Oskars Vailds "Doriana Greja ģīmetne"
Lielisku grāmatas aprakstu savā blogā ir uzrakstījusi grāmatu draudzene un kulināre Ilze Lipska, tad nu neatkārtošos, bet ierakstīšu vien dažus nelielus fragmentus iz šī darba.
"Es izmeklēju sev draugus ar daiļu ārieni, paziņas - ar raksturu, bet naidniekus - ar prātu. Naidnieku izvēlē uzmanības nekad nevar būt par daudz. Tāpēc arī es nekad neesmu iemantojis muļķīgus naidniekus. Tie visi ir apdāvināti cilvēki, tādēļ arī tie mani ciena."
"Ja katrs savu dzīvi dzīvotu visā pilnībā, ja ik jūtai dotu zināmu formu, izteiksmi katrai domai, piepildījumu savām ilgām, esmu pārliecināts - pasaulē ieplūstu tāds prieka vilnis, ka mēs aizmirstu savas viduslaiku kļūdas un nepilnības, mēs atgrieztos pie hellēņu ideāla, varbūt pie kaut kā vēl skaistāka. Bet pat varenākais no mums bīstas pats no sevis. Seno mežoņu pašsakropļošanās vēl dzīvo mūsu askētismā, kas bojā mūs un līdz ar to soda. Katra kaislība, kuru mēs cenšamies sevī nonāvēt, iegulst dvēselē un indē to. Miesa grēko tikai reizi un tūdaļ to nožēlo - jo piepildīšana ir šķīstīšana. Pāri paliek tikai baudu atmiņas - nožēlošanas sāpju skaistums. Kas grib tikt vaļā no kārdināšanām, lai padodas tām. Tas ir vienīgais līdzeklis. Lūkojiet ar tām cīnīties - un jūsu dvēsele būs ilgās slima pēc tā, ko pati sev aizliegusi, ko nedabiskie likumi padarījuši nedabisku un nelikumīgu. Reiz kāds sacīja, ka pasaules lielākie notikumi norisot smadzenēs. Smadzenēs, vienīgi smadzenēs notiek arī pasaules lielākie grēki un noziedzības."
"Es dievinu baudas. Tās ir vienīgais patvērums dziļiem raksturiem. Bet man nepatīk, ja tēlo ārpus skatuves. Sakiet - kurš reiz apzīmēja cilvēkus par saprātīgiem dzīvniekiem? Pēc manām domām, tas ir viens no pāragrākiem apzīmējumiem, kādi vien cilvēkam doti. Cilvēks ir viss, ko vēlaties, tikai ne saprātīgs."
".. ēd kopā ar konservatīviem, bet domā līdzi liberāļiem."
"Tagad visi zina lietām cenu, bet nezina tikai lietu vērtību."
"Skaistuma meklēšana ir vienīgais un īstais dzīves noslēpums."
Lasot šo grāmatu, ik teikums izstaro valdziņošu izvirtību - ne tik seksuālu, kā kādam pēc viņa samaitātās fantāzijas varētu tas visnotaļ šķist, tomēr tādu kā dzīves baudīšanas izvirtību. Gandrīz vai gribas izteikties Z. Mauriņas vārdiem par dzīves dzīvošanu un dzīves svinēšanu - lūk, izvirtība kā dzīves dzīvošana un dzīves svinēšana!
"Ļaudīm aizvien tīk citiem dot to, kā pašiem visvairāk trūkst. To es saucu par nesavtības augstāko pakāpi."
Protams, šo "gotisko" romānu, kā to nodēvējusi blogere Ilze, varētu citēt vai ik pa teikumam, pa teikumam vien, tomēr to iesaku katram ikvienam pašam "izsmadzeņot" un izdzīvot, ieviešot arīdzan savā dzīvē šādu tādu dzīves baudīšanas un svinēšanas elementu... ;) Visbeidzot - pēdējais citātiņš, mazais draudzīgais fragmentiņš :) Nesitiet mani krustā un ne arī Vaildu, vien aizdomājieties, vai tomēr nav drusku patiesības ar' iekš šī gabaliņa:
".. tie, kas mīl tikai reizi mūžā, tiešām ir sekli cilvēki. Tas, ko viņi sauc par uzticību un godīgumu, pēc manām domām, ir vai nu ieraduma letarģija, vai vienkāršs fantāzijas trūkums. Uzticība jūtās ir tas pats, kas stingums prāta dzīvē, citiem vārdiem - sava nespēka atziņa. Uzticība! Tā man reiz jāizanalizē. Tajā slēpjas īpašuma tiesības. Daudzas lietas mēs labprāt aizmestu, ja nebaidītos, ka tās var pievākt kāds cits."