pievilcīgu un jauku."

Un grāmatas apskata nobeigumā vēlos citēt vēl dažas atziņas, kurās paustās domas var noderēt, aplūkojot vienu vai otru tēmu dažādos laiku lokos:

"Cicerons atzina par kauna lietu, ka amatnieki, lietodami savus darba rīkus un instrumentus, labi zina, kā tos sauc, kad tie vajadzīgi un kā ar tiem rīkoties, bet valstsvīri, kuriem savu uzdevumu veikšanai vajadzīgi cilvēki, ir tik vieglprātīgi un nevērīgi, ka nemaz nepūlas pienācīgi iepazīties ar saviem pilsoņiem." - 70. lpp.

"[..] nav briesmīgāka nezvēra par cilvēku, ja viņa nežēlībai pievienojas vara." - 103. lpp.

"[..] īpašniekam par saviem vergiem sevišķi jārūpējas, jo tie esot saimniecības dzīvie darbarīki. [..] saimniecības ienesība atkarīga no vergiem, bet saimnieks tos rīkojot, jo zinām, ka ar nedzīvajiem darba rīkiem var gūt ienākumus tikai tad, ja saimnieks prot savus ļaudis vadīt." - 107. lpp.

"[..] no visiem jutekļiem dvēseli visvairāk satrauc dzirde, tā visdrīzāk liek iedegties kaislībām, visātrāk laupa cilvēkiem katru apdomu." - 127. lpp.

"Ja bēgot turpina cīnīties, tad par šādu bēgšanu vairs nav jākaunas." - 128. lpp.

"Kas grib ko lielu sasniegt, tam nākas arī ciest. [..] Nevis aiz laimes labvēlības, bet drosmīgi cīnoties un vislielākās grūtības pārvarot, romieši kļuvuši vareni." - 131. lpp.

Par gurdeno un neuzņēmīgo dvēseļu iekvēlināšanu: "Saka taču, ka izkausēts metāls, uzlejot to aukstam un sastingušam metālam, labāk nekā uguns sakarsējot un izkausējot auksto." - 142. lpp.