Māra Zālīte "To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni"

Šajā grāmatā "To mēs nezinām" Māra Zālīte ir apkopojusi vien nelielu daļu savstarpējo sarunu ar mūsu tautas dižgaru, t.s. koku grupas līderi, "Kurzemītes" un "Leišmalītes" radītāju Imantu Ziedoni. Zālīte grāmatas ievadā min, ka viņa Ziedoni pazinusi vairāk nekā 30 gadus un, ka šajā grāmatā ietverts vien ārkārtīgi neliels laika nogrieznis. Sarunas notikušas 2000. gada pirmajā pusē - no janvāra līdz jūlijam dažādās Rīgas kafejnīcās. Šī nianse - sarunas kafejnīcā - piešķir šīm sarunām īpašu finesi, šķautni, kas paver Ziedoni daudz personiskākā gaisotnē. Un līdz ar viņu - arī Māru Zālīti. 

Ziedonis saka tā: "Kafejnīcā ir savs rituāls, savs aromāts, sava smarža, sava aura, savs pienesums, katrā kafejnīcā ir savs. Visi tur savas pēdas atstāj, tās čaukstenes vai tie jauniešu bariņi, vai citi, vienmēr katrā kafejnīcā ir kaut kas atstāts." Un Māra atbalso, sakot: "[..] lai varu redzēt, ko ļaudis dara, lai varu dzirdēt, ko ļaudis runā."

"To mēs nezinām". No sākuma domāju, kādēļ tāds grāmatas virsraksts. Nevarēju saprast no pirmajām rindkopām, atmetu ar roku un lasīju tālāk. Ar domu - vai nu gluži būs tā, ka Zālīte kādā sarunā neatklās, kādēļ tā. Atklāja, man esot laikam kādā grāmatas viducī un ar šo devīzi aizvadot cauri atlikušajām lappusēm, šim teicienam ik pa laikam nobeidzot kādu sarunas daļu. To mēs nezinām. Jā, mēs patiesi daudz ko nezinām un mums jāliekas mierā - to mēs nezinām un punkts.

Ziedonis un arī Zālīte tā arī pasaka, ja ko nezina: "To mēs nezinām." Un tas man ārkārtīgi fascinē vispār cilvēkos, kur nu vēl īpašāk - tautas dižgaros - kuri godīgi atzīst, ka kaut ko tomēr viņi spēj, var un drīkst nezināt. "Mēs to nezinām." Tam būtu drusku tā kā jākļūst par daudzu mūsu, līdzcilvēku, spēju tā arī paust, nemelojot ne sev, ne citiem - ja ko nezinām, tad nezinām un tā arī atzīstam. Tā tāda maza liriska atkāpe par šo diženo frāzi iz šīs grāmatas. Imants Ziedonis, kā jau tas viņam pierasts un ar viņu saistīts, daudz runā tādās pārlaicīgās kategorijās. Un mani tas ārkārtīgi priecēja, lasot šo grāmatu - viņš atklāj to brīnumaino latvieša gēnu. To latviešu, kuri mīl literatūru, dzeju, to atblāzmu ārpus sevis, to gara gaismu, kas mums cauri aizlaikiem jau dāvāta un pēc kā mēs esam tiekušies kopš Krišjāņa Valdemāra, Barontēva un citu tautas dižgaru dzīves laika. Un tautai piemīt vēl viena mīlestība, kuru daudzi apzinās, bet par kuru pārāk daudz nerunā - kapu kultūras mīlestība. Un tā ir sava veida cieņa, lai gan ar jauno paaudžu rašanos tā iet mazumā, bet tomēr - jāatzīst, ka tāda lieta ir. 

Grāmatas 200 lappusēs - literatūras, dzejas un garīgi bagātinošās pasaules informācija. Dziļi personiska, vietumis prasās pēc sarunas nobeiguma vai dziļākiem paskaidrojumiem, un tomēr - Ziedonis ir bijis dziļi mistisks cilvēks, vismaz man tā gribas atzīt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, viņa intervijas DVD noskatīšanās un viņa līdzbiedru atmiņām grāmatā "Mans Ziedonis". Un netiekot vēl nez kur tālu šīs grāmatas lappusēs, Ziedonis izskaidro, no kurienes viņam tā triāžu un trīsvienības mīlestība... Protams, varbūt es kļūdos savos pieņēmumos, tomēr šis citāts man ļauj tādu secinājumu izdarīt:

"[..] Galvenais likums ir tāds, ka tev jāsavieno pats apakšējais ar pašu augšējo, pats zemākais ar pašu augstāko, pats smalkākais ar pašu rupjāko un pats skaistākais ar pašu neglītāko, tas tev jādara. Tev ir jāsasniedz šī virsotne un tad jāatsviežas otrādi, un jāpilina atpakaļ. [..] Pēc smilšu pulksteņa principa [..] Savā pamatnē iekšā, savā tautā. Tu esi sasniedzis to punktu, kad apzinies aicinājumu, tu jūties apgaismots un esi mazliet atblāzmots, un tad tu to savu atblāzmu dod atpakaļ, no kurienes tā cēlusies." 

Šo grāmatu lasot, blakus ņēmu zīmuli un ārkārtīgi fascinējošās vietas un rindkopas atzīmēju. Tādu vietu šai grāmatā bezgala daudz. Ziedonis un Zālīte runā gan par bohēmu, kā Ziedonis par to nekad tā īpaši nav interesējies - ne kā filozofiskā, ne arī kā mākslinieciskās daiļrades sastāvdaļa... Ziedonis pat jaunībā kādreiz mocījies pašpārmetumos, ka nav pietiekoši "bohemizējis", bet ar laiku tā raize norimusi. Tāpat Ziedonis izstāsta par kādu, tostarp, arī man, nezināmu lietu vai kultūrvēsturisku iezīmi - par Esplanādes paģiru brokastīm un vispār latviešu vilkmi uz krogus dzīvi... Jā, mēs esam sabiedriski, mūs velk uz sabiedrību. Reizumis ir labi būt vienam, bet tomēr savā dziļākajā būtībā mēs esam ārkārtīgi sabiedriski. Lasot arīdzan vēsturiskos atskatus, secināms, ka sabiedriskā dzīve ir bijusi visu pagastu dzīves centrs un kulminācija... Mēs esam, piedodiet, "tusētāju" tauta - vienā vai otrā veidā, bet "tusētāji" un sabiedrības meklētāji esam.

Mani šai grāmatā tieši šie metafiziskie momenti, šie ezotēriskās gudrības, šīs Dievatziņas atblāzmas uzrunāja. Un tādu nebija mazums. Vai varat kāds iedomāties ko līdzīgu "Dieva kopšanai"? Nē, ne vienkāršai zemes kopšanai un dabas atbalstam, bet tieši "Dieva kopšanai". Jā, Imants Ziedonis kopa Dievu. Ilgojās pēc dabas, pēc zemes. Un ar savu koku grupu un Latvijas zemes mīlestību izpildīja savu misiju - kopt Dievu. Jo tā bija viņa nepiepildītā misija - būt pie dabas un zemes. Un viņš to pildīja, lai arī bija Vārda Meistars. Bet ar sirdi - dziļi Latvijas zemē un dabā iemīlējies, "tie Latvijas instinkti ierauj iekšā".

Vai maz par Ziedoni visu jelkad uzzināsim? Pa druskai no viena, pa druskai no cita, kaut kādas lauskas salasām, bet ne visas... Ziedonis vēl ilgi "dursies" tautas prātos, sirdīs un apziņā - tā pozitīvi "dursies", lai mēs par viņu un viņa Latvijas mīlestību nemūžam neaizmirstu, no viņa mīlestības smeltos, savu audzinātu un attīstītu... Šādas atmiņas, kas tagad nopublicētas, ir ārkārtīgi vērtīgas - kā cilvēciskā, tā kultūrvēsturiskā nozīmē. Jo ļauj iepazīt situācijas, cilvēkus un dažādus notikumus Latvijas kultūras un sabiedriskajā dzīvē no personiskāka, daudz intīmāka līmeņa un skatu punkta. Maz tādu skatu punktu, no kura vērot pagātnes kultūrvēsturisko mantojumu. Viens tāds ir grāmata "To mēs nezinām". Paldies Mārai Zālītei un Imantam Ziedonim par sarunām, personīgiem redzējumiem un mums sniegto iespēju ieraudzīt kultūrvēsturi un Dievatziņu no cita skatupunkta.

Māra Zālīte grāmatas 125. lappusē saka: "Saule ir mūžīga." Un es atļaujos piebilst, ka arī Ziedonis ir un būs mūžīgi!