Sāra Dināna "Veneras dzimšana"
15. gadsimta Itālija - Florence un Roma - bija tā laika izcilākās Eiropas vietas, kur uzplauka māksla, kultūra un mūzika, nesot sev līdzi iespējas sevi pierādīt un apliecināt daudziem jauniem talantiem, tostarp, Mikelandželo, Botičelli un Rafaēlam... Attiecībā uz šīs grāmatas lasīšanu gribu informēt, ka, manuprāt, pirms lasīšanas derētu iepazīt renesanses laika mākslu, kā arī tā laikmeta vispārējās norises Romā un Florencē, jo bez to iepriekšējas izpratnes būs pagrūti izprast grāmatas tēlus un darbības kontekstu. Man šo grāmatu bija izcili viegli lasīt, jo samērā brīvi orientējos renesanses laika kultūras un mākslas pasaulē, kā arī vispārējās tā laika norisēs, kur lielu lomu spēlēja arīdzan pāvestības vēsture, tostarp, ar visu bēdīgi slaveno dominikāņu mūka Džirolāmo Savonarolas ekskomunikāciju un sadedzināšanu uz sārta, ko paveica Bordžu pāvesta Aleksandra VI rokaspuiši.
Apgāda "Atēna" lapā atrodamas dažas atsauksmes par šo grāmatu:
“Veneras dzimšana ir skaista, kārdinoša grāmata, pavedinoša, bīstama un gudras viltības pilna, visspožākais romāns, kuru līdz šim radījusi rakstniece ar spēcīgu vēstures iztēli un neiegrožotām literārām dotībām. Dinānas līkloču stāsts par mākslu, seksu un Florences vēsturi lasītāju paņem pilnīgi savā varā, bet tās ir ļoti patīkamas izjūtas.” /Saimons Šama/
“Šis aizkustinošais, aizraujošais un ietekmīgais romāns ir Dinānas visskaistākais sasniegums [..] mākslas motīvus un tematiku tas savij neatvairāmā stāstījumā, lielās tēmas — mīlestība, sekss, nāve un māksla — kļūst par ikdienas daļu.” /Sunday Times/
“Tiklīdz biju grāmatu pabeidzis, man tūlīt gribējās lasīt to vēlreiz.” /Observer/
Godīgi un neliekuļojot varu teikt, ka tieši šāda arīdzan ir šī grāmata - tāda, ka gribas to pēc izlasīšanas lasīt vēlreiz. Aizraujoša, iesaistoša un notikumu virpulī ieraujoša... Grāmatā aprakstītie notikumi, personāži un to prototipi - tie ir tik dzīvelīgi kā vēl nekad. Autore, pateicoties vārda spējai uzburt ainavas, kurām just un dzīvot līdzi, uzbur veselu pasauli, kurā valda reliģija un grēks, mīlestība un nāve, sekss un sava veida atkarība vienam no otra...
Ja jums ir kāds pazīstams un tuvs cilvēks, kuram vēlaties uzdāvināt izcilu daiļliteratūras paraugu, tad droši iesaku Sāras Dinānas "Veneras dzimšanu". Grāmata atspoguļo tā laika kultūras un sadzīves norises visā to spožumā un postā, ieskaitot cīņas pret bagātniekiem, Savonarolas kaismīgos sprediķus un naida pilnās runas, kas viņu aizveda līdz sārtam... Jā, grāmata nenoliedzami radīja klātbūtnes sajūtu - likās, it kā es stāvētu visiem notikumiem pa vidu un tos vērotu... Jā, sajūta bija, it kā manā prātā būtu iedarbojusies laika mašīna un aizvedusi mani uz 15. gadsimta Florenci pie Lorenco Lieliskā ;) Ehh, zinu, ka šo grāmatu noteikti pārlasīšu vēlreiz!
Daži nelieli fragmenti no šī brīnišķā darba:
"Tomazo, protams, saprata, kas noticis. Bailēs no viņa atriebības es jutos vēl briesmīgāk. Taču to, ko viņš izdarīja, es nekad neesmu aizmirsusi. Viņš pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. "Tā," viņš gandrīz maigi sacīja, "šķiet, ka nu mums abiem ir savi noslēpumi. Arlabunakti, māsiņ!"
***
"Gluži pretēji. Es bieži grēkoju. Bet ticu mīlestības un skaistuma spēkam kā alternatīvam ceļam pie Dieva un pestīšanas." "Jūs atzīstat senos klasiķus?""Jā," viņš teica teatrālā čukstā. "Bet nesaki to nevienam, jo zaimošanas definīcija ar katru brīdi kļūst arvien plašāka."
***
"Tu esi lieliska jauna sieviete. Tavs prāts ir tik spožs kā tikko kalts florīns, un tava miesa jauna un maiga. Un, ja maiga sievietes miesa būtu tas, pēc kā es kāroju, tad es, bez šaubām, iekārotu tevi." Viņš apklusa. "Bet tā tas nav." Tātad mans vīrs bija sodomietis. Vīrietis, kurš noraida sievietes, izvēloties velnu citu vīriešu miesā."
***
"Protams. Jo ilgāk es to zināju, jo skaidrāk viss kļuva - svešinieks, kurš ar mani dejoja, bija zinājis gan par manu neveiklumu, gan manu grieķu valodu. Tomazo līksmība naktī, kad viņš pamanīja asinis uz manām drēbēm un ieraudzīja ceļu, kā glābt savu mīļāko un tajā pašā laikā atmaksāt savai māsai. Rīts baznīcā, kad Savonarolas uzbrukumi bija likuši viņam nodurt galvu un Kristoforo acis bija ieskatījušās manējās. Taču ne jau mani tās meklēja. Nē. Tas dzirkstošais pielūgsmes smaids bija domāts manam brālim. Manam stulbajam, glītajam, lišķīgajam, iedomīgajam, vulgārajam, ļaunajam brālim."