Gundega Repše "Laiks esi tu"

Kad esmu nonācis līdz Gundegas Repšes grāmatas "Laiks esi tu" apskatam, man nemaz nav daudz ko sacīt, jo tā ir grāmata, kas ar neticamu vieglumu un tomēr zināmu skarbumu vēsta par notikumiem šepat, mūs' Latvijā. Notikumu virpulī iekļauti 1995., 1996. gads un pēcāk - 2012. gads. Šī ir iespēja ielūkoties cienījamās un talantīgās vārda meistares Gundegas Repšes dvēseles pārdzīvojumos, jo grāmata ir dienasgrāmata par attiecīgiem notikumiem attiecīgos mirkļos. 

Visupirms - ikvienam ir iespēja personīgi iepazīt Gundegu... Ikvienam, absolūti ikvienam. Par to pacentusies Inga Gaile, arīdzan vārda meistare. Kādā veidā? Uzrakstot šai grāmatai "Laiks esi tu" priekšvārdu, ja to var par tādu nosaukt. Gundega šajā grāmatā ir atklājusies līdz sirds dziļumiem... Lai gan sen, sen, kopš pašiem skolas laikiem neesmu neko lasījis no Repšes daiļrades, tomēr nevaru neatzīties, ka šī grāmata mani uzrunāja. Uzrunāja līdz pat sirds dziļumiem - tā ir atklāta, patiesa un tieša, kas daudziem mūsdienu ļaudīm varētu būt traucējoša, bet tāda ir gan Gundega, gan arīdzan es tādas īpašības ļaudīs cienu, tādēļ - esmu par Gundegu un viņas šo grāmatu "Laiks esi tu"!

Lasot šīs viņas, Gundegas, atmiņas iz 95. gada vai arī vēlāk, man nākas secināt un atkal attapties, ka nekas jau būtiski nav par šiem nepilniem divdesmit gadiem mainījies - kā ir, tā ir palicis. Jo, vai tad Gundega melotu, rakstot: "Rīga - tuvplānā tā atņirdz muti, zobi ir puspuvuši un klusas labdienas vietā ausis piešļāc autotaures un krieviskas lamas, Liekas, ikkatrs divdesmitais pretimnācējs ir ar psihiskām novirzēm, katrs desmitais - neglābjams alkoholiķis. Tādu sevi demonstrē Vecrīga un Brīvības iela. Un tomēr Rīga ir dzīvīgāka par Vīni, kurā nedzirdēju smieklus, skaļas balsis, kur dzērāji narkomāni un ubagi nogrūsti prom no labi paēdušu ļaužu acīm." Un šajā citātā jūs skaidri varat izlasīt Gundegas Repšes nostāju - viņa ir tieša, neciešot politkorektumu, jo, lai kā arī pie mums nebūtu, viņa pat šajā zaņķī var saskatīt vitalitātes iezīmes, ar ko tad mēs no politkorektajām ārzemēm arī atšķiramies...

Šķirot lappusi pēc lappuses, lasu rindiņu pēc rindiņas un tomēr nevaru nomierināties - kaut kas mani urda. Urda, līdz kamēr sāku apjaust - es lasu vēsturisku tiešraidi no mūsdienu sabiedrības norisēm. Dīvains teikums ar vēl dīvaināku vārdu salikumu, vai ne? Vēsturiska tiešraide no mūsdienu sabiedrības norisēm... Izlasiet pa vārdam, izlasiet kopā, izlasiet starp rindiņām - viss pasaulē plūst un mainās, tik mani pārņem sajūta, ka mēs, šepat Latvijā, esam kādā apstājušos laika upē iestiguši... Lasot 1995. gada ierakstus no dienasgrāmatas, jūtos tā, it kā pats būtu piedzīvojis kaut ko tamlīdzīgu. Pārņem dežavū sajūta. Laika upē laiks apstājies. Un mēs to ieraugām, pateicoties vārda meistares Gundegas Repšes darbam "Laiks esi tu".

Grāmatas viducī ir gaišzilu lapu kopa, kurā skaudri, bet līdz dvēseles mielēm patiesi aprakstīta Gundegas dalība ekspedīcijā uz Sibīriju kopā ar Dzintru Geku un pārējo radošo komandu. Cik nu radoša tā var būt, ceļojot uz tādu, daudz sāpju un ciešanu pilnu vietu... Tās tādas manas refleksijas, bet lasot - skarbi teksti, skaudri, bet patiesi, jo ataino to, ko neviens negrib dzirdēt - tāda reiz bija vēsture un tas ir jāpatur mūsu tautas un cilvēku atmiņās. To nevaram un nedrīkstam aizmirst, lai kā mums to "nepalīdzētu" darīt mūsu Austrumu kaimiņš...

Gundega raksta ne vien skarbi, smeldzīgi un līdz dvēseles dziļumiem uzrunājoši, bet arī asprātīgi, parādot latviešu kultūras īpatnības attiecībā uz fenomenu, ko plašāka sabiedrība pazīst kā "kapu kultūru". Neticu, ka jūs nesmietos, saņemot šādu SMS no kādas savas radinieces, kura devusies uz kapiem, lai tos apkoptu. Teksts sekojošs: "Tavu vīru es nogrābu un māsīcu apgrābstīju." Šis teksts vienkārši liek smieties līdz asarām. Varētu teikt, ka nekulturāli, bet tomēr - tā, lūk, latviešu kapu kultūra, nepiedomājot pie konteksta, kā tas izklausās saņēmēja ausīs un prātā, domās, iespējams, pat vizualizējot... Un visur vainojams mūsu, cilvēku, samaitātais prāts un fantāzija... 

Un tā varētu rakstīt un rakstīt, jo katrs ieraksts, pat tikai kaut divteikumu, ir ar dziļu jo dziļu domu apakšā... Man patiešām žēl, ka aprakstos nevar izplūst - plašumā, garumā un dziļumā, bet tomēr - Gundega citē Dzintara Soduma sacītos vārdus, kas ir tik ārprātīgi precīzi un latviešu mentalitāti tik skaidri aprakstoši, lasām: "Pasaule dauza sapņainus, paštaisnus, patvaļīgus latviešus kā klopšus, lai viņi kļūtu mīksti un parlamentārā demokrātijā lietojami. Mīksti kristīgā necilībā un mīlestībā." Skarbi, patiesi un tieši, bez jebkāda politkorektuma, kuru tik ļoti ciena un pieprasa XXI gadsimta (euro)peiskā Latvijā... 

Paldies, Gundega, ka izsaki savu sāpi "Laiks esi tu" - skaidri, tieši, skarbi, vairoties no politkorektuma, saucot lietas tajos vārdos un zīmēs, kādi tās visspilgtāk raksturo - ja politiķi nelasa daiļliteratūru un nezin mūsdienu rakstnieku sāpi, bet lepojas ar to, ka personīgi pazīst Ziedoni... Divkosība, ko tu, Gundega, atmasko... Paldies par atklātību un tieši tādēļ iesaku šo grāmatu ikvienam latvietim, jo tā audzina mūsos cīņu ar politkorektumu, cīņu par mūsu eksistenci, cīņu par mūsu literatūras cienīšanu, lasīšanu un atbalstīšanu...