"Mērtona Nekurienes pils" - padomdevējs ceļā pie Dieva (4. daļa)
Foto: atrasts internetā, google.lv
Es ar lielu garīgu baudījumu turpinu lasīt un meditēt "Mērtona Nekurienes pili" - šo dievišķas mīlestības, gudrības un žēlastības pielieto grāmatu, kuru uzskatu par vienu no būtiskākajām kristīgā mantojuma pērlēm, kurā sastopama oriģinālā Mērtona mācība un vārdi, kuru patieso izpratni viņš pauž, saņemdams to no paša Kunga. Ne velti esmu sacījis, ka Dieva žēlastība ir pār visiem, pat tiem, kas Viņu noliedz, atsakās no Viņa burvīgās dāvanas, bet tik un tā Viņš nāk, mirst, aicina mūs, un no jauna atgriežas, nemitīgi aicinādams visus, kas vēl nav atgriezušies. Tāds ir žēlsirdības, miera, mīlestības un pazemības Dievs, caur kura Dēlu mēs visi esam pestīti.
Tā kā mūsu visdziļākais "Es" ir līdzīgs Dievam, tad sanāk, ka šis "Es" atmostas mūsos un sevī rod to, pēc kura līdzības tika radīts. Tādējādi cilvēkam neizprotamā un paradoksālā veidā Dievam un dvēselei ir viens un tas pats "Es". Tie (caur dievišķu žēlastību) ir it kā viens un tas pats cilvēks. Tie elpo un dzīvo kā viens. Un ne "viens", ne "otrs" nepieder ne vienam, ne otram.
Mēs, kas esam radīti pēc dievlīdzības, mēs nemitīgi tiekam "modināti" savas īstās esības dzīvei un tās izdzīvošanai. Dievs katru cilvēku, tiesa, uzrunā dažādos veidos, citam tā ir nolikšana uz ceļiem un caur kādām parādībām, piemēram, kā apustulim, svētajam Pāvilam, citam tā ir klauvēšana pie sirdsapziņas un tā tālāk. Tāpat, kā raksta Finlejs, "Dieva uzruna var būt pakāpeniska un smalka sajūta, kas aug mūsos, iespējams, nepamanīta - kā mazs ziediņš, kas plaukst dārzā, apslēpts no skata aiz augstas sētas." Dievs nemitīgi darbojas cilvēku vidū, Viņš sēj savas mīlestības, žēlsirdības un pazemības sēklas, liek tām dīgt, bet tikai un vienīgi ar mūsu pašu palīdzību un līdzdarbību. Mēs ikviens esam aicināti lūgt, lai mūsos tiek atmodinātas šīs līdzdarbības jūtas un vēlmes.
Jēzus ar savu darbošanos, ar savu relatīvo attieksmi pret sava laika jūdaisma legālismu skaidri parādīja, ka ar lūgšanu, ar atvērtu prātu ir iespējams panākt pasaules izmaiņas. Mēs esam aicināti atvērt savus prātus un iet tālāk par tiem konceptiem un dogmām, kas ir iesīkstējuši, lai pilnībā atvērtos dziedinošajai savas īstās esības izpratnei, kuru mums dāvā Radītājs un tādējādi nestu to sabiedrībā, kur varētu uzplaukt jauni tuvākmīlestības un žēlsirdības ziedi. Mums ikvienam jāsadzird šis aicinājums un jāapzinās, ka reiz visi nonāksim Tēva mājās, kur mūs izvērtēs pēc mūsu atdeves. Tādēļ labāk ir izvēlēties dzīvību, tuvākmīlestību, pieņemšanu un žēlsirdību. Jo visi esam radīti pēc dievlīdzības, pēc Jēzus-līdzības, visi, kas esam kristieši, esam aicināti uz Jēzus-līdzību šeit uz zemes, starp līdzcilvēkiem.
Mērtons ļoti sensuāli, pat kairi apraksta patieso esību un, patiesi, tā tāda arīdzan ir:
Mūsu iekšējo būtību neviens nevar piemānīt, un ar to neviens nevar manipulēt. Viņa (patiesā esība) ir kā ļoti kautrīgs savvaļas dzīvnieks, kas nekad sevi neatklāj, ja tuvumā ir svešinieks, un parādās tikai tad, kad viss ir mierīgs kluss un harmonijā ar sevi un viens pats. To neviens un nekas nevar izvilināt no meža dziļumiem, jo tā nekrīt par upuri nevienam citam vilinājumam kā tikai dievišķās brīvības aicinājumam.
Dievs ikkatru no mums mīl ar bezgalīgu beznosacījuma mīlestību un tieši šī bezgalīgā mīlestība ir tā, kas mūs jau kopš pasaules pirmsākumiem rada. Mēs esam radīti mīlestībā un mīlestībai. Gan lai to saņemtu, gan lai sniegtu tālāk, līdzcilvēkiem, un atpakaļ Tēvam caur sekošanu Dēlam un Viņa Mīlestības evaņģēlijam. Mēs varam izmantot kādu spēku vien vēlamies, Dievu mēs tā neatklāsim. Dievs ir mīlestība un tikai mīlestībā, bez citiem ieročiem, mēs varam Viņu atklāt, redzēt, ieraudzīt un izprast. Kā piebilst Mērtona skolnieks Finlejs, bet to jau ir pauduši arī agrākie mistiķi, piemēram, Krusta Jānis un citi, tad "ticībā nonākam pilnīgā tumsā, bet tajā Dievs satver mūs aiz rokas. Mēs sadzirdam viņa kluso elpu, kas ir vienota ar mūsējo, un tumsā jūtam Viņa skatienu, kas vēršas mūsu dvēseles dziļākajās dzīlēs." Lūk, Dievs un Viņa bezgalīgā beznosacījumu mīlestība pret radību, pret ikvienu no mums!
Par "Mērtona Nekurienes pili" varētu rakstīt un aprakstīt, citēt rindkopu pēc rindkopas, un tomēr tas nebūs tas. Katram pašam šim ir jāiziet cauri, tādēļ arī šīs pārdomas ir vien kā neliels ieskats Mērtona pasaulē un viņa skolnieku ieskatā par Mērtonu un viņa garīgumu. Mērtons reiz ir teicis: "Tās acis, ar kurām veros Dievā, ir tās pašas acis, ar kurām Dievs redz mani." Mēs esam aicināti būt vienoti un pilnīgi, mīlestībā, žēlsirdībā un pazemībā, nomirt savai neīstajai patībai jau šodien, necerēt ne uz kādām balvām vai atalgojumu kaut kur tur, Mūžībā, ka Dievs nu mūs tik gaida ar dāvanu maisu par šīs ērkšķainās dzīves izdzīvošanu. Nē, nekā tamlīdzīga tur nav! Tā cerība, kas mūs gaida Mūžībā, ir pieejama jau tagad, pēc tam, kad ticībā ļaujam nomirst mūsu neīstajai, mantkārīgajai, varas un naudas kārajai esībai, atklājoties patiesībai un Kunga žēlastībai mūsu dvēselēs.
Protams, mīlestība ir mūsu patiesās esības kodols, centrs un izpausme, tomēr mīlestība ir pats Dievs. Kad Dievs mums atklāj vai sniedz Gara dāvanas, Viņš mums dod spēju un spēku mīlēt Viņu. Ar Viņa paša mīlestību. Kad Dievs visu šo mums piešķir, mēs iegūstam jaunu jēgu un esību, jo, galu galā, mēs nesam sevī dievlīdzību. Un, kad nododamies meditācijai vai garīgām pārdomām, mēs pamatā saplūstam ar dievišķo esību Viņa mīlestībā, tā sasniedzot dziļāku mīlestības pakāpi, tuvojoties pilnīgai esības vienotībai Dievā - Tēvā, Dēlā un Garā. Par šādu mīlestību Mērtons raksta:
Cilvēkos ir iedzimta tieksme un iemantota spēja nesavtīgi mīlēt. Šī spēja mīlēt citus tikai mīlestības dēļ padara mūs līdzīgus Dievam, jo šis spēks mūsos ir brīvs no jebkādas gribas. Tas ir spēks, kas pārvar un spēj izbēgt no patmīlības varas.
Krusts ir dzīvības avots. Pati pārmaiņu, atteikšanās no vecā un jaunā dzimšana ir kā naglas, ar kurām caurdur mūsu miesu, savukārt dzīvība, kas līdz šim plūda pa mūsu dzīslām, līdz ar iepriekš pazīstamo dzīvi iztek no mums laukā. Attīrīšanās process, kurā Tēvs apgriež zarus, lai mēs būtu auglīgāki un kuplāki. Tas notiek Kristus krusta pakājē, kad apzināmies savu vājumu un rodam ceļu uz savas īstās patības apzināšanos, atsakoties no meliem, izlikšanās, viltus esības, bet pilnībā iekrītot Tēva, Dēla un Gara maigajās rokās. Tāda ir Dieva dāvāta, saprasta un patiesa identitāte - mīlestībā un saskaņā ar Dieva visaptverošo beznosacījuma bezgalīgo mīlestību:
Teikt, ka esmu radīts Dieva līdzībā, ir tas pats, kas apgalvot, ka mīlestība ir manas eksistences iemesls, jo Dievs ir mīlestība. Mīlestība ir mana patiesā būtība. Pašaizliedzība ir mana patiesā esība. Mīlestība ir mans patiesais raksturs. Mīlestība ir mans vārds."