Laima Kota "Mana turku kafija"
Mēs visi zinām un pazīstam vēl nesen bijušo latviešu rakstnieci Laimu Muktupāvelu, vai ne? Un visbiežāk es par viņas daiļradi iedomāju tieši šādā kontekstā, tomēr, kā jau zināms un sen pierādījies, dzīve ir un paliek dzīve, tā mēdz piespēlēt dažādus likteņa pavērsienus un nu mums šī talantīgā rakstniece jāpazīst un jāiepazīst kā Laima Kota. Lai gan Latvijā vēl ir šādam uzvārdam līdzīgi uzvārdi, tomēr tam Laimas kontekstā ir dziļi turciska saknes... Un par to tad arī šī grāmata, ja runājam lielos vilcienos, protams... Par Laimas būšanu un kļūšanu par turcieti, tiesa gan, visai nosacīti, bet... :)
Lasot šo Laimas dvēseles stāstu, šo piedzīvojumu un reizē zināmu grēksūdzi, mani pārņēma zināma žēluma, bet tai pašā laikā lepnuma sajūta pret turku sievietēm, un tomēr - sievietes ir tik kaut kas brīnišķīgs, kas būtu saudzējams un novērtējams, un tomēr tik maz Latvijas vīriešu to saprot un ikdienā pie tā turas. Jo, manuprāt, XXI gadsimtā, kad tik ļoti dzimumu identitāte ir pašķīdusi un sociālās dzimumu lomas pajukušas kultūratšķirību burzmā, ir svarīgi būt nedaudz konservatīviem un turēties pie tēvutēvu cieņas pret sievietēm - līdzīgi kā tas joprojām notiek Konstantinopolē. Piedodiet, Stambulā un Turcijā vispār. Baudot lielisku sarkanvīnu un klausoties ThePianoGuys sniegumā, var ne caur vienu vien gadsimtu aizceļot... ;)
Protams, turku sievietei ir daudzi it kā tabu, tomēr tie ir tabu tikai diezgan vulgāro rietumnieku domāšanā un aizspriedumos, jo, kā mums vēsta Laima Kota [visu laiku gribas teikt - Muktupāvela], tad "turku sieviete, paslēpdama savu iekšējo uguni lakatā, tā arī nodzīvo, pasauli vērojot kā no drošas piestātnes, kur garām kā nepiestājuši kuģi vai nenozīmīgas laiveles pabrauc kaislības, dziņas, pavasara trakums vai sabiedriskās domas neatļautais. Lakats ļauj sievietei dzīvot, vērojot dzīvi kā no spoguļa amalgamas puses. Lakats attur no pārmērībām. Lakats nepieļauj vaļības. Lakats ietur rāmjos." Lai varbūt kā man reizēm tracina visas šitās tuntuļošanās un slēpšanās, kas raksturīga austrumniecēm un austrumniekiem, tomēr nākas atzīt, ka reizēm šis, kā es viņu mēdzu saukt - celibātiskais dzīvesveids, būtu nepieciešams nedaudz ieviest arī mūsu kultūrā, jo reizēm to vaļību pie mums ir par daudz... Piedodiet, lai cik moderns es nebūtu, bet ir par daudz...
Bet tomēr teikšu tā - gribi iepazīt Turciju un turcisko no sieviešu skatu punkta, izlasi Laimas sarakstīto grāmatā "Mana turku kafija". Laima, kā parasti - dzejiska un runā bezmaz vai vārsmās, verot un ripinot vārdus kā krellītes virtenē, vienu aiz otra, vienu aiz otra, līdz izveidojas dzejiski teikumi... Lasītāj, tu zini, kas ir hamams? Nedomāju vis. Nu tad, lai runā Laima: "Hamams [pirts, ja pa latviešu modei] - diezgan vaļīgi izlaidušos jaunu sieviešu pilna telpa, kur stūrītī no krāniņa pil ūdens, kur no strūklaciņas guldz strautiņš... Redzama kāda no apģērba izlīdusi persikam līdzīga puskrūts, atsegtais pusgurns smaržo kā melone. [..] lai miesa taptu tīra un no tīrības briukšķoša. Zināt taču, kā skan tīri noberzta āda pēc pirts?" Lasot un tagad aprakstot šīs rindas, atkal sajutos tā, kā jau esmu senāk sacījis - būtu mākslinieks, uzgleznotu! Tik dfzīva un iztēli raisoša valoda ir Laimai!
Vīri, iegādājieties šo grāmatu savām sievām! Puiši, iegādājiet šo grāmatu un pasniedziet kā dāvanu savām meitenēm! Un ne tikai grāmatu pasniedziet - lasiet paši un mīliet savas sievas un draudzenes tāpat kā Laima aprakstījusi. Lutiniet savas dāmas, ņemot par piemēru Laimas sacīto! Manuprāt, no šīs grāmatas var mācīties ne tikai cieņu, bet arī attiecību un mīlestības kopšanu! Man visnotaļ tāds iespaids palika. Un grāmata arīdzan patika - i pasmaidīt, i savu reizi pārdomāt, i arīdzan aizdomāties, kādēļ mēs, rietumnieki, esam tur, kur esam... Reizēm pilnīgā..., bet tomēr - jālasa šādas grāmatas, lai saprastu, ka ar mums vēl nav pavisam švaki, bet, kamēr austrumnieki iet demogrāfijas izaugsmes un attīstības ceļu, tikmēr rietumnieki izmirst, izzūd un noriet... Nu nav mums tā spēka un harmonijas, kas austrumniekiem... Vienmēr atgādinu - ņemam un īstenojam arī savās dzīvēs to citu tradīciju labāko, jo tikai tā mēs varam palikt, būt, izdzīvot un demogrāfiski pieaugt. Paldies, Laima, par, manuprāt, lielisko darbu "Mana turku kafija"! Patiešām iesaku!