Mani pēdējā laika grāmatu lasīšanas paradumi un Braiena L. Veisa grāmata "Mīlestība nekad nebeidzas"...
Foto: atrasts internetā, facebook.com
Raksti pirmoreiz publicēti 2012. gada 1. augustā un 15. augustā
Tās Mācības, kuras mūsdienu fundamentālā un radikālā teoloģija uzskata par ķecerīgām, pat velnišķīgām un neatbilstošām viņu izpratnei, reizēm spēj sniegt tādas garīgās zināšanas, kuras saucam par ezotēriskām, jo tām ir spēja mainīt mūsu uzskatus par mūsu patieso Es, patieso būtību un uzdevumiem šajā dzīvē.
Mēs ikviens zinām, ka jebkura dziedināšana nenotiek tikai miesiski, vispirmāmkārtām - īstajai dziedināšanai jānotiek cilvēka sirds līmenī. Un joprojām neviens nav atcēlis un arī neatcels mūžseno pasaules galveno mācību - mīliet cits citu! Un kā garīdznieks varu vienīgi piebilst - kā Kristus jūs un mūs visus ir mīlējis! Gadsimtiem sena gudrība, ko zina daudzi, bet praktizē tikai daži!
Jau pasen esmu sapratis to ļoti patīkamo mācību un vēsti, ka kāda augstāka saprāta pārziņā ir visi rezultāti mūsu dzīvēm. Mūsu ikviena cilvēka brīvā griba un liktenis darbojas kopā. Taču tāpat jāatceras, ka mīlestības pilnos darbos ietilpst arī savas dzīves nepārtraukšana pirms tā pati beidzas. Tādai jābūt arī mūsu attieksmei mūsu slimību brīžos un ikvienā citā dzīves situācijā - pret ikvienu, tostarp sevi, jāizturas ar mīlestību un jādara viss, kas ir mūsu spēkos un mazāk jāuztraucas par iznākumu jeb rezultātu. Pārējo visu paveiks Mīlestība, Liktenis un Radītājs!
Nesen manās rokās un arī grāmatplauktā nonāca Braiena L. Veisa jaunākā grāmata "Mīlestība nekad nebeidzas", kura faktiski ir kā turpinājums viņa grāmatai "Viņpus laika, kur nemirstība". Ikvienam iesaku izlasīt abas šīs grāmatas un jūs sīki iepazīsiet savu Būtību un Esības jēgu šajā inkarnācijā, kurā pašlaik dzīvojat!
Mani labākie draugi, kuri mani pavada manos grāmatu lasīšanas mirkļos, ir krāsaino lapiņu marķieri un tad ar tiem arī grāmatas tiek izrotātas lasīšanas gaitā, atzīmējot īpašas uzmanības vērtās vietas. Un kā es pats mēdzu sacīt, tad pēc manas darbošanās pat vismelnbaltākā grāmata kļūst krāsaina un zaigo varavīksnes krāšņumā. Tā krāsaina kļuva arī Zentas Mauriņas dzīves un daiļrades lappuses un šobrīd tāda ir kļuvusi arī Braiena L. Veisa grāmata "Mīlestība nekad nebeidzas".
Nīče ir sacījis šādus vārdus: "Mana mācība ir šāda: Dzīvo tā, lai tu vēlētos dzīvot atkal - tas ir tavs pienākums -, jo jebkurā gadījumā tu dzīvosi vēlreiz!" Un, lai gan tradicionālā un institucionālā teoloģija noraida reinkarnācijas varbūtību un esamību, es tomēr pēc visa lasītā, izzinātā un saprastā palieku pie reinkarnācijas atbalstīšanas tāpat kā to ir atbalstījuši arī senie baznīctēvi. Un, papildus baznīctēviem, es iedziļinos bagātībās, ko mums vēsta Halīls Džibrāns, sacīdams: "Ja jūs tiešām tiecaties izprast nāves būtību, tad plaši atveriet savu sirdi dzīvībai. Jo dzīvība un nāve ir viens, tāpat kā upe un jūra ir viens."Un visas šīs bagātības apkopojot, varam būt mierīgi par savu dzīves uzdevumu... Ja kaut ko aizmirsīsim izdarīt, mēs atgriezīsimies, lai to pabeigtu un atkal sastapsimies ar reiz jau sastaptiem cilvēkiem, kā to vēsta Braiena L. Veisa grāmata, kuru tad arī sīkāk tagad turpinājumā aplūkosim.
Braiens L. Veiss raksta: "Tikšanās ar dvēseles līdziniekiem ir liktens diktēta. Mēs viņus noteikti satiksim. Bet kādus augļus nesīs šī tikšanās, kādus lēmumus pieņemsim - tas jau ir mūsu pašu rokās, tā ir pašu izvēle. Greizi lēmumi vai garām palaistas iespējas var atnest ciešanas un neticamas vientulības izjūtu. Savukārt, pieņemot īstos lēmumus un izdarot pareizo izvēli, varam piedzīvot dziļu un patiesu laimi."
Kādreiz senāk, laikā, kad studēju medicīnu un strādāju "ātrajos", es biju visai skeptisks par šiem pēcnāves dzīves un reinkarnācijas fenomeniem, līdzīgi Dr. Veisam, taču manu skepticismu izskauda izlasītās Maikla Ņūtona un Dīpaka Čopras grāmatas, kuras ieteica krustmāte, kā arī paša piedzīvotie gadījumi, raisot ārkārtīgi spēcīgas emocijas, tā nostiprinot pārliecību par labu šiem fenomeniem. Un tā sākās mana garīgā izaugsme un ticu, ka tā ar katru jaunu dienu manā mūžā nesīs jaunus, daudzsološus un spēcīgi motivējošus rezultātus, ar kuriem dalīties ar citiem interesentiem.
Par bailēm runājot, Veisa aprakstītais ir pārsteidzoši līdzīgs Ņūtona aprakstītajam. Un Veiss raksta: "Mūsu bailes pārsvarā sakņojas tajā, ko esam piedzīvojuši pagātnē, nevis nedrošībā no nākotnes. Bieži vien tas, no kā baidāmies visvairāk, jau kādreiz ir noticis - bērnībā vai kādā no iepriekšējām dzīvēm. Mēs esam to aizmirsuši vai atceramies neskaidri un tāpēc baidāmies par to, ka biedējošais var izrādīties iespējams kaut kad nākotnē.
Mani pēdējā laikā jau vairākkārt ir sasniegusi diezgan līdzīga informācija par sekojošo: ikvienam - gan man, gan tev, lasītāj, pilnībā jādzīvo tagadnē, jo mūsu dzīvēs ir ātri gaistoši mirkļi, kurus vairs neatgūt un tie kļūst par pagātni. Tā var palaist garām pozitīvās dzīves izjūtas, garšu, aromātu, maigumu un skaistumu. Mums jāmācās no pagātnes, taču nevajag to aizturēt mūsu atmiņās. Un par nākotni arīdzan nevajag pārāk satraukties - nedaudz ieceres ir jāplāno, taču jāļauj liktenim darboties un tiklīdz pārstāsim par visu satraukties, mūsu dzīvē ienāks prieks.
Un joprojām, man esot kristietim un mācītājam, varu Kristus mūžīgo Vēsti savienot ar reinkarnācijas doktrīnu, jo tā arī ir mūžīga. Un jāatceras, ka ar ķermenisko nāvi nekas nebeidzas - ikviens dzīvos atkal. Mēs Dvēseļu pasaulē jeb Mūžībā atpūšamies, atjaunojamies, atspirgstam un iegūstam jaunu veidolu, lai piedzimtu vēlreiz un atkal nodotos priekiem un pārbaudījumiem, uzvarām un zaudējumiem, ko sagādā dzīve uz zemes.
Mani nebeidz pārsteigt, ka senajās kultūrās un arīdzan mūslaiku aborigēnu kopienā dziedniecība tiek plaši praktizēta un šajos speciālistos ieklausās, nevis tā kā viduslaikos, slīcina un dedzina, jo šie dziednieki vēsta, ka par mirušajiem nav jāraud, jo gars jeb dvēsele ir mūžīga. Viņi joprojām uzskata un tic reinkarnācijas teorijai, sakot - ja mirušais šīs zemes dzīves laikā nav savu uzdevumu paveicis līdz galam, gars atkal iemiesosies un atgriezīsies jaunā ķermeniskā veidolā. Neliels citāts no grāmatas "Mīlestība nekad nebeidzas", lai paustu gara pasaules godību un burvību: "Kaut gan zeme ir brīnišķīga un mēs varam vērot harmoniju un visu lietu savstarpējo saistību... un tā ir lieliska mācībstunda... tomēr dzīve šeit, uz zemes, ir daudz grūtāka. Gara pasaulē nav slimību, nav sāpju un atšķirtību... Tur nav godkāres, konkurences, ienaida, baiļu vai ienaidnieku... Ir tikai miers un harmonija."
Nevaru nepiekrist šiem vārdiem: "Mīlestība ir vislielākais spēks pasaulē. Tā spēj plaukt un zelt pat sasalušā zemē un visbriesmīgākajos apstākļos. Tā pastāv jebkur, jebkurā laikā. Mīlestība ir augs, kas zied visos gadalaikos." Mēs vienmēr esam mīlēti un pār mums vienmēr Kāds ir nomodā, mēs nekad neesam vieni... Mēs esam gaismas, gudrības un mīlestības bērni, tādēļ mums pret ikvienu līdzcilvēku vajadzētu izturēties ar mīlestību, cieņu un pieņemšanu nevis nosodīt, pārmest un ar vārdiem nogalināt... Ikvienam jāatceras, ka dusmoties ir muļķīgi, jo tas saēd dvēseli un nekādā ziņā neveicina savstarpējo mijiedarbību.
Un šīs pārdomas vēlos noslēgt ar vēl kādu ļoti būtisku citātu, jo šajos vārdos parādās piedošanas esence: "Piedošana ir svarīga. Mēs visi esam darījuši ko tādu, par ko mēdzam nosodīt citus. Ja gribam saņemt piedošanu, tad mums jāpiedod citiem. Dievs piedod mums. Arī mums jābūt spējīgiem piedot. Tā ir katra paša atbildība. Tev jāpiedod un jāsaņem piedošana. Ar psihoanalīzi šādu uzlabojumu panākt nevar. Arvien no jauna jāpārkāpj jau saprastās robežas, jādarbojas atšķirīgi, jālabo situācijas, attiecības, jāsaņem un jāsniedz piedošana. Ir ļoti svarīgi aktīvi pieķerties labajam, tikumam. Ar runāšanu vien nepietiek. Vārdi bez darbiem, bez pielietojuma ir nevērtīgi. Mīlestība ir jāpauž, tajā jādarbojas."