Mičs Alboms "Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs"

Kad biju izlasījis Alboma "Otrdienas ar Moriju", sapratu, kas Mičs Alboms ir par rakstnieku un kāda ir viņa nestā vēsts. Tā ir Dzīves mācība par būtiskāko, kas ikvienam dzīvojot šo zemes dzīvi vienmēr jāatceras un jāglabā dziļi sirdī, pie nepieciešamības un vajadzības - jānodod tālāk. Tagad, kad izlasīta arī otra Alboma grāmata "Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs", varu salīdzināt šos divus darbus, ko es druskucīt arī darīšu. Un tādējādi, manuprāt, "Otrdienas ar Moriju" bija spēcīgāks darbs - harizmātiskāks, uzrunājošāks, vairāk noderīgu vēstījumu sniedzošs... Bet varbūt tikai man tā šķita, nezinu. Protams, arī šajā darbā ir atrodamas kādas atziņas, kas ir paņemamas līdzi dzīves skrējienā, tomēr to nav tik efektīgi daudz un tik dziļas, kādas tās bija "otrdienās ar Moriju". Bet, lai šis salīdzinājums neattur jūs no šīs grāmatas lasīšanas!

Grāmatas morāle un vēstījums, ko tā vēlas pasniegt lasītājam, manuprāt, jau parādās, tikko kā atveram vāku, kur aiz iekšējā grāmatas nosaukuma stāv vēstīti šādi vārdi: "Katram ir savs priekšstats par Debesīm, tāds ir arī gandrīz katrai reliģijai, un to vajadzētu cienīt. Šeit atainotā versija ir tikai minējums, kaut kādā ziņā arī vēlme, ka mans tēvocis un citi viņam līdzīgie - cilvēki, kas uz zemes ir jutušies nenozīmīgi - beidzot saprot, cik patiesībā daudz viņi ir nozīmējuši un cik ļoti viņi ir mīlēti."