Juris Rubenis: «Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu»
Attēls: unsplash.com; Volkan Olmez
2017. gada lozungs, ko izrauga Brāļu draudzes, ir lasāms ļoti skaistā tekstā - tā ir pravieša Ecehiēla grāmata, 36. nodaļa, kur divdesmit sestajā un divdesmit septītajā pantā mēs lasām šādus vārdus: "Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu - to es jums došu! Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi, un es jums došu savu Garu!" Āmen.
Kādu laiku šodien un droši vien arī vairākas turpmākās dienas mēs aktīvi lietosim vārdu "jauns" - sveiksim cits citu ar jauno gadu, vēlēsim jaunus panākumus. Tas nav slikti, tomēr var gadīties, ka lietojam vārdu, kā tas bieži notiek, ko paši līdz galam nesaprotam vai vēl nesaprotam. Kāds domātājs ir sacījis, ka galvenais pierādījums tam, vai tu esi saticis kaut ko patiešām jaunu, ir viens - ja tu izbīsties! Ja tu vienkārši paskaties un saki: "Vai cik skaista jauna lietiņa!", tad tas nav nekas patiešām jauns. Tad tās ir vecās lietas jaunās kombinācijās, kuras mēs parasti tikai mēdzam saukt par jaunām.
Patiesi jaunais vienmēr izbiedē!
Bībelē un patiesi pamodinošos dzīves notikumos nepārtraukti satiekam ļoti izbiedētus cilvēkus. Baiļu iemesls ir skaidrs: ja es satieku ko patiešām pilnīgi jaunu, tad es nezinu, es nevaru zināt, ko ar to darīt, tad es nezinu, kā rīkoties. Ja tas ir kas patiešām jauns, tad mana vecā pieredze vairs neder, tad man daudz kas jāmācās pilnīgi no jauna, tāpēc nav pārsteigums, ka lieli garīgi notikumi cilvēkus izbiedē - tu nonāc situācijā, kādā vēl nekad neesi bijis!
Katrs jaunais gads ir ziņa par kaut ko patiešām jaunu šajā esamībā, kas vēl gaida uz mani. Es visu vēl nezinu, es visu vēl neesmu iemācījies kontrolēt. Tas, ko es redzu un aptveru, vēl nav viss! Tikai dažas reizes savā dzīvē, droši vien līdzīgi daudziem no jums, esmu saticies ar kaut ko patiešām jaunu un šīs sajūtas joprojām man neizdzēšami palikušas atmiņā. Viena tavas patības daļa skaidri jūt - tas ir kas ļoti nepieciešams, tieši to es esmu ilgstoši, bieži vien neapzināti, meklējis, taču šī pati atskārsme otrā tavas patības daļā izraisa milzu izbailes, jo, ja tā ir patiesība, tad gandrīz viss manā dzīvē jāpārveido un tas šķiet pārāk daudz.
Man jāatzīst, ka satiekoties ar pilnīgi jauno, arī es esmu reāli nobijies - vispirms dažus soļus atkāpies, jā, pavisam godīgi, aiz bailēm no milzīgām pārmaiņām, ko tas izraisīs, aiz bailēm atvērties kaut kam tik nesaprotami jaunam, ko es vairs nespēju aptvert, kontrolēt, saprast. Protams, pēc kāda laika es tomēr uzdrīkstējos spert soli atkal uz priekšu, taču tas nebija viegli - satikties ar ko patiešām jaunu sevī, pasaulē, esībā ir patiešām ļoti satraucoši un satricinoši, taču tas tevi patiešām maina! Es nezinu, vai jaunais gads jūs biedē, dažus varbūt jā, taču, visticamāk, mēs jau zinām, ka tas būs tikai tāds vecā gada turpinājums.
Jaunais gads pie mums patiešām notiek, ja mēs satiekam kaut ko patiesi jaunu!
Tāpēc lielākais jautājums ir nevis par to, ko izlasām kalendāra lapiņā, bet ko pieredzam sevī. Uz to norāda arī dziļie vārdi no pravieša Ecehiēla grāmatas, Dieva sacītais: "Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu. To es jums došu! Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi, un es jums došu savu Garu." Tāda ir satikšanās ar Dievu! Izrādās, ka jaunais nāk nevis no jaunām idejām, bet no jaunas sirds un jauna gara, taču ko tas īsti nozīmē?
Jaungada diena atrodas tieši Ziemassvētku laika vidū. Ziemassvētku laiku veido tā saucamās "divpadsmit svētās dienas", no 25. decembra līdz 6. janvārim. Tieši šī laika vidū noslēdzas vecais gads un sākas jaunais. Vai tas nav simbols tam, ja es atklāšu, satikšu Ziemassvētku notikuma dziļāko jēgu, tad beidzot vecais cilvēks manī varēs mirt, beigties un patiesi jaunais dzimt, sākties?
Mēs tik tikko esam nosvinējuši Ziemassvētkus un, iespējams, kaut vai garāmejot, esam saklausījuši, ka šo svētku galvenais saturs ir PIEDZIMŠANA. Jēzus piedzimšana, Dieva ienākšana pasaulē, kaut kā patiešām jauna dzimšana.
Dievs piedzimst pasaulē, lai atklātu mūsu iespēju piedzimt Viņā!
Jeb mēģinot to pasacīt vēl savādāk - tas, kas mūs uzrunā Ziemassvētkos, ko, iespējams, nesaprotam, bet kā magnētismu, vilkmi jūtam, ir tas, kas vēlas piedzimt mūsos. Jēzū es satieku Kādu, kas reprezentē manī mītošo iekšējo jauno cilvēku, to, kas es visdziļākajā nozīmē esmu un pēc kā es vienmēr apzināti vai neapzināti ilgojos - jā, jauno dzīvi manī, kas vēlas reiz dzimt!
Dzimšana vienmēr norāda uz iekšējiem procesiem. Neviens cilvēks nepiedzimst no ārpuses, bet no iekšpuses, vai ne? Tas norāda uz patiesi jaunā Avotu. Tāpēc mums vajag nevis jaunas idejas, konceptus, bet vispirms - jaunu sirdi! Runa ir nevis par tavu galvu, bet par to, kas notiek vai nenotiek tavā sirdī.
Vārds "sirds" nav apzīmējums sentimentālismam un jūtu šūpošanai, bet mūsu garīgajam centram. Ne velti agrīnajā kristietībā tā saucamā "sirds lūgšana" apzīmēja garīgo darbību no centra, ap kuru apvienojās visas pārējās cilvēka aktivitātes - mentālā, emocionālā, garīgā, fiziskā. Tā bija izpratne par to, ka sirds spēj saturēt kopā tās lietas, ko prāts nespēj aptvert.
Tuksneša tēvu tradīcijā sirds tika saprasta kā cilvēka centra metafora, kā vieta, kur dvēselē liesmo Dievišķā noslēpuma tagadne. Mūsu sirds ir mūsu esības viduspunkts, kur bezapziņa satiekas ar apziņu, dziļumi ar augstumiem, svētais ar ierobežoto.
Šī vieta vienmēr deg, kā tas attēlots daudzās svētbildēs.
Agrīnie kristieši balstījās pārliecībā, ka katrā cilvēkā ir klātesoša Kristus realitāte kā Pasaules Gaisma. Viduslaiku kristīgais mistiķis, brālis Klauss, kura piecsimto dzimšanas dienu, starp citu, svinēsim šogad, to sauc par Iekšējo Avotu. Savā Avota vīzijā viņš brīnās, kāpēc tik maz cilvēku smeļ no šī visiem pieejamā Avota - sirds. Brālis Klauss vēlējās palīdzēt cilvēkiem sevī atklāt Dzīvības Avota straumi, lai savā sirdī varētu atrast mieru un kļūt par vienotu esību ar Dieva Noslēpumu.
Tāpēc mūsu sirdspuksti var būt ieejas durvis, kas ved cilvēku patiesajā Centrā, pie sastapšanās ar Dievišķo Noslēpumu.
Tuksneša tēvi mācīja, ka lūgšanas vārda skaņa ir jāsaista ar tevis paša sirdspukstiem, tas tevi noved tavas personas centrā, Dzīvības gaismā, kas uzliesmo kā Dievišķā dzirksts. Ap to tiek apvienots viss cilvēka emociju un kaislību spektrs.
Tas, kas neapvienojas ap sirdi, ir soli pa solim jāatlaiž.
Tā veidojas cilvēka personiskās dzīves jauna ievirze, kas pārmaina arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Tas ir ceļš no galvas domāšanas pie sirds domāšanas.
Tāpēc sirds lūgšana cilvēku ved pie paļāvības un pilnīga miera.
Savas sirds atklāšana vienlaikus ir mīlestības atklāšana. Mīlestību, kā jūs ziniet, nevar iemācīties kā likumu, ideju, konceptu, bet tev tā jāsajūt un jāpiedzīvo! Piedzīvota mīlestība tevi iedrošina atbildēt.
Mīlestība ir nevis "ko tu dari", bet "kā tu dari", tāpēc atrast savu sirdi, nonākt tajā, pamosties tajā, dzīvot tajā, iepazīt to un pieņemt, iespējams, ir pats nozīmīgākais mūsu dzīves uzdevums!
Sākumā mēs gan to nesaprotam. Parasti tas noskaidrojas mums tikai dzīves otrajā pusē. Cik svarīgi, ka Dievs nevis triviāli novēl laimīgu Jauno gadu, bet mūsu priekšā noliek milzu apsolījumu, iespēju, kas atklāj vienīgo patiesi jaunā Avotu ļoti biedējošos un ļoti iepriecinošos vārdos: "Es jums došu jaunu sirdi un jaunu Garu. To es jums došu. Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi. Un es jums došu Savu Garu!" Cik skaisti, ka 2017. gadam ir izvēlēts šāds virsraksts.
Jā, ko tu vēlies jaunajā gadā? Ja man būtu uz šo jautājumu jāatbild, godīgi sakot, es vēlētos tikai vienu. Vienu pašu lietu. Tā ir mana karstākā vēlēšanās. Jaunu sirdi. Kas jūt, mīl, uztver, apvieno. Jaunu sirdi!
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par mūžam jauno, kas ir atrodams, sastopoties ar Tevi. Mēs pateicamies, ka jaunā pasaule, jaunā pieredze, mūsu sirds pamošanās, ko Tu mums dāvini, ir vienmēr mums tik ļoti pieejama. Ļauj mums, šo gadu iesākot, meklēt jauno nevis ārpusē, bet atklāt savas dvēseles dziļumos, ļauj mums sastapties pašiem ar savu dvēseli, ar savu sirdi. Ļauj mums pieredzēt, kā Tavs Gars, darbojoties mūsos, mūs maina, lai šajā jaunajā gadā patiešām pie katra no mums varētu notikt kaut kas patiešām jauns. No iekšpuses, no mūsu jaunās, pamodušās sirds, no jauna gara, Mīlestības Gara, kas spēj visu pārveidot. Mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā tā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2017. gada 1. janvāra LR1 raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; audio klausieties zemāk: