Viktors Suvorovs "Pret visiem"

Skarbā padomju militārisma kritiķa un bijušā izlūkošanas virsnieka Viktora Suvorova triloģijas "Dižās desmitgades hronika" trešo grāmatu "Kuzjas māte" apgāds "Dienas Grāmata" laida klajā pērn, tad arīdzan es to lasīju un aprakstīju. Šogad, vēl pavisam svaiga, klajā nākusi ir šīs triloģijas pirmā grāmata "Pret visiem". Tad nu palūkosim, kas "lācītim vēderā" jebšu - par ko tad šajā grāmatā autors raksta un kam norauj plīvuru... 

Grāmatas priekšlapā lasāmas šādas rindas, kas ir gana aktuālas šur tur pasaulē arīdzan vēl mūsdienās, tiesa gan, nedaudz uz cita fona un vēsturiskās situācijas, bet nu līdzības salasīt ir iespējams: "Totalitārisms ir efektīvāks par demokrātiju tur, kur iesaistīti meli un vardarbība. Taču demokrātija ir efektīvāka par totalitārismu ekonomikā, un tas galu galā izrādījās liktenīgi Padomju Savienībai. PSRS kraha mācība ir tā, ka efektīva ekonomika uzvarēja efektīvo vardarbību."

Autors par šo triloģiju saka tā: "Dižā desmitgade - apbrīnojams slānis mūsu vēsturē. Es jau sen gribēju uzrakstīt grāmatu par Hruščova valdīšanas laiku un tik pamatīgi iedziļinājos tēmā, ka rezultātā sanāca jauna triloģija, kuras otro grāmatu "Izgāšanās" ieraudzīsiet drīzumā."

Līdzīgi kā ar saistošo interesi par "Kuzjas māti", tā arī šo grāmatu es lasīju ar ārkārtīgu interesi, jo padomju laiku vēsture, uzrakstīta atklātā manierē un saistošā valodā, nav tik sausa un neinteresanta, jo ļoti labi var izsekot un saprast, kas ir bijis kas, ko un kā ir rīkojušies varasvīri, ieceļot un atceļot no amatiem vienu vai otru "fruktu", kā arī - kā dažs labs Staļina izskatā ir aizsūtīts pie dieviem... Slavenā desmitgade, kurai par godu ir šī triloģija, dzīvē ir eksistējusi no 1953. gada 13. septembra līdz 1963. gada 13. septembrim un to par dižo desmitgadi iedēvēja pēc kāda galma lišķa ierosmes, "ka paies gadsimti, bet nākamās cilvēku paaudzes visā pasaulē ar saviļņojumu un pateicību atminēsies šos gadus un sauks tos par Dižo desmitgadi." Nu, vai mēs tos ar pateicību pieminam, man gan tā nešķiet, tomēr par tiem runā un vēsturnieki šo laika posmu pēta. Bet ne jau aiz pateicības... Drīzāk aiz vēlmes atmaksot un atklāt to šausmīgo teroru, vardarbību un represijas pret tautām un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, kurus izsūtīja, nošāva, nomērdēja badā un izkalpināja saimnieciski darboties nespējīgos stepes kolhozos un kur tik vēl ne.

Grāmatas autors nebaidās atklāti atzīt, ka viņa tauta, krievi un Padomju Savienība "uzvēlām uz saviem pleciem atbildību par visas pasaules likteni, būdami pilnīgi bezatbildīgi par savas tautas un savas valsts likteni." Tā autors saka attiecībā par 1946. gada Auksto karu un PSRS izvēlēto un sludināto konfrontāciju ar kapitālismu. Protams, es nevaru un nedrīkstu ticēt ik vārdam, ko šādas grāmatas kā šī triloģija pauž, tomēr man ir iekšēja pārliecība, ka šīs triloģijas autors ir darbojies pēc vislabākās sirdsapziņas, lai atmaskotu Padomju Savienības glupības un vardarbību, cik maksimāli varēdams noraujot plīvuru no visiem pieejamajiem slepenajiem arhīvu dokumentiem un ne tikai... 

"Tagad mūsu izmirstošajai tautai neatliek nekas cits, kā lepoties ar savu varonīgo pagātni un svinēt dižās uzvaras, kas galu galā izrādījušās par pilnīgu sagrāvi."

Es ar zināmām šausmām lasīju tās grāmatas nodaļas, kurās aprakstīti atomieroču izmēģinājumi Tockas poligonā... Ko lai saka? Tie Padomju Savienības militāristi un augstākie vadoņi tiešām nav draudzējušies ar veselo saprātu, tas nu ir tiesa. Jo apraksts par atombumbas "Tatjana" izmēģinājumu ir vienkārši graujošs - viss nolīdzināts līdz ar zemi, tehnika sakususi, saņurcīta, zeme tuvāk epicentram sakususi, viss pārējais - radioaktīvs tuksnesis. BAISS SKATS! Jā, patiesi, kādas šausmas norisinājušās Dižajā Padomju Savienībā. Kur viens cilvēks var ko tik šausmīgu aptvert? Kur cilvēkos rodas tik iznīcinošas domas un idejas? 

Ne vien par karamākslas sasniegumiem un stratēģijām ir šī grāmata. Tā ir arīdzan par politiku un politisko filosofiju, izskaidrojot ne vien to, kas ir komunisms un cik tālu tas var aizvest, precīzāk - nekur jeb bezdibenī, bet arī principiāli pasakot, ka Padomju Savienība gāja nepareizi - ekonomiski, politiski un visādi citādi. Iznīcinot ļaudis un piesolot katram nodrošināt visu pēc vajadzībām - tas automātiski ved bezdibenī un uz iznīkšanu. To pēc 70 gadu Padomju Savienības eksistēšanas piedzīvoja visas bijušās PSRS republikas. Tādēļ mūsdienu Krievijas ilgas un nostaļģija pēc Padomju laikiem - tās vien ir glupas ilgas, kas nekur nav pamatotas un nav savietojamas ar veselo saprātu! To un ne tikai to apliecina, izskaidro un pamato šī grāmata - "Pret visiem"!