Rīdigers Safranskis "Nīče. Viņa domāšanas biogrāfija"

Nemelošu sakot, ka daudzi man jautājuši, kur es tik daudz laika ņemu, lai iedziļinātos Nīčē... Viņš tak nav ne viegli saprotams, pat ne viegli uztverams un tā tālāk. Jā, Nīče nepavisam nav viegli sagremojams, sacīsim tā, bet, ja vēlies kaut kur iedziļināties, tad arī laiks atrodas. Un tā nu es beidzot pieķeros šim apskatam, jo grāmata jau "pa lielam" izlasīta, klāt vēl pieķerot dažus Nīčes darbus... Lasot šo Nīčes biogrāfiju, sapratu, ka to nevar lasīt vienu - man pa rokai bija vēl divi citi Nīčes darbi - "Tā runāja Zaratustra" un "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara".

Šīs grāmatas - kopainas pilnīgākai uzburšanai. Un vēl - lai lasot, aprakstot un pārdomājot izlasīto veiksmīgāk raisītos valoda, fonā uzliku skanēt Vāgnera mūziku - Tanheizers, Loengrīns, Klīstošais holandietis un vēl citi skaņdarbi. Manuprāt, Nīče nav atdalāms no Vāgnera. Pirmkārt, jau lielās mūzikas mīlestības dēļ, bet ne tikai. Un otrkārt - gan Nīčē, gan arī Vāgnerā tomēr bija kaut kas velnišķīgi debešķīgs, kaut kas pārdabisks, kaut kas ezotērisks un pievelkošs... Un tieši tamdēļ vēl pat mūsdienu XXI gadsimtā dzīvo gan Vāgners, gan arī netiek aizmirsts Nīče... Protams, dzīvo vēl arī daudzi, daudzi citi, bet šie dzīvo tādā savā nodabā, savā simbiozē, savā pasaulē, kura tomēr ir iekš mūslaiku eksistenciālās vides atrodama.

Man īpaši patīk Nīčes rakstītie vārdi, kas minēti grāmatā un atrodami, tikko atverot grāmatu, un Nīče šajos vārdos vēstulē Karlam Fuksam saka (it kā dzīvotu mūsdienās un mums, savas biogrāfijas lasītājiem, tieši to pašu adresētu): "Nepavisam nav nepieciešams, nav pat vēlams nostāties manā pusē: gluži otrādi, neliela ziņkāres deva, ar kādu vērojam svešzemju stādu, līdz ar ironizējošu pretestību man šķistu nesalīdzināmi inteliģentāka attieksme pret mani." Nīče pat mūslaiku cilvēkam atstāj norādījumus kā pret viņu, viņa biogrāfiju un filosofiski literāro sniegumu attiekties! Tur jau arī tas viņa ģēnijs, viņa velnišķīgi debešķīgais pārdabiskums parādās un tieši tādēļ Nīče un viņa daiļrade vismaz spēj piesaistīt mani!

Nīče no mazām bērnu dienām raksta, raksta, raksta... Raksta par sevi, veic introspektīvas sevis analīzes un tik raksta... Vai mēs vēstures līkločos zinām daudz tādus filosofus un domātājus kā Nīče, kurš sevi un visu sev apkārt jau zēna padsmitnieka gados ir krustu šķērsu introspektīvi izanalizējis? Domāju, ka nezināsim gan. Jo Nīčem vienkārši, manuprāt, nav vēstures līdzgaitnieku, kuriem arīdzan būtu bijusi tuva šāda analīze un, ja tā drīkst sacīt, sevis un visa sev apkārt šaustīšana izziņas nolūkā.

Manuprāt, šo Rīdigera Safranska grāmatu par Nīči un viņa biogrāfiju nemaz tā vienkārši nevar aprakstīt, jo katrs teikums tajā ir kā dzejas vārsma, kā oda Nīčes pienesumam vēstures, kultūras un filosofiskās domas laukā. Un tā nav tīksmināšanās par Nīči, tā ir vienkārši patiesība par šo tik kontraversālo, bet tomēr absolūti ģeniālo personību. 

Pirms tālāka apraksta pāris pārdomāšanas un apcerēšanas vērti citāti no Nīčes:

"Nejaušības nav; visam, kas notiek, ir sava nozīme."

"Pašvērojums ir ierocis pret svešām ietekmēm."

Šo Nīčes biogrāfiju lasu ar kaifu un baudu, jo tajā ikkatrā vārdā dzirdama, jaušama un pat fiziski klātesamībā sajūtama tā Nīčes personības dimensija, kas viņu dara par dziļi māksliniecisku, estētisku un brīvu no jebkādām svešām ietekmēm uz viņa personību - viņš [Nīče] ir pats. Pats. Nīče. Viss ir viens. Nīče kā persona, kā personība un kā estēts, mākslinieks un, zināmā mērā, arī ezotēriķis - Nīče sevī apkopo visas šīs šķautnes un nebaidās to atzīt caur savām dienasgrāmatām, vēstulēm un filosofiju. Un tagad es saprotu, kas ir tas dievišķais viņā - Nīče bija sūtnis, kura biogrāfiju lasot, mums jāsaprot un jāatpazīst citi tādi kā viņš. Augstākais mums pasaulē ikdienas sūta šādus ļaudis, kam māksla mūzikas veidolā ir tuva un jēgpilna, un kurš bez tās dzīvot nevar. Un tie tad arī ir šie Dieva vēstneši, šie augstāko pasauļu vēstneši un mūsu skata virzītāji. 

Piedodiet, mīļie, bet Nīči un viņa diženumu aprakstīt mirstīgo cilvēku valodā vismaz man nav iespējams, jo viņš ir vienkārši jālasa, viņa rakstītajā jāiedziļinās un arī šī biogrāfija ir izcils autora vēstījums par šo diženo augstāko pasauļu vēstnieku, kurš ir dzīvojis starp šiem zemes mirstīgajiem... Man šī nelielā un patiesas sajūsmas pilnā grāmatas apskata nobeigumā prasās vēl pēc kādiem no šī pārpasaulīgā vēstnieka sacītajiem vārdiem. Ieklausieties šajā nelielajā fragmentā un apceriet to, lai tā sniegto mācību īstenotu savas dzīves izvēršanā un intensificēšanā: "Jūs, laika apmātie ģeķi un nelgas, tā laika apmātie ģeķi un nelgas, kas nepastāv nekur citur, kā vienīgi jūsu galvās! Es prasu jums, ko esat darījuši? Ja gribat būt tādi, kā cerat, un iegūt, ko cerat, - ja gribat būt tādi, kā ilgojaties, un iegūt, pēc kā jūs ilgojaties, tad dariet, lai būtu un gūtu." 

Un šeit nu man gribas piezīmēt, lai ikviens no jums atcerētos arīdzan šos, tiesa gan, Rīdigera Safranska, grāmatas autora, piebilstos vārdus: "Nevis laiks, bet katra paša radošā griba pārvērš un izvērš personu. Uz objektīvo laiku paļauties nevar, savas patības veidošana ir darbs, un katram tas jāveic pašam."

Novēlu jums ikvienam izlasīt šo diženo biogrāfiju un smelties ne vienu vien dzīvē īstenojamu dievišķu gudrību!