Pārdomas, radušās pēc A. Saļikova grāmatas "Sūfiji. Mīlestības ceļš" izlasīšanas un tajā paustās gudrības apdomāšanas...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Puspajokam, pusnopietni - lēnām sāku palikt kā Gogolis, jo, kā nakts, tā īstais laiks pārdomu rakstīšanai. Tā runā, ka Gogolis arī rakstījis caurām naktīm, tādēļ es tā viņu pieminu...

Pāris vārdos sakot - šī A. Saļikova grāmata būtu jāizlasa katram ikvienam, jo tās garīgās pērles un dziļie domugraudi, kuri birtin birst no šīs grāmatas teksta rindām noteikti neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju, kurš paņems un izlasīs šo bagātīgo grāmatu. Pats autors par šo grāmatu saka sekojošo un es varu tikai viņa vārdiem pievienoties: "Šī grāmata ir kā ceļojums uz sevi, ar galveno ceļamērķi - harmonija visās lietās un attiecībās, atvērtība un pieņemšana - līksma un pateicīga pieņemšana." Un tieši tādēļ šādas grāmatas nevar tā vienkārši lasīt kā romānus, man personīgi blakus bija bloknots, kurā es atzīmēju un piezīmēju visas man būtiskās lietas, ko es bagātīgi saņēmu no šī daiļdarba. Šo grāmatu esmu jau paspējis izlasīt divas reizes, taču šī literatūras un filosofiskās domas pērle ir no tiem literatūras šedevriem, kuru var un vajag vērt vaļā pēc iespējas bieži un katru reizi atradīsi tekstā ko jaunu, iepriekš nemanītu un tieši aktuālajā momentā noderīgu kā padomu. Šī grāmata nav vienkārši literatūra, bet liela un nozīmīga bagātība sevis un savas attieksmes pret notiekošo harmonizēšanai.

Autors izsakās par laimi un pašpietiekamību: "Apzināti vēlmes jāisteno darbībā, lai izzinātu pats sevi. Laime ir ikvienā pašā. Laime atver sirdi un cilvēks kļūst pilnīgi neatkarīgs. Mēs teiktu - pašpietiekams. Gadījums, kad cilvēkam neko ne no viena cita nevajag." Un šādu interesantu un aizraujošu, un uz sevis paša izzināšanu vērstu domu un padomu šajā grāmatā ir neaprakstāmi daudz, kurus nemaz visus nevar ne aprakstīt, ne nocitēt, tādēļ arī šī grāmata katram sava garīgā ceļa gājējam un meklētājam jāizlasa un jāizfilosofē pašam...

Viedokli un pārdomas par šo brīnišķīgo grāmatu var rakstīt un veidot, man šķiet, mūžīgi, jo šeit pat nav jādomā ko un kā aprakstīt, atliek vien veselām lappusēm citēt un citēt dižās domas, kuras, pēc manām domām, tiek pasniegtas mūsdienu sabiedrībai no Augstākā, lai ikviens saprastu, ka garīgums, laime un cildenums vispirms ir jāmeklē savā iekšienē un attieksmē pret kārdinājumiem un tikai tad "pieslēdzas" Skolotājs, kurš palīdz nostiprināt izveidoto pusizkopto sapratni par Mūžīgajām vērtībām. Nu kaut kā tā. Centos ielikt savas izjūtas un izpratni par aptverto un paši sūfiji pamāca, ka no savām vēlmēm nevajag atsacīties un atbrīvoties, bet gluži vienkārši jācenšas apvaldīt tās iekāres, kuras ir pretrunā ar [tevis praktizēto - iespraudums mans, D.K] reliģiju un veselo saprātu. "Stāvēt pāri apstākļu ietekmei ir ļoti grūti. Vienīgais līdzeklis, kuram pateicoties mēs varam pacelties pāri apstākļiem, bez šaubām, ir dzīves uztveres maiņa, savukārt šī maiņa ir iespējama vienīgi tad, ja mēs mainām savu attieksmi pret dzīvi."

Mums nav jāatsakās no visa pasaulīgā, tomēr arī pēc visa nav jādzenās un savā dzīvē jākrāj un jāizmanto vien tik, cik galīgi nepieciešams. Un arī uzturs jālieto tikai tik daudz, cik nepieciešams veselības uzturēšanai. Mēs bieži vien aizmirstam, ka neesam tikai miesiskas būtnes, bet arī garīgas, tādēļ mums savs dvēseles skats jāvērš uz Augstāko, lai dvēsele koncentrējas tikai uz Viņu un tas kļūtu par mūsu būtības galveno objektu. Dievam mūsos jābūt pastāvīgam apceres, pārdomu, cerības un sajūsmas objektam.

II daļas pārdomas sākšu ar nelielu citātu no šīs dievišķās gudrības pārpilnās grāmatas: "Kas iet pa Ceļu, tie netiecas pēc greznām pilīm un brīnišķiem dārziem. Viņu sirdī nav nekā cita kā vien mīlestība pret Dievu un ilgas pēc Viņa." Un vai tad šī nav dievišķa gudrība? Patiesi garīgi un dvēseliski bagāti cilvēki vai kuri tiecas par tādiem kļūt, savā dzīvē mēģina meklēt un doties pa pareizo ceļu un šajā gadījumā tas ir garīguma Ceļš, kuru piemin grāmatas autors. Un grāmatā minētais garīgums tiek apgūts sūfismā, taču man, gana pārliecinātam kristietim, radās pārliecība, ka visu grāmatā rakstīto lielos vilcienos varētu attiecināt arī uz kristietību un garīgā ceļa meklēšanu šajā novirzienā. Turpinot domu, citēju: "Rūmī atzina, ka tieši cilvēks ir spējīgs uz alķīmiju un transformāciju, ja vien pats sevī rod pietiekami daudz vīrišķības, lai atmestu visas pieķeršanās un, galvenais, lepnību." Lūk, padoms sevis meklētājiem - vispirms vīrišķīgi jāatsakās no visām pieķeršanās vēlmēm laicīgajā pasaulē, jākļūst vēlmēs pazemīgam un nepretenciozam, tādējādi tiks izskausts arī lepnums un lepnības grēks, kas ne vienu vien ir ievedis garīgā trulumā un postā, jo zudusi patiesā vērtību izpratne un sašķobījusies ir viņu vispārējā inteliģence, kura vairs nav spējīga pareizi izvērtēt, kas ir morāles vērtība un kas tāda nav.

Citēšu 7 svarīgākos Mevlanas noteikumus, kurus ikvienam sabiedrības loceklim sākot piekopt, pēc manām domām, pasaulē iestātos vienkārši paradīze un dzīve būtu kā Ēdenē:

"Devībā un palīdzībā esi kā strauts.
Līdzjūtībā un žēlsirdībā esi kā saule.
Citu cilvēku trūkumu piesegšanā esi kā nakts.
Dusmās un niknumā esi kā nāvinieks.
Lēnprātībā un pieticībā esi kā zeme.
Iecietībā esi kā jūra.
Vai nu izskaties tāds, kāds esi,
Vai arī esi tāds, kāds izskaties."
Manuprāt, šeit nemaz nav ko piebilst, ja nu vienīgi to, ka ikvienam šo pildot, nebūtu vajadzīgi ne 10 baušļi, ne Kristus Kalna sprediķis un pat ne valstu un valdību izdoti likumi, jo šie 7 Mevlanas noteikumi ir ārkārtīgi universāli un iekļaujas jebkuros reliģiskos un/vai filosofiskos uzskatos.

Un sūfiji, manuprāt, ir visekumeniskākie kristieši šajā sašķeltajā sabiedrībā, kaut gan sūfismu nedefinē kā reliģiju. Sūfiji neatšķiras no apkārtējiem ļaudīm, taču galveno sūfismā ļoti precīzi pauž grāmatas autors: "Īstam sūfijam ir tikai viens ceļš - mīlestības ceļš, viens uzdevums - izpaust sevi, un sūfijs visur jūtas labi, tāpēc, ka viņam ir pietiekami daudz iekšējās gaismas, lai apgaismotu ikvienu vietu un saskatītu skaisto ikvienā cilvēkā."Tāpēc, ka sūfīju dvēsele ir atvērta patiesajai gaismai, viņu mājokļi ir pieticīgi un nav ārkārtēji grezni, jo viņu acīs galvenā vērtība ir cilvēkam un skaistajam cilvēkā, kas tad arī izdaiļo viņu mitekļus tiem ierodoties ciemos. Lūk, patiesā saimnieku viesmīlība un garīgais skaistums.

Lasot šo grāmatu, es sapratu, ka to faktiski var izmantot kā viedas dzīvesziņas ceļvedi, jo ik uz soļa tajā var saņemt zināšanas par to, kā sevī nogalināt veco, egoistisko un materiālistisko cilvēku, lai mostos jaunai un garīgi viedai dzīvei, taču tāpat apzinos, ka lielai daļai virsroku gūst brīvā griba, ego un lepnība, kā arī dzīšanās pēc mantas, slavas, varas, goda, tādēļ pasaulē arī ir salīdzinoši maz garīgi augsti attīstīti indivīdi.

Un atkal citēšu autoru, jo neviens labāk nepateiktu: "Mēs taču esam gatavi pieņemt faktu, ka Tas Kungs ar mums runā visu mūžu, tikai mēs parasti Viņa balsi nedzirdam. Tāpat kā cenšamies neievērot Viņa izrādītās uzmanības zīmes, izlikdamies, ka tās visas ir piederīgas ikdienišķai realitātei. Vienīgi tiem cilvēkiem, kuri apzināti noskaņojas uz sarunu ar To Kungu, Viņa balss skan skaidri, atšķirīgi no visām citām balsīm, un Viņa norādījumi ir viennozīmīgi.
Apzinādamies mūsu nespēju sadzirdēt, Viņš pie mums vēršas ar jebkuras citas mutes starpniecību, uzrunā mūs kāda garāmgājēja vai paziņas balsī. Tātad arī pret šīm balsīm mums vajadzētu izturēties uzmanīgāk.
Patiesībā mūsu mīlošais Tēvs pastāvīgi izrāda mums savu uzmanību un, lai tiktu klāt mūsu ausīm, izraugās tos ceļus, kuri nekādā ziņā nav mistiski, un tās mutes, kurām vien ir iespēja ar mums runāt. Līdz beidzot Tas Kungs cilvēkam sūta Skolotāju, kas arī ir jāpazīst."

Dīvaini jau sanāk, kad grāmatas apcere jāraksta vairākās daļās un ar pārtraukumiem, taču šī ir viena no tām grāmatām, kurā ir apkopots tāds zināšanu un sirds gudrības kodekss, ka tam nevar tā ātri pārlidot pāri, tādēļ vien ir nepieciešama dziļa un pamatīga iedziļināšanās, apcere un līdzdalīšana apkārtējiem.

Es, protams, necitēju grāmatu lapu pa lapai, bet cenšos tomēr arī sistemātiskumu garām nepalaist un grāmatas apceri pa daļām rakstot, dodos cauri no paša pirmā vāka līdz pēdējam, lielos vilcienos izceļot būtisko. Jo šādu grāmatu, protams, var apcerēt trīs rindkopās un aizmirst, ieliekot to plauktā, taču tad nav jēgas šo lasīt, jo te neder virspusīgums, tikai un vienīgi - konsekvents vispusīgums.

Mani ļoti fascinēja vārdi par Skolotāju, ka aizdomājos par to, ka arī manā dzīvē ir bijis kāds Skolotājs, kura dotā uzskatu, filosofijas un domāšanas izpratne mani ir pavadījusi līdz pat šai dienai un ko es kādās savās pārdomās, vienās no pirmajām vispār, nosaucu par Eņģeļi savā dzīvē. Jā - Eņģelis ir tas pats Skolotājs. Par to, kāds Skolotājs jums var būt, var izlasīt šīs grāmatas 30. lpp. Viena patiesība arī man likās īpaši tuva un to blociņā īpaši atzīmēju - cilvēkam savā iedomībā šķiet, ka viņš ir atbrīvojies no visa sliktā un pārvarējis savus egoistiskās attīstības zemākos posmus, taču nonākot ārkārtīgi garīgā vidē, tie tomēr izlien kā īleni no maisa laukā. Un te nu ir viela apdomāšanai par 4 dzīves ceļiem (34. - 36. lpp.). Taču, kā raksta grāmatas autors, materiālās vēlmes pašas par sevi nav nedz sliktas, nedz labas un uz šīs zemes tā ir tikai mācību stunda, kas attiecas uz vienu no 4 dzīves mērķiem.

Augstākais mērķis, ko sūfiji sev izvirza un, manuprāt, derētu arī katram ikvienam pašam sev izvirzīt ir garīgi sasniegumi ceļā pie Dieva, kas mīt tevī pašā, proti, apzināta atgriešanās pie pirmavota. Starp citu, tieši uz šo mērķi, lai arī kādā formā tas būtu ietverts, apzināti vai neapzināti tiecas ikviens cilvēks. Mani patīkami atskurbināja Airisas Mērdokas sacītie vārdi par mums un mīlestību. Lūk: "Pirms tu pats neizgaisti, nekas nenotiek, un tā ir lielākoties visu laiku. Bet, tiklīdz tu pats sāc izgaist, viss sāk notikt un acumirklī kļūst par mīlestību. Mīlestība satur pasauli, un, ja mēs varētu aizmirst paši sevi, pasaulē iestāto lieliska harmonija."

Praktiski šīs grāmatas autoru ikviens tās lasītājs var uzlūkot un dēvēt par Skolotāju, jo šī grāmata ir kā mācību līdzeklis savas esamības veidošanā un personības izziņas ceļā. Un es pilnībā pievienojos autoram, ka ikviena mūsu dzīves mērķis ir atkarīgs no mūsu brieduma pakāpes, kādu dvēsele sasniegusi pirms ierašanās uz Zemes. Tālāk autors piedāvā ielūkoties sešās dvēseles pakāpēs, kurām neviens nevar pārlēkt pāri, kādu izlaižot. Mums jāapzinās, ka savā ziņā mūsu dzīves mērķis ir nemainīgs, tomēr cilvēka dzīves laikā tas var mainīties atbilstoši katra apziņas attīstībai, rīcībai un attieksmei pret pasauli.

"Lai virzītos uz iekšu, ir nepieciešama praktizēšana, meditācija un koncentrēšanās. Rūmī teicis: "Svētīts tas, kas zina savu dzīves mērķi." Proti, virzienu un īsto, iekšējās gaismas apstaroto mērķi. Jo katrs "cilvēks ir radīts noteiktam mērķim, un šā mērķa gaisma staro viņa dvēselē." Tā nav nedz apskaidrības, nedz apgaismības gaisma, tā nav gaisma, kas jums tiek dota. Tā ir gaisma, kuru izstarojat jūs paši."

Manuprāt, būtiskākā vēsts, ko es esmu sapratis pēc šīs grāmatas izlasīšanas un apcerēšanas - viss ir ap mums un mūsu dēļ, kā arī mūsos. Nu kaut vai tas, lai es, piemēram, strādātu ar problemātiskām rakstura īpašībām, var tikt radītas pat īpašas situācijas. Un tagad es saprotu, ka daudzas manas dusmošanās reizes tikai tādēļ arī ir tikušas izraisītas, lai es strādātu pie šīs rakstura īpašības izskaušanas. Lūk, cik vienkārša patiesība. (52.-53. lpp).

Kā jau rakstīju, faktiski vajadzētu visu grāmatu citēt, lai izpaustu tajā esošās gudrību bagātības un te nu mēs esam nonākuši līdz cilvēkam piešķirto harismu izprašanai (57.-58. lpp). Šajā sakarībā arī neliels citātiņš, kurš būs kā punkts uz i tieši šīm pārdomām līdz pat personības attīstības posmiem: "Ja gribi iemantot zināšanas, ļaut dvēselei pacelties augstākās sfērās un apziņai sasniegt pilnību, nav jādara nekas cits, kā vien ar visiem spēkiem un visos iespējamos veidos jācenšas atklāt savs paša skatījums - Dieva zīme cilvēkā. Tieši šāda skatījuma atklāšana tiek dēvēta arī par dvēseles paplašināšanu." (Hazrats Inajats Khans)

Faktiski pirmo reizi, ja neskaita "Vēstures vēsture" aplūkošanu, grāmatas aplūkošanu dalu tik daudz daļās, jo skaidri apzinos, ka vienā pāris rindkopu tekstā tik un tā nevarēšu izpaust lielāko daļu šajā grāmatā minēto gudrību. Kā šī grāmata tiek atvērta, tā dziļdomīgas pērles birtin birst un katrs teikums uzvēdī dziļas dzīves gudrības pilnu vēsmu. Šajās salīdzinoši nedaudzajās lappusēs ir koncentrēta ārkārtīga zināšanu bagātība - gan par sevis izprašanu, gan apkārtējo izpratni, gan notikumiem un to ietekmi uz mūsu dzīvēm, prātiem un rīcību. Izcili fragmenti ir šie:
"Mēs katrs ieņemam savu pozīciju attiecībā ne vien pret sevi, bet arī pret citiem. Mēs esam atkarīgi no citu cilvēku viedokļa. [..] Neviens tevi neapvaino, tu pats apvainojies!"
"Ja mēs cilvēku jau iepriekš nevērtējam, neapkarinām ar birkām un etiķetēm, mums ir reāla iespēja satikties ar viņu, nevis ar savu paša priekšstatu par viņu. Ļaujiet viņam būt un izpaust sevi."
"Jau grāfs Tolstojs savlaik teicis, ka cilvēks nav nedz labs, nedz ļauns, nedz gudrs, nedz arī dumjš un biežāk mēdz būt labs nekā ļauns un gudrs nekā dumjš. Cilvēks ir daudzveidīgs un sarežģīts. Ļaujiet viņam būt tādam, kāds viņš ir."

Un viens no pēdējā laikā labākajiem, optimistiskākajiem un praktiski viegli īstenojamākajiem savas dzīves uzlabošanas pamatprincipiem ir šis, ko radījis dižais Omars Haijāms:
"Dari, ka tuvākais necieš no gudrības tavas.
Savaldies arvien. Neļaujies dusmām nekad.
Ja tuvoties gribi tu galīgam mieram,
Liktenim smaidi, kas sit, bet nesit nevienam."

Autoram ir pilnīga taisnība - mēs ikkatrai lietai piešķiram plusa vai mīnusa zīmi, resp., iedalām lietas, virzienus, cilvēku uzskatus, pārliecību un personīgās īpašības labajās un sliktajās - tie īstenībā ir ļoti virspusēji raksturojumi, kas nekādā ziņā neattēlo patieso personības individualitāti un vienreizīgumu, unikalitāti un neaizstājamību.

Ja līdz šim, pirms nebiju šo grāmatu divas reizes izlasījis, likās, ka es šo to it kā zinu gan par Austrumiem, gan meditāciju un tā joprojām, tad zināmā mērā man nācās pārvērtēt savas izpratnes dziļumu, jo saistībā ar mūsdienu izpratni par meditāciju viss ir daudz savādāk, es teiktu - mūsdienīgāk. Autors raksta, ka "askēzes un vientulības ceļš mūsdienās vairs nav aktuāls." Cilvēki, vēloties meditēt un nodoties garīgām praksēm, to dara līdzcilvēku vidū jeb arī nododas kādam sev mīļam darbam vai hobijam ar visu sirdi. Un šīs nodarbes tad arī ir tā meditācija un šādā pilnīgas koncentrācijas stāvoklī cilvēks mierīgi var neievērot apkārtējo pasauli un tajā notiekošo.

Mums nepieciešams atjaunot harmoniju starp iekšējo un ārējo ar mīlestības palīdzību. Rūmī ir sacījis sekojošo: "Lai arī kur tu būtu un kādā stāvoklī būtu, vienmēr centies būt iemīlējies." Tāpat grāmatas autors atklāj, ka ceļš pie Dieva ir centrēšanās sirdī, Dieva mājoklī un attīstītas gaišredzības un dziedniecības spējas nav nekas cits kā ilgstošs iekšējā darba rezultāts. Tikai jāiemācās saskatīt Dievu it visā visapkārt, priecāties, neaizrauties ar pārmērīgām askēzēm un gavēņiem un tad Dievs arī tevi iemīlēs un novērtēs. Es jau to esmu teicis, ka Dievs mīl priecīgos un dzīvi pieņemošos, nevis no tās bēgošos un to apliecina arī šī grāmata.

Un šīs pārdomu daļas nobeigumā es vēlos citēt dažas ļoti būtiskas teksta rindas, kurās ieklausoties var mainīties jūsu domāšana, izzust aizspriedumi un stereotipi un es pat vēlētos, lai tas tā notiek, jo cilvēkam neko noderīgu tie nespēj sniegt.

"Mums nekad netiek dots nekas tāds, ko mēs nevarētu izturēt. Visi prieki un bēdas ir mūsu dzīves organiska sastāvdaļa. Garīgu cilvēku dzīves kredo ir pilnīga tās pieņemšana. Pacietība, miers, lēnprātība un gatavība ar cieņu pieņemt visu, ko dzīve dod vai arī, gluži otrādi, nedod."

"Būt patiesam pret sevi nebūt nav viegli. Ego aizstāvas, mūsu pašu rīcību attaisno, toties citu cilvēku kļūdas izceļ, visu laiku norādā uz viņu trūkumiem un pasludina viņus par mūsu ienaidniekiem."

"Mūsu tagadne ir mūsu pagātnes atspulgs, bet mūsu nākotne būs tagadnes atskaņa, un neko vairāk šī spēle no mums neprasa kā vien to, lai mēs no visas tiesas tai ticētu."

"Visa mūsu pasaule ir ēnu teātris; vārdi ir triku meistara pirksti, bet prāts ir lampa."

Ir pietuvojies pēdējais etaps šīs grāmatas paustās vēsts apcerēšanā un jūsu acīm paveras manu pārdomu par šo grāmatu V daļa.

Mani šī grāmata nebeidz vien pārsteigt un kā jau rakstīju, tā atklāj katru reizi ko jaunu, īpašu, aizraujošu. Un labākais, ko cilvēks var saņemt, lasot šo grāmatu, ir mācība par to, ka faktiski pasaulē ir tikai viens tikums un viens grēks. Vismaz sūfisms tā to definē, citēju: "Dvēsele šajā ceļā var apliecināt tikai vienu tikumu un krist tikai vienā grēkā: savu tikumu tā apliecina, kad apzinās Dievu, bet krīt grēkā, kad Viņu neapzinās."

Rūmī ir teicis šādus vārdus, kurus ikvienam aicinu izmeditēt caur sava paša skatījuma prizmu: "Dzīve ir lauks, un jūs esat dzimuši, lai to koptu. Ja zināt, kā tas kopjams, varat tajā izaudzēt visu, ko vien gribat, visu sev nepieciešamo. Un šajā laukā tad arī ir jāaudzē viss, pēc kā dvēsele tiecas. Viss, kas jūsu dvēselei vajadzīgs, ir jāiegūst no šī lauka, un, ja pratīsiet to kopt, ievāksiet bagātu ražu."

Viedi vārdi, kuri neprasa komentārus: "Mīlestība pret pasauli ir ne tikai attaisnojama, bet pat nepieciešama: bez tās nav iespējams nekas cits kā vien patmīlības diktēta dzīšanās pēc individuāla labuma."

Šajā grāmatā ir tik spilgti un krāšņi aprakstīts gan Svētās Sofijas katedrāles izskats, izkārtojums un iekšskats, gan tāpat vispārīgi aprakstīta Konstantinopoles rašanās un vēsturiskā izcelsme. Šī grāmata pat tekstā var lepoties ar fotogrāfiskiem ceļojuma maršruta aprakstiem, kuri lasītājam rada absolūtu klātbūtnes efektu.

Mūsu virzību uz garīgo plakni traucē t.s. dzīves reiboņi, tie ir šķēršļi, ar ko dvēsele pastāvīgi saskaras kopš brīža, kad ieradusies uz Zemes. Un šādi ir skaidrojama arī gana pretrunīgā Bībeles rakstvieta Mateja evaņģēlijā 10. nodaļā, no 34. līdz 37. pantam. (Apraksts grāmatas 114.lpp.).

"Cilvēkam trūkst atskurbšanai nepieciešamās enerģijas, un viņš ir dziļi nelaimīgs. [..] Kas mums ir vajadzīgs? Skaidrības impulss, vēlēšanās tikt pie skaidrības. Saprotot, ka ar mums pašiem kaut kas nav kārtībā, mēs pakāpeniski nonākam pie vēlmes mainīties un strādāt ar sevi."

"Cilvēku vajag pieņemt ar visiem viņa plusiem un mīnusiem un vajag ievērot pārmaiņas, kas viņā notiek ik brīdi. Katru reizi, ar cilvēku tiekoties, vajag viņu iepazīt no jauna, un nevajag cilvēkam jau iepriekš piedēvēt jebkādas konsekvences un kvalitātes, citādi var gadīties, ka jūs palaižat garām viņā notiekošās pozitīvās pārmaiņas un tādējādi liedzat tām iespēju attīstīties."

"Mums ir jāatdod parādi. Mēs uz šejieni esam atnākuši katrs ar savu karmisko programmu. Mūsu pienākums ir atdot parādus noteiktiem cilvēkiem un situācijām. Mēs esam parādā mīlestību, uzmanību, naudu un, to visu atdodot, maksājam savus parādus. It kā tu aizietām acīm ej uz priekšu un dažādas tikšanās virknējas cita aiz citas - nepalaid garām, rīkojies, izdari, kas darāms, būs interesanti!"

"Mūsu prāts ir par vāju, lai aptvertu Pašu Dievu kā tādu, un tomēr visu radību Tēvu var iepazīt, izzinot Viņa pasauli visā tās krāšņumā un lieliskumā." /Origens/

Pēc daudzajiem citātiem jāievieto arī kāds personīgs pārdzīvojums. Šī grāmata arī gana teorētiski skaidro daudzas lietas, tā veicinot vispārējo izpratni. Tuvojoties grāmatas nobeigumam, varam lasīt par ticības četrām pakāpēm. Mani nedaudz pārsteidza it kā jau zināma vai, precīzāk sakot, nojaušama patiesība par lielo pasaules kataklizmu, epidēmiju, masveida bojāejas cēļoņiem. Tās nes vēsti un ja vēstij jāsasniedz pēc iespējas vairāk cilvēku, attiecīgie notikumi ir grandiozi un biedējoši, tie iedveš bailes ļaužu masās. Un, vēl precīzāk izsakoties, šādi notikumi ir nepieciešami, lai cilvēki beidzot ieskatītos sevī, jo visu mūsu un katra ikviena galvenais uzdevums ir meklēt Dievu, to atrast un tādējādi iepazīt pašam sevi. "Nevis intensīvi demonstrēt īpašu psihisku slimību, kas tiek dēvēta par prātošanu." /Georgs Gurdžijevs/

Manī jau sen mitušo pārliecību, ka ļaunuma kā tāda pasaulē nav, vēl vairāk nostiprināja grāmatas autora sacītais:"Ļaunuma paša par sevi nemaz nav. Cilvēkam jāiemācās arī nelaimē saskatīt Dievu. Toties atbildība par visu, kas ar cilvēku notiek, ir personiska un gulstas uz viņu pašu."

Un visbeidzot - grāmatā paliek vēl daudz, daudz ikviena dzīvē nepieciešamu gudrību un pamācību, tādēļ - iegādājaties un izstudējiet šo grāmatu! Šo pirkumu nenožēlosiet!