Par dvēseļu sarunām debesīs jeb Reinkarnācija ir izaugsmes skola...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Raksts pirmoreiz publicēts 2012. gada 24. jūlijā

Reiz jau senāk rakstīju, kā pie manis nokļūst dažādas interesantas lasāmvielas jeb grāmatas - mani it kā kāds virzītu gar grāmatnīcas grāmatu plauktiem un liktu attiecīgās grāmatas izvēlēties. Es īpaši daiļliteratūru neiegādājos, kaut gan pēdējā laikā kaut ko no tās tomēr esmu nopircis, piemēram, Kafkas stāstus un nedaudz arī kaut ko biogrāfisku, piemēram, "Iemīlējies Prusts". Taču mani uzrunā ezotēriska un metafiziska literatūra, īpaši tāda, kura spēj sniegt zināšanas par kaut ko, kas nav no šīs jeb Zemes pasaules, bet gan attiecas uz gara jeb dvēseļu pasauli, jo tā ir vieta, uz kuru mums būs jādodas, lai nedaudz atpūstos un sagatavotos savai nākamajai inkarnācijai jebšu arī paliktu turpat un pilnveidotos Debesīs...

Man patiešām ir žēl to cilvēku, kuri šādu info noraida, nepieņem un uzskata par māņiem, tā neļaujot savā dvēselē ielīt tam mieram, kuram tā radīta un paredzēta. Un tas, kurš aizbildinās ar kristīgo vēsti, ka tā neļauj ticēt šādai informācijai, vienkārši nevēlas dziļāk padomāt un paanalizēt, jo pat Jēzus taču atzina reinkarnāciju un sludināja sevis garīgo pilnveidošanu un izaugsmi. Šis Jēzus mācības aspekts ir viens no manas patiesās izpratnes (gan ezotērikas, gan kristietības kontekstā) stūrakmeņiem, uz kuriem arī balstu savu nemirstīgās būtības izpratni un garīguma meklēšanas jēgu un izpratni, jo bez tiem cilvēks kā nemirstīga būtne nevarētu eksistēt, ja tas balstītos uz kaut kādām tukšām cerībām, kurām nebūtu konteksta un jēgas.

Viena no vērtīgākajām mācībām par mūsu šīszemes dzīves eksistences jēgu vēsta, ka, ja reiz liktenis personu ir apbalvojis ar spēju būt gudram, pacietīgam un tā joprojām, tad personai ar savām ģeniālajām atklāsmēm jādalās ar līdzcilvēkiem, nepaturot gudrību un izpratni sevī! Taču tie, kuri izvēlas absolūto nodošanos Kunga slavēšanai, arī nākamībā tie būs absolūtie vientuļnieki, jo cilvēkam pēc būtības ir jābūt saiknē ar apkārtējiem, jo tikai šādā savstarpējā mijiedarbībā notiek mūsu šīszemes dzīves pieredzes un zināšanu uzkrāšana, lai varētu sasniegt aizvien augstākas un augstākas Pasaules tur, Debesīs...

Ja cilvēks šajā dzīvē sevi sagatavo ar zināšanām par nākamību, tad tam brīdim pienākot, mūsos nebūs baiļu, šaubu un neskaidrības, bet tikai miers, skaidrība un pat zināma mēra apskaidrība - tur ir daudz labāk un tās ir mūsu, cilvēku, visīstākās mājas un šīszemes pasaule - tikai izaugsmes un garīgās pilnveides skola!

Tādējādi, kā mēs iztēlojamies mūsu nākamību un ceļu uz to, tāda tā arī būs, jo tas viss, tur augšā, tiek darīts ar tādu nolūku, lai persona jeb, labāk teikt - dvēsele, nejustu diskomfortu ierodoties... Nodrošināt dvēselei sajūtu, ka tā ir starp savējiem - tas ir pirmais dvēseļu pasaules pienākums. Tālāk, protams, seko izklāsts un apmācība kas un kā šajā dvēseļu pasaulē notiek, taču galvenais - lai dvēsele nejustos slikti, tasd tiek nodrošināts pirmkārt.

Otrkārt, mums jāatceras un jāpieņem tas, ka Dievs un reliģija nav viens un tas pats. Dievs ir lielais Radītājs, taču reliģija - cilvēku izdomājums, kuram pieliekot varu, tad arī notiek visa pasaules karadarbība un vēsturē lielākās asinsizliešanas... Protams, šīs manas pārdomas inspirēja grāmata, kuras autors ir Ojārs Mits un nosaukums "Dvēseļu sarunas debesīs", kurā tad arī ir viesta daudzmaz liela skaidrība par to pasauli, uz kuru mēs visi dosimies pēc šīszemes dzīves, lai šepat pēc kāda laika varbūt atkal atgrieztos... Jo attīstībai jānotiek, taču, kad ir sasniegts jau nopietns līmenis, tad paliekam turpat un kļūstam par jaunatnācēju dvēseļu pavadoņiem un skolotājiem, kuri, protams, varētu arīdzan atkal iemiesoties uz Zemes, taču Cicerons šim apstāklim ir veltījis savu pēdējo runu, ko sacīja saviem draugiem:"Ja man aiz laipnības piedāvātu no jauna pārvērsties par zīdaini šūpulī, es strikti atteiktu, jo negribu, kad mans skrējiens ir galā, sākt visu no jauna. Netaisos apraudāt nodzīvoto, nenožēloju, ka dzīvoju, jo acīmredzot neesmu veltīgi dzīvojis. No šīs dzīves aizeju kā no viesnīcas nevis kā no personīgās mājas. Daba man šeit devu vietu nevis dzīvošanai, bet tikai, lai neilgi apstātos. Svētīga būs tā diena, kad pametīšu Zemes netīro pūli un došos pie tīrām dvēselēm."