Mārtiņš Luters "Magnificat"
Attēls: Madonna del Magnificat; kolāža - Didzis Kukainis
Luters raksta: "[..] vārds Magnificat, tas ir, slavēt, cildināt, augstu vērtēt - kā kaut ko tādu, kas zina, spēj un arī grib paveikt daudz un lielas lietas. To redzam tālāk no šī slavinājuma satura, tādēļ arī vārds Magnificat tiek norādīts par šīs grāmatas nosaukumu, parādot, kas tajā tiek aprakstīts. Marija ar vienu vārdu norāda, par ko dzied un runā šis slavinājums, proti, par Dieva lielajiem darbiem, kas stiprina mūsu ticību, mierina pazemīgos, savukārt izbiedējot visus šīs pasaules varenos." Lutera "Magnificat" top viņa dzīves vētrainā posmā, laikā, kad viņam jāstājas ķeizara priekšā un kad viņš izsaka savus nemirstīgos vārdus: "Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man!". Augustīniešu mūks Luters šo darbu galvenokārt ir veltījis "kā padomu kristīgam valdniekam savas atbildības vispareizākai īstenošanai".
Teoloģijas doktors Voldemārs Lauciņš grāmatas ievadvārdos raksta: "Varētu pat teikt, ka Dr. Mārtiņa Lutera Magnificat ir savdabīgs Nikolo Makjavelli (1469-1527) 1532. gadā izdotā darba Valdnieks pretmets, jo abi šo laikabiedru darbi pievēršas valdnieka atbildībai un piedāvā atšķirīgus risinājumus." Jā, pirmā doma, kad izlasām, ka Magnificat kalpo kā padoms kristīgam valdniekam, iešaujas prātā Valdnieks, tā priekšvārda autoram ir taisnība. Bet šeit vairāk pievērsīsimies Magnificat teoloģiski skaidrojamai nozīmībai kristieša dzīvē.
Marijas Magnificat ir slavas dziesma Dievam Radītājam, kurš, kā raksta Luters, "aizvien skatās dziļumos" un par Dieva Dēla māti izvēlas necilu meiteni, kuru neviens ne par ko neuzskatīja. Šeit parādās tas, ka Dievs allaž saredz potenciālu tur, kur cilvēks - nicinājumu un pazemojumus. Dievs aicina un pats arī kvalificē aicinātos, ja mēs atsaucamies uz kādu izteicienu par aicinājumiem un kvalifikāciju. Protams, lasītājam jāņem vērā, ka Luters tanī laikā, kad rakstīja šo darbu, atradās vēl stiprā viduslaiku katolicisma ietekmes garā, līdz ar to dažas lietas šajā Magnificat skaidrojumā ir drīzāk katoliskas nekā luteriskas jeb protestantiskas, bet pieredzējis lasītājs tās noteikti pats spēs atpazīt...
Viduslaikos nepastāvēja mums pazīstamais Bībeles sadalījums nodaļās, līdz ar to grāmatas iesākumā ir dots Lutera laika dalījums šim Magnificat, kādu to lasām Lūkas evaņģēlijā. Kā skaidro grāmatas tulkotāji un priekšvārda autori, Luters šo savu sadalījumu desmit pantos drīzāk izmantojis pedagoģisku nolūku vadīts, jo arī vēlākajā skaidrojumā parādās atsauces uz viņa paša ieviesto dalījumu. Tā - neliela, bet būtiska atkāpe šī skaidrojuma kontekstā.
Marijas Magnificat ir slavas dziesma, kuras pacilājošo ietekmi var just arī ikviens Lutera skaidrojuma lasītājs. Un tas tomēr nav cilvēku darbs, tā spēt slavēt to, kas visu ir radījis. Kā raksta Luters, "tas ir tikai Dieva darbs, ko cilvēks ar prieku pieļauj". Luters šajā darbā gandrīz burtiski ir "izgājis cauri" vārdu pa vārdam šim dziedājumam, tādējādi sniegdams mums detalizētu slavas dziesmas skaidrojumu, sasaistot to ar ikviena kristieša dvēseles un gara izpratnes vajadzībām. Pirmajā skaidrojuma daļā Luters labi izsakās, atmaskodams visādus liekuļus un farizejus, kas gan dzied Magnificat, bet to dara kaut kādu savu īslaicīgu labumu dēļ, bet, kad tie nonāk grūtības, tā Magnificat to dzīvē izpaliek. Mēs, kristieši, tiekam skarbi pamācīti un brīdināti par tādiem nekļūt.
Taču Marijas sirds ir vienāda visos laikos - tā stāv stingri un ļauj Dievam darīt Viņa darbu, kā Viņš to grib, pati sev iemantodama un paturēdama tikai mierinājumu, prieku un paļāvību uz Dievu. Tāpat jādara arī mums, ja gribam pareizi un patiesi dziedāt Magnificat.
Manuprāt, šo Lutera Magnificat varam uzskatīt par pazemības skolas rokasgrāmatu. Protams, mūsdienu vidē tā nav pati populārākā rakstura un/vai uzvedības iezīme, tomēr kristiešiem, kā to norāda arī reformators, tai būtu jābūt vadzvaigznei. Mani šajā nelielajā darbā uzrunāja tas, ka ir doti zemsvītras skaidrojumi, lai lasītāju "pasargātu" no maldīgiem pieņēmumiem, kādi vēl joprojām mūsdienās ir sastopami pie Romas katoļiem un kas nāk no maldīgas viduslaiku teoloģijas, bet kam nav bibliska pamatojuma un kas savā ziņā ir pat pretbibliski, piemēram, Marijas bezgrēcīgums.
Tuvojoties grāmatai uz vidus pusi, tuvāk nobeigumam, tajā atrodamas arī Lutera domas par Dieva darbiem šī Magnificat kontekstā un Luters mums nosauc sešus šādus Dieva darbus, kurus Marija savā dziedājumā cildina: žēlsirdība, garīgas augstprātības izpostīšana, vareno pazemošana, zemo paaugstināšana un "izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus". Kad Marija ir runājusi par Dieva darbiem, viņa atgriežas atpakaļ Magnificat sākumā, aplūkojot pašu lielāko un galveno Dieva darbu, proti, Dieva Dēla tapšanu par Cilvēku, tā apliecinādama, ka viņa ir visas pasaules kalpone.
[..] lūgsim Dievu, lai Viņš mums dod pareizu izpratni par Magnificat, lai tas mums ne tikai atmirdzētu un mūs uzrunātu, bet degtu un dzīvotu gan mūsu miesā, gan dvēselē!