Dīpaks Čopra "Trešais Jēzus"
Jau paaudzi pēc Jēzus dzīves mācekļi saprata, ka viņu priekšā ir bijis pārsteidzoši nozīmīgs cilvēks. Un arī pēc manas pārliecības un Čopras viedoklim to atbalstot, uzskatu, ka mūsdienās reliģiskais fundamentālisms strauji jāaizstāj ar pareizās izpratnes Kristus mīlestību, lēnprātību un līdzcietību, tādēļ arī personīgi cenšos šajā laukā darboties un informēt līdzcilvēkus, tādēļ arī top šāda veida pārdomas un apceres. Nepretendēju ne uz kādu izpratni un pravieša titulu, es vienkārši informēju par sevis izprasto, varbūt tas noder arī vēl kādam bez manis.
Taču patiesība ir nedaudz citur un tādu pārliecību jau arī manī var diezgan pasen atrast, līdz ar to gūstot apstiprinājumu šādos vārdos: „Jēzus iemiesoja augstāko apgaismības pakāpi. Viņš pavadīja savu īso pieaugušā cilvēka dzīvi, to aprakstot, mācot un nododot nākamajām paaudzēm. Jēzus nodoms bija glābt pasauli, parādot citiem ceļu uz Dieva apziņu.” Protams, kāds sacīs, ka tā varbūt bijis vai arī nē, bet kāds man un pārējiem mūsdienu cilvēkiem sakars ar to? Vislabāko atbildi sniegs šīs grāmatas izlasīšana ar izpratni, iedziļināšanos un vēlmi izmainīt savu dzīvi un attieksmi, taču Jēzus visus, arī tevi, manu lasītāj, ir aicinājis pacelties līdz sev līdzīgam stāvoklim, lai cilvēks saprastu, ka ir tumsā un beidzot ir jāmostas garīgai izaugsmei. Lūk, patiesais Jēzus nodoms!
Kristus mums saka: „Jūs esat pasaules gaisma!” Tas nozīmē, ka mēs un mūsu liktenis, šie abi, esam līdzīgi Kristum un spējam kļūt tādi paši kā Jēzus, un mums pat tādiem jākļūst, jo tāds ir Kristus lielais mīlestības bauslis. Lielākā daļa Jēzu pielūdz tādēļ, ka viņš rādīja padošanos augstāku mērķu vārdā, ka viņš nevainīgi pakļāvās varmācīgai nāvei, taču ko ārpus tās pielūgšanas turpina darīt šie ļaudis? Nevis sekot Kristus mīlestības piemēram, bet pakļauties mirstīgas dabas instinktiem nosodot, neatzīstot, meklējot „malējos”... Taču tā ir patiesi mirstīgo cilvēku uztvere, nevis tādu cilvēku uztvere, kuri tiecas pēc augstākās apziņas stāvokļa – lūk, kā!
Tādējādi mums būs tiekties pēc augstākās apziņas stāvokļa, lai varētu sasniegt Jēzus pieminēto Dieva valstību, kura arī ir minēta Lūkas evaņģēlijā 17:20-21. Tā ir mūsu vidū, tā nav pārdabiska, taču kā jau esmu agrāk izteicies, ka mums jānonāk līdz mūsu gara acu atvēršanai un tad jau mēs piedzīvosim arī Dieva valstību.
Un otrā atnākšana nenotiks fiziski, lai kā arī to kāds gribētu, tā būs kā pārmaiņas apziņā, kas atjauno cilvēka dabu, paceļot to dievišķā līmenī. Un mēs ikviens, kurš sevi uzskata par Jēzus sekotāju, varam uzņemt kādu daļu patiesības, līdz ar to iederamies Kristus mācekļu kategorijā, varam to interpretēt saskaņā ar dvēseles pārliecību un sirdsapziņas balsi, tā paužot savu atskārsmi par to, kas Kristus mūs vada pie visa Nezināmā – mūsu Radītāja un visa Avota. Arī dvēseles Avota.
Mani īpaši piesaistīja doma, ka katrs, kurš uzskata, ka sekmīgi seko Jēzus mācībai par mīlestību, to balsta uz šīs mācības saskaņu ar sava paša apziņas līmeni. Un tas, savukārt, izraisīja manas pārdomas par to, cik katrs no mums, kas seko Jēzus mīlestības mācībai, esam attīstījušies savā apziņas līmenī – varam sabiedrībā redzēt visai naidīgi noskaņotus t.s. Kristus sekotājus, kas noraida visu, kas neatbilst viņu izpratnes līmenim, visu nolādot kā grēku. Tas, pēc iepriekšminētā, liecina par primitīvi attīstītu personas gara, dvēseles un apziņas pasauli. Turpretī varam redzēt arī tādus apkārtējos ļaudis, kas mīl, ciena un pieņem ikvienu visās to dažādības izpausmēs – šeit jau parādās daudz augstāks apziņas attīstības līmenis. Lūk, kur slēpjas visa tuvākmīlestības mācība – mūsu ikviena apziņas attīstības līmenī. Tādēļ mums jākļūst līdzīgiem patiesajam Kristum, lai mēs savu apziņu paceltu no primitīvisma uz augstākajiem līmeņiem, kas novedīs sabiedrību pie pilnīgas iecietības, līdzjūtības un gaismas mīlestības, kura parādīs un izgaismos katra sabiedrības indivīda visaugstvērtīgākos rakursus – viņa garīgumu, nevis viņa miesiskās realizācijas formu, veidu, mūsu spriedumus par personības tikumu utmldz. Ikviens šādā sabiedrībā būs kā visvērtīgākā prece, ko Kristus mums arī ir novēlējis – tapt par visvērtīgāko, visaugstvērtīgāko gaismas un apziņas preci!
Paturpināšu domu ar vēl vienām pārdomām šīs grāmatas sakarā. Galvenais, šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam un ar dziļu analītisku gudrību un sapratni to pārdomāt - tā atklās daudz jauna un, iespējams, var pat mainīt jūsu līdzšinējos pasaules uzskatus. Es jau senāk esmu nojautis un izpratis, ka pasaulē daudzas lietas, tostarp, izpratne par Jēzu un viņa mācību, tiek pasniegtas nepareizi, tās tiek interpretētas kādas savtīgas grupas vai institūcijas interesēs, tādēļ neatbilst cilvēku patiesajām vajadzībām, spējām un sūtībai. Un tieši šī minētā grāmata mani vēl vairāk pārliecina, stiprina manu ticību Kristus patiesajai būtībai un dod spēku turpināt iesākto - līdzcilvēkiem sludināt patiesi līdzcietīgu un nevienu neatstumjošu Kristus Vēsti. Jā, es tīri cilvēcīgi un personīgi varu daudz ko nosodīt, nesaprast un neakceptēt, taču Kristus mācība un vēsts dod spēku visu un visus pieņemt, visus un ikvienu cienīt, un nepieciešamības gadījumā - atbalstīt, palīdzēt un mīlēt, kā to darīja un ticu, ka arī mūsdienās darītu Jēzus. Jo viņš nevis ietu uzbrukumā un nosodījumā, bet gan nostātos nicināto, atstumto, izsmieto un nesaprasto pusē.
Kristus mums ir atstājis ļoti daudz vērtīgu pamācību un iedrošinājuma tā visa realizēšanai, taču kādai daļai cilvēku prāts ir tik ļoti pārņemts ar šī iedomu un ilūziju pasaules tukšībām, spīguļiem un vērtībām, ka viņi nepievērš uzmanību savai garīgajai attīstībai, garīgās dimensijas atklāšanai un pilnveidošanai, kas viņus noved uz ciešanu un sāpju ceļa, ko bagātīgi dāvā šī iluzorā pasaule un manta, kuras tikušas uzskatītas un aktīvi pieņemtas par kaut ko ārkārtēju un ļoti vērtīgu.
Vienā teikumā apvienojot - visa dzīves vērtība un patiesā dzīves jēga ir savas esības un garīgo meklējumu ceļa saskaņošana ar Kristus atstāto līdzcietības un tuvākā mīlestības un atšķirīgā pieņemšanu. Lūk, visa tā sarežģītā patiesība, lai izbeigtu šīs dzīves sāpīgos sitienus un dziedētu pasaules nodarījumus mūsu personībai.
Tanī brīdī, kad Kristus sacīja, ka mums jāpiedzimst no augšienes, viņš ar to domāja dzīves modeļa maiņu mūsu līdzšinējā dzīvē, nevis kaut kad nākotnē. Mums ikvienam sevī jāapzinās mūsu dvēselē mītošais garīgums, tas jāizceļ saulītē un pēc tā parauga un priekšzīmes jāpārveido mūsu dzīves kārtība - no materiālās, sāpīgu pieķeršanos mantai un naudai pilnās uz garīgās pilnveides un tuvākmīlestības dzīves, tā īstenojot Kristus būtību savā ikdienā.
Šīs Dīpaka Čopras grāmatas "Trešais Jēzus" trešajā nodaļā reāli ir paskaidrots un izrādīts, kā mēs mūsu dzīvēs varam ieviest patieso Kristus mācību; ka tā nav kāda abstrakta vēsts, bet gan ziņa ikvienam, lai tas sevī atmodinātu tur mītošo garīgumu. Tikai ārējā, formas pasaule visus ir padarījusi tik neprātīgus un neieinteresētus šī garīgā ceļa meklējumos, ka visa Kristus patiesās būtības vēsts mūsdienu pasaulē pazūd (vai varbūt tiek apzināti (no)slēpta/pazudināta?!)...
Tāpat ideāla nodaļa un daudz vērtīgu zināšanu slēpjas zem nosaukuma "Kā atveras ceļš". Un šajā nodaļā detalizēti ir uzskaitīti visi ieguvumi, ko iegūstam, kad laicīgo aizstājam ar garīgo, resp., šīs realitātes atskārtas ir tik burvīgas, ka to saņemšanas dēļ vien ir vērts kļūt par garīguma meklētāju un tiekties uz to ar visu savu sirdi un dziļāko dvēseles būtību.
Ja mēs patiesībā dziļi vēlamies ieiet Kristus mācībā, mums jāseko viņa paraugam. Jo Jēzus bija vienkāršs skolotājs, kurš saprata, ka visas gudrības pamats ir dabiskums un vienkāršība, to viņš atstāja arī mums, lai mēs pēc tā vadītos savos garīguma meklējumos. Punkts un āmen!