Plūtarhs "Esejas par politiku"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Tā ir tīrā bauda garam un prātam, ka varam latviski lasīt Plūtarhu, jo mums ir izcili sengrieķu valodas tulkotāji, kā, piemēram, šo darbu tulkojis Arnis Mazlovskis. Un -  kas par valodu! Vietumis lasu un baudu, ka mūsu pašu valodas ietvaros var tādus teikumus izveidot. Grāmatā apkopotas astoņas izcilas esejas, kuras pauž tādu dzīvesgudrību, kas ne mirkli nav novecojusi, bet ir aktuāla pat vairākus tūkstošus gadu pēc to īstenās tapšanas. Diezin vai šis fenomens būs attiecināms uz t.s. mūsdienu šedevriem, bet - varbūt, ka būs arī? 

Lai gan esejās it kā pausti uzskati un pamācības, kas jāievēro valsts darbā, tomēr es gribu sacīt, ka no šīs nelielās grāmatas smeļama ārkārtīga gudrība ne vien politiķiem, bet ikkatram domājošam cilvēkam, kurš vēlas izprast gan patiesu savstarpējo attiecību, gan patiesas draudzības nozīmi, piemēram.

Esejas par politiku - tas ir tikai tāds nosaukums. Jo jāņem vērā, ka antīkajā kultūrā un viņu demokrātijas izpratnē, un vispār sabiedriskās iekārtas ietvaros, visa ikdienas komunikācija bija viena vienīga politika. Un tā laika politikas izpratnei ir visai attāls sakars ar 21. gs. politikas izpratni. Antīkā politika bija filosofijas māksla jeb māksla izcili domāt, filosofēt, proponēt kādu viedokli, to apliecināt un pierādīt ar filosofiskās mākslas argumentiem, tomēr mūsdienās par politiku daudzi domā kā par "tukšu pļāpāšanu", kam nav nekāda sakara ar antīkās politikas balstīšanos antīkajā filosofijas kultūrā. Protams, arī mūslaikos ir atrodami labi politikas un filosofijas sasaistes piemēri, tomēr tādu ir maz. Bet ne par to šeit jārunā. 

Atgriežoties pie Plūtarha esejām - daudzas vietas lasot rodas tāda kā deja vu sajūta, ka kaut kur esmu jau šos tekstus lasījis... Un tad patiesi attopos - jā, kaut ko no tiem esmu lasījis gan, un nekur citur kā diženā franču esejista Montēņa esejās. Viņam ļoti tuvi bija antīkie autori un domātāji, tādēļ, kopš iemīlēju antīko filosofiju, man šie visi ir kļuvuši sirdij tuvi.

Plūtarha esejas par politiku ietver sevī daudz dažādu un vērtīgu pamācību gan par valsts pārvaldi, gan tās ne tik ērtajām formām oligarhiju un monarhiju, un tā tālāk, tostarp, par tēmām, kas mani īpaši uzrunāja - par savstarpējo attiecību un saskarsmes kultūru starp pazīstamiem, draugiem un tuvākajiem cilvēkiem. 

Šajās esejās bagātīgi sniegti padomi par to, kā atšķirt lišķi no drauga, kā vest sarunas un izteikt aizrādījumus, tāpat arī - kā pieklājīgi uzslavēt sevi, neaizskarot pārējos sarunas biedrus. Protams, lai šos padomus citētu, nepietiktu vietas blogā, jo ikkatra rindkopa gandrīz satur vai kādu dzīvesgudru atziņu, un tomēr es dažas šeit citēšu.Ieklausieties Plūtarha sacītajā pirms vairākiem tūkstošiem gadu un ievērtējiet to mūsdienu gaismā. Tad arī varēsiet novērtēt to, cik šīs esejas ir mūslaikiem aktuālas un piemērotas pamācīšanai, izglītošanai un sevis izaugsmes veicināšanai un personības pilnveidošanai. It īpaši jāņem vērā eseja par vecu cilvēku iesaistīšanos politikā un valsts pārvaldē. Mūsu sabiedrība alkst un pieprasa aizvien jaunus un jaunus cilvēkus, tomēr antīkajā sabiedrībā vecāki vīri tik varēja ieņemt sabiedriski un politiski nozīmīgus amatus... Protams, mums ir cita politiskā situācija un kultūra, tā ir makten negodīga, bet šīs Plūtarha esejas mudina mūs domāt, un tas ir pats vērtīgākais, ko tās sniedz - aicina domāt. Jo tik maz kas mūsdienās vispār aizraujas ar domāšanu...

"Valdniekiem jākalpo Dievam, rūpējoties par cilvēku labklājību, lai dāvanas un labumus, ko Dievs cilvēkiem devis, viņi vai nu sadalītu, vai saglabātu. Šie piešķirtie labumi un dāvanas ir pareizi jālieto un jābauda saskaņā ar likumu, taisnīgumu un valdnieku. Likuma mērķis ir taisnīgums; likums ir valdnieka darbs; valdnieks ir visu kārtojošā Dieva attēls; to neveido, bet ar tikumiem pielīdzinās Dievam un rada skatam tīkamu un Dieva cienīgu tēlu."

"Tā kā vara paver ceļu ļaunumam, katra kaislība pāriet darbībā. [..] Vareno netikumi nepaliek apslēpti. [..] Tā samaitātas dvēseles varu neierobežo, un iztek iekāres, dusmas, lielība un rupjība.""Reizē jāatceras, ka valsts darbs nav tikai pārvaldīšana, delegācijas, bazūnēšana sapulcēs, trakošana ar priekšlikumiem mutiski un rakstveidā, kaut daudzi [tieši] tā iedomājas, tāpat kā par filosofēšanu uzskata diskusijas pārbraucienos un mācīšanu pēc grāmatām - viņi nesaprot, ka gan valstī, gan filosofijā jāstrādā no dienas dienā."

Tā kā es cenšos no aktīvas politikas turēties pa lielu gabalu, man personīgi īpaši saistošas bija esejas "Par citus neaizskarošu pašslavināšanu", "Kā gūt labumu no ienaidniekiem" un "Kā atšķirt lišķi no drauga". Tieši šajās trīs esejās es ārkārtīgi izteikti saskatīju to, ko Montēņs savulaik citējis savās esejās un ne jau Montēņs vien, tāpat to ir darījis arī Makjavelli un daži citi eseju un politisko traktātu meistari, kuru darbus šad un tad esmu iepazinis. Tieši šīs trīs nosauktās esejas atrodas šī eseju krājuma nobeigumā un to paustās atziņas būtu īpaši vērtīgi izlasīt un iegaumēt, un pielietot savas dzīves augšupvēršanā un personas izaugsmes veicināšanā. 

Man, protams, gribētos citēt un bezmaz vai pārrakstīt visu šo eseju krājumu, tik vērtīgs tas ir, tieši tādēļ iesaku šo nelielo, bet ārkārtīgas gudrības pilno eseju krājumu iegādāties ikkatram, kam ir vēlme smelties antīkās gudrības, kas nemūžam nenoveco un nenovecos. Un tomēr - apceres jeb apskata beigās vēl daži nelieli fragmentiņi no šīm trim pēdējām krājuma esejām:

"Nav vainas, ja sevi slavē, pirmām kārtām aizstāvoties pret apmelojumu un apsūdzību. Ja par sevi runā atzinīgi šādos apstākļos, tad ne tikai izvairās no lielības, niecības un godkārības, bet arī parāda saprātu un rakstura dižumu, pazemojot augstprātību un apspiežot skaudību. Tādus neuzdrošinās tiesāt, bet viņus izceļ, apsveic un kopā ar viņiem sajūsminās par cildinājumiem, ja tie ir pamatoti un neatspēkojami."

"Uguns sadedzina to, kas tai pieskaras, bet tā dod arī gaismu un siltumu, un tiem, kas iemācījušies to izmantot, ir līdzeklis katrā arodā. Tādēļ skaties, vai ienaidnieks, lai arī tas daudzējādā ziņā ir kaitīgs un nevadāms, kaut kādā veidā nav izmantojams, lietojams un derīgs.""Draudzībai nav jābūt ne skarbai, ne nesmalkjūtīgai, un to cienu ne asumu un bardzības dēļ, bet pats tās krietnums un dižums ir patīkams un pievilcīgs. [..] Draugi vienlīdz kopīgi pārdzīvo panākumus laimē un priekā, kā atvaira bēdas un grūtības likstās; Dievs, pievienodams dzīvei draudzību, ar tās klātbūtni un līdzdalību visu padarīja gaišu, patīkamu un laipnu."

Visbeidzot - pēdējā grāmatā atrodamā eseja par lišķiem un draugiem - lūk, tā ir manta; kā indikatorpapīrs norāda uz skābumu vai bāziskumu, tā šī eseja palīdz atšķirt īstenus draugus no neīstiem. Īsteni draugi ir patiesi, bet lišķi - kā hameleoni, tie gatavi mainīties līdzi katram cilvēka viedoklim, tiem nav sava viedokļa un tie kaut ko pauž tikai tad, kad uzzinājuši t.s. sava drauga pausto viedokli! Bet nu beigšu es ar savām domām, vien vēlreiz visus aicinot - nenožēlojiet 10 eiro, lai iegādātu šo grāmatu. Tā ne vien greznos plauktu, bet darīs bagātāku arī jūsu dvēseles un gara pasauli, piepildot to ar izpratni un stiprinot jūsu domas un viedokļus par politiku, valsts pārvaldi, draugiem, nedraugiem un kā tie patiesi atšķirami!