Pārdomas, pārlasot "Jezuītu ceļvedi (gandrīz) visā"...

Foto: grāmatas vāka fragments

Lai gan šo grāmatu biju jau reiz lasījis (īsi pēc tās nākšanas klajā), tomēr roka pasniedzās pēc tās atkal un tā ņēmu un šo grāmatu "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā. Garīgums reālajai dzīvei" un vēlreiz pārlasīju. Kā jau tas ir zināms un piedzīvots ar daudzām citām grāmatām, tad grāmatu vēlreiz pārlasot, uz to sākam skatīties ar citām acīm. Tās saturā ieraugām jaunas dimensijas un atziņas, kuras kaut kā iepriekšējā reizē paskrējušas garām. Man tā bija arī šoreiz. Bezmaz vai pilnīgi izdzirdēju Dievu uz mani runājam, paužot tieši manā līdzšinējā dzīves situācijā visatbilstošākās frāzes. Kā saka garīguma pārstāvji - Dievam vien zināmi ir veidi, kā visefektīvāk uz un ar cilvēku strādāt! Nevar nepiekrist.

---

Ik rinda šajā grāmatā pauž autora garīgās vadīšanas pieredzi, iedziļinās dažādās cilvēku dzīves niansēs, nebaidās kritiski palūkoties gan uz sevi, gan katolisko baznīcu kopumā, kā arī - vērīgi un nepārmetot sniedz dievišķas atziņas ikvienam garīguma meklētājam un aicina ieskatīties savā dvēselē pat neticīgo, jo "visdziļākā mūsos iedēstītā vēlme ir mūsu vēlme pēc Dieva". 

"Atrast Dievu un būt Dieva atrastam ir viens un tas pats, jo gan šo vēlmju avots, gan arī to mērķis ir Dievs. Tāpēc ceļš pie Dieva sākas ar ticību, ka šīs vēlmes mūsos ir no Viņa un ka Dievs mūs meklē, tāpat kā mēs meklējam Viņu. [..] Dievs vēlas būt kopā ar tevi. Dievs ilgojas būt kopā ar tevi. Pats galvenais - Dievs ilgojas būt attiecībās ar tevi."

Grāmatas autors jau pats daudzviet grāmatā atzīst - mēs nedzīvojam paradīzē, mēs ikviens esam ar savām vēlmēm, alkām un kļūdāmies ik uz soļa, bet tādēļ ir jātiecas pie Dieva, jo Viņš mums palīdz mainīties, augt un pilnveidoties gan garīgajā atziņā, gan arī kļūt par labākiem, mīlošākiem, cilvēciskākiem cilvēkiem, mīļotajiem, tuviniekiem.

"Tuvošanās Dievam mūs pārveido - jo vairāk laika mēs pavadām kopā ar kādu, ko mīlam, jo līdzīgāki tam kļūstam. Tas ir paradoksāli: kļūstot cilvēciskāki, mēs tajā pašā laikā kļūstam dievišķāki."

Pamatā, protams, šai grāmatai ir t.s. ignāciskais garīgums. Tas ir garīgums, balstīts uz garīgajiem vingrinājumiem, kurus iedibinājis un mums atstājis jezuītu ordeņa jeb Jēzus sadraudzības dibinātājs svētais Ignācijs no Lojolas. Lai gan mēs visi esam ikdienā aizņemti ļaudis ar saviem darbiem un pienākumiem, grāmata vēsta, ka mums vajadzētu atrast laiku sev. Bet ne sev kā egoistiskai būtnei, bet gan laiku sarunai ar Dievu - lūgšanai, meditācijai vai apcerei par saviem darbiem un nedarbiem jeb t.s. izvērtes lūgšanai.

Lasot šīs grāmatas vēsti un ieklausoties tās autora garīgajā vadībā balstītajos padomos, šķiet, ka aizvien vairāk un vairāk spēju uz pasauli un tajā sastaptajiem cilvēkiem palūkoties ar pavisam citām acīm - saprotošām, pieņemošām, netiesājošām. Gluži, it kā Kristus caur mani lūkotos pasaulē. Un vēl - ieraugu, ar cik gan svētiem cilvēkiem šajā dzīvē līdz šim esmu sastapies. Tie ir bijuši cilvēki, kuri mani uzņēmuši savos mitekļos, pabarojuši un Kristus laipnībā un žēlsirdībā uzklausījuši. 

"Svēti cilvēki tev iemāca kaut ko par to, kā darbojas Dievs, un tādējādi tu iepazīsti Dievu."

Jā, patiesi, šī grāmata sniedz jaunu skatījumu un pamudina uz sevis izvērti - lielākais ieguvums, manuprāt, no šīs grāmatas. Mudinājums uz sevis izvērti kā būtisku un neatsveramu personīgo attiecību ar Dievu sastāvdaļu. 

"Jezuītu ceļvedis" patiesi ir tā grāmata, līdzās daudzām citām garīgumam veltītām grāmatām, kura būtu jāiepazīst ikvienam ticīgam cilvēkam, neraugoties ne uz ticības stāžu, ne arī konfesionālo piederību. Jo šī grāmata ir absolūti starpreliģiska un arī ekumēniska reizē - tās sniegtās pamācības noder ikvienam labas gribas cilvēkam, neraugoties uz viņa pārliecību. Jo Dievs uz mums runā mums saprotamā valodā, tādēļ domāju, ka arī šī grāmata ir Dieva manifestācija ikvienam. 

Nesen pārdomās pievērsos iekšējā miera un klusuma tematikai; šajā grāmatā ar pavisam jaunu izpratni izlasīju šādu atziņu: "Būt klusumā ir viens no labākajiem veidiem kā ieklausīties Dievā. Ja tava vide (iekšējā un ārējā) ir pārāk trokšņaina, tev var būt grūti sadzirdēt, ko Dievs, tavs Draugs, cenšas tev pateikt."

Šajā grāmatā nav teoloģijas. Šeit nav dogmu, visus un ikvienu sodīt alkstošā Dieva kā Soģa redzējums; te nav nekā no konservatīvisma. Bet, ņemiet vērā, ka šeit nav arī pārmērīga liberālisma saldā mērce - jezuītu ceļvedī ir aprakstīts patiess garīgums, piemērots garīguma meklētājiem no ikvienas tradīcijas, pat neticīgajiem šeit tiek piedāvāts apdomāties un ieklausīties sevī. Šī grāmata mudina doties pretī Dievam, lai ar Viņu sastaptos, atrastu viens otru - cilvēks Dievu un Dievs cilvēku. Šeit ir mudināts izvērtēt sevi, varbūt pat no kaut kā nebūtiska atteikties, lai tuvinātos Dieva draudzības piedāvājumam. 

Daudzi cilvēki, tostarp - arī klerikāļi, slimo ar uzskatu, ka viņu pārstāvētā ticība un tradīcija ir tā vispareizākā. Nu nav vienas vai divu, vai desmit un simts vispareizāko tradīciju, reliģiju un konfesiju - tās visas ir vienlīdz patiesas un pareizas, ja vien tajās Dievs tiek slavēts "garā un patiesībā" (sal. Jņ 4, 23). Džeimss Mārtins SJ aicina mūs izvairīties no šādiem pārsteidzīgiem spriedumiem par citu cilvēku ieto ceļu un viņu attiecībām ar Dievu: "Kurš gan zina, kas notiek otrā cilvēkā? Cik riskanti ir vienas attiecības ar Dievu vērtēt augstāk par kādām citām." Pat svētais Ignācijs pirms vairāk nekā 500 gadiem jau rakstīja: "Ir bīstami likt visiem iet pa vienu un to pašu ceļu." Daudziem cilvēkiem mēdz būt dziļākas attiecības ar Dievu nekā pat izglītotiem teologiem un baznīckungiem. Jo Dievs mūs sastop tur un tādus, kur un kādi mēs katrs esam!

Protams, kā jau grāmatā, ko sarakstījis aktīvs ordeņa pārstāvis un arī priesteris, un tā tomēr ir par ignāciskā garīguma tradīciju, neizpaliek arī neliela iedziļināšanās svētā Ignācija no Lojolas biogrāfijas detaļās, kā arī autors diezgan detalizēti informē lasītāju par ordeņa dzīvi, solījumiem un paklausību. Vietumis šķita, kā gan to visu var izturēt, bet tai pat laikā - cik gan daudzi no mums nav domājuši par to, ka varētu iestāties kādā klosterī? Un vēl, vēl, vēl - lai gan autors tomēr ir klēriķis un ordeņa cilvēks, tas nebūt nenozīmē, ka viņš neko nezin un nesaprot par reālo cilvēku dzīvi, seksu un attiecībām... Tas ir visai populārs aizspriedums, kuru autors ļoti veiksmīgi atspēko, sniegdams ne vienu vien izcilu padomu, ko īstenot mums savās attiecībās - gan ar mīļoto, gan tuviniekiem, gan arī, jā - Dievu!

Nemitējos uzsvērt, cik mūsdienās svarīgs ir reliģijas un sabiedrības dialogs. Tam ir jābūt atvērtam, pieņemošam un tolerantam, nevis nosodošam un pilnam ar naida runu. Jo mums vienmēr ir jāatceras, ka aiz katra cilvēka stāv pats Dievs, vienalga, vai cilvēks ir svētais vai absolūts grēcinieks. Ja mēs šos grēciniekus, kurus reliģijas un dažādas denominācijas tā mēdz dēvēt un bieži vien apmētāt ar naida runas akmeņiem, nepieņemam pazemībā un Kristus mīlestībā, un sodīšanu neuzticam Dievam, mūsos nav līdzcietības un Dieva mīlestības. Mēs metam akmeņus, kaut paši bieži vien esam pelnījuši akmeņus, jo esam tādi paši kā ikviens Dieva bērns. Bet Dievs mūs mīl tādus, kādi esam, tikai žēl, ka ticīgie un klerikāļi to bieži vien nevēlas un negrib saprast. 

"Jezuītu ceļvedī" 234. lappusē lasāma laba pamācība tieši šādos gadījumos par sirds nenocietināšanu ar aizspriedumiem:

"Atceries, ja mēs gribam viņiem palīdzēt, mums jārūpējas par to, lai mēs uzlūkotu viņus ar mīlestību, mīlētu viņus darbos un patiesībā un padzītu no savas dvēseles jebko, kas varētu mazināt mūsu mīlestību un cieņu pret viņiem. Rūpējies, rūpējies par to, lai tava sirds nekad nebūtu nevienam slēgta!" Mums jāsaprot, ka "atvērtība un tolerance nekad neizdziedinās visas attiecības, bet tās var pavērt ceļu izmaiņām, un ir pilnīgi droši, ka tās neko nepasliktinās. Šie priekšnoteikumi veselās attiecības var darīt vēl veselākas, bet slimās - mazāk slimas". 

Pašā pārdomu nobeigumā gribu piebilst, ka par šo grāmatu pilnībā nav iespējams uzrakstīt, lai arī cik daudz laika un pārdomu vietas tam neveltītu. Grāmata "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā" tās beigu nodaļās pieskaras arī nepieķeršanās jautājumiem, tāpat arī pieskaras biznesa vides un laika plānošanas jautājumiem, kā arī savas esamības apzināšanās aspektiem, tādēļ ne velti tā ir grāmata par praktisku garīgumu tikpat praktiskajai reālajai dzīvei. Secinājums ir un paliek viens - nu nav jezuīti nez kādi pārcilvēki un atrauti no reālās dzīves. Tādi paši vien kā mēs, ikdienā strādājošie, kalpojošie sabiedrībai un ģimenei, cilvēki arī viņi vien ir. Tādēļ - ja vien rodas vēlme palasīt labu literatūru par garīgumu reālajai dzīvei un Dieva atrašanu ikdienas rutīnā, tad šī Džeimsa Mārtina SJ grāmata būs tieši laikā!