Izlasot grāmatu "Pagrīdes citādība"...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Raksts pirmoreiz publicēts 2012. gada 17. augustā

Neko jaunu un dižu pēc šīs gana skandalozās grāmatas izlasīšanas jau es nepateikšu, taču savu redzējumu publiskošu. Vispirms man jāatvainojas, ka šis noteikti būs ļoti subjektīvs pārspriedums, taču neko citu no manis nevar sagaidīt, jo pats esmu padomju pēdējo gadu produkts, līdz ar to nevaru objektīvi izsacīties par "to laiku" tikumiem un notikumiem.

Grāmatu iegādājos tīri intereses pēc, lai palasītu tās paaudzes stāstus par saviem cilvēciskās esamības un mīlestības meklējumiem, jo es nekādi citādi to nevaru nosaukt, pretējā gadījumā tā jau būtu nicināšana, kura man ir nepieņemama. Protams, ne visu aptaujāto viedoklim un viņu personīgajam redzējumam un ne visos aspektos es varu piekrist, taču, kā jau rakstīju, šis ir mans subjektīvais viedoklis.

Grāmatā ir publicēti 12 LGBT cilvēku stāsti par viņu gaitām padomju laikā, kā arī dažādās metodes savas orientācijas maskēšanai. Tāpat arī lasāmi viedokļi, ka geju dzīve nav emocionāli piepildīta un vecumdienas var nākties pavadīt vientulībā, kaut gan es personīgi domāju, ka tas tā nav, jo uzskatu, ka arī homoseksuāli cilvēki var izveidot dziļas, noturīgas un ilgmūžīgas attiecības līdzīgi heteroseksuāliem laulātajiem pāriem. Jo tāpat jāatceras, ka ne jau bērnu esamība vai neesamība ģimenē palīdz veidot un notur ilglaicīgas savstarpējās attiecības.

5. stāsta varonis Aleksandrs, kurš pats gan ir precējies ar sievieti un stāstā atklāj, ka viņa zin par to, ka Saša ir gejs, Aleksandrs, manuprāt, izklāsta dziļi stereotipisku viedokli par ilglaicīgu attiecību neiespējamību homoseksuāļu vidū, sakot: "Grūti būt gejam. Tāpēc, ka šī dzīve ne pie kā neved. Lielākā daļa pāru ātri šķiras, jo viņus saista tikai viena lieta - sekss. Tas ir visa sākums un gals. [..] Esmu pārliecināts, ka 90% geju vecumdienas ir skumjas un bezjēdzīgas..." Man, protams, nav tāda uzskata, kas piekristu Aleksandra domām, jo katrs cilvēks, neatkarīgi no personības īpašajām iezīmēm, pie kurām es pieskaitu arī homoseksualitāti jeb, vispārinot, piederību LGBTQ kopienai, pats veido savu dzīves jēdzīgumu un nodarbina sevi, tā īstenojot mums piešķirto Dieva dāvanu - brīvo gribu.

Var, protams, visu dzīvi nodzīvot priekos, respektīvi, līdz 30-40-50 tik vien kā maukoties un izklaidēties, nedomājot par sevis garīgu pilnveidošanu, tādēļ arī veidojas šīs skumjās un bezjēdzīgās vecumdienas, taču cilvēks, kurš sabalansē izklaides, seksu un visu pārējo, to laikā atrod savu dzīves partneri, apņemas ar viņu dzīvot kopā "līdz nāve mūs šķirs" un vēl velta laiku sevis, savas kopdzīves un partnerattiecību garīgai attīstībai un personīgajai izaugsmei, tādam cilvēkam un pārim nu noteikti nedraud bezjēdzīgas vecumdienas.

Un, jo vairāk es šo grāmatu šķirstu un pārlasu, jo vairāk redzu un ieraugu, ka tajā publicētie stāsti katrs pauž kādu tā laika jeb padomju sabiedrības uzspiestu stereotipu vai aizspriedumus - te par vīrišķību, te par bērniem un mazbērniem - jā, daudzos no tiem [stāstiem] var saklausīt Aleksandra pieminētās bezjēdzīgās vecumdienas, taču es joprojām palikšu pie sava viedokļa, ka katrs pats veido savu ikdienas un arī tuvojošos vecumdienu jēdzīgumu, tādēļ vēl jo vairāk manī nostiprinājās vēlme par to, ka šajā grāmatā pietrūka kaut kas pozitīvs tanī visā, drīzāk jaušams kaut kāds nolemtības gars kā uz nāvi notiesātajiem un tādā aspektā šī grāmata ir dvēseliski iznīcinoša un personību skumdinoša.

Aizrakstījos par vienu gadījumu, taču tagad turpināsim ne vairs par to pašu. Visu grāmatu, protams, caurvij viens un visiem stāstiem kopīgs motīvs - sevis apzināšanās kā atšķirīgam no, es teikšu, sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem un uzspiestajiem aizspriedumiem, jo no vairākuma atšķirīga seksuālā orientācija arī nekas cits nav. Jā, tai seko izolētība un dažādu kompromisu meklēšana pašam ar sevi, ar Dievu, ar apkārtējo sabiedrību, tādēļ mūsdienu sabiedrībā sevi apzināties un pilnībā realizēt ir daudz, daudz plašākas iespējas un arī salīdzinoši demokrātiskais segums kāda nebija padomju laikos, līdz ar to mans personīgais viedoklis joprojām paliek subjektīvs, jo man ir ļoti grūti iedomāties 21. gs. situācijā 20. gs. attieksmi un sabiedrības normas.

Lai vai kā, taču vispārējai inteliģencei, kā sacīt, šo grāmatu der izlasīt!