Kaspars Simanovičs "Torņakalna sprediķi"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Lai gan esmu lasījis daudzu dažādu teologu domas, sprediķus un atziņas, jāsaka godīgi, ka īstenai latvieša dvēselei, protams, pie dūšas labāk iet un ir piemērota "vietējā produkcija". Šajā gadījumā - Lutera draudzes mācītāja Kaspara Simanoviča sprediķu krājums "Torņakalna sprediķi", kuram sniegts arī ļoti trāpīgs apakšvirsraksts "Mīlestības ceļš no pārejošā uz paliekošo". Jā, patiešām, tāda ir šī grāmata, tās vārdi un domas - transformējoša Kristus un Dieva beznosacījumu Mīlestības pieredze, ietērpta sprediķu vārdos, kuri Torņakalnā sacīti 2014. un 2015. gadā. Autors jau priekšvārdā sniedz lielisku ieskatu tanī, ko šī grāmata mums kā lasītājiem vēlas dāvāt - tā ir ticība trim lietām, trim vienkāršiem teikumiem: "Dievs ir. Dievs ir labs. Dievs ir labs tagad." Nudien, izlasot šo sprediķu krājumu, lasītājam vajadzētu kļūt daudz uzmanīgākam un klātesošākam savā dzīvē, jo Dieva labvēlību var pamanīt tikai tad, ja patiesi pieņem un notic faktam, ka "Dieva mīlestība pret cilvēku ir absolūti nemainīga un neatceļama". Ieticēsim un iemantosim šo Dieva un Viņa labestības ieraudzīšanu savā ikdienā sev visapkārt!
Kā jau rakstīju kādā komentārā, šo grāmatu, šo tekstu krājumu nevar vis tā vienkārši izlasīt un ielikt plauktā - šī grāmata ir jālasa lappusi pa lappusei, pārdomājot un apcerot, un arī lasīšanas gaitā es bieži vien atgriezos vēl un vēlreiz pie jau izlasītā, jo, patiesi, mācītāja Simanoviča vārdi parāda Dieva garu un Viņa klātbūtni mūsu dzīvēs, ieved ikvienu tajā mīlestībā, kurā mēs esam radīti un izgaismo cilvēka dievlīdzību, neraugoties uz to, ka mēs esam tikai cilvēki. Dieva iecerēm mūsu dzīvēs nav robežu, ja vien paši neuzbūvējam žogus un nenocietinām sirdis, lai Viņu atstātu kaut kur ārpus mums pašiem...
[..] Nevis Dievs izdzina cilvēku no Ēdenes dārza, bet cilvēks izdzina Dievu. Mēs palikām vieni mums radītajā pasaulē un ieslodzījām paši sevi. Iestājās garīga un eksistenciāla paralīze [..] Un tieši tādēļ šajā pasaulē bija nepieciešama Kristus klātbūtne. Viņa dzīve allaž būs apliecinājums un atgādinājums tam, ka, tikai neizliekoties, nebēgot un nevainojot citus, tikai atveroties Dieva labvēlīgajai klātbūtnei, mēs būsim patiesi brīvi dzīvot, augt un veidoties par tādiem radījumiem, kādus Dievs mūs ir iecerējis. Un tas ir tā vērts.
Ticība trīsvienīgajam Dievam un Viņa labsirdībai, mīlestībai un absolūtajai žēlastībai pret cilvēku jāparādās ne vien mūsu teoloģiskajos uzskatos vai paustajās domās, bet arī mīlestības piepildītos darbos. Kā teicis Mārtiņš Luters, "patiesa ticība nevar palikt ieslēgta sirdī; patiesa ticība laužas uz āru un meklē darīt un strādāt mīlestības darbus". Torņakalna sprediķos ik lappusē jūtama dzīva un mīlestības strāvojuma piepildīta mācītāja vēsts baznīcēniem un visai sabiedrībai kopumā, tādējādi godīgi varu piebilst, ka šie nav tikai vārdi, bet Kristus klātbūtne, Viņa vēsts un žēlsirdīga mīlestība, ietverta grāmatas formātā. Kaspars Simanovičs sniedz vēsti un izpratni, kas un kāds ir Dievs, mums atliek tikai šai mīlestībai atvērties un tai doties pretī, atvērt tai savas sirdis un pēc Kristus piemēra kalpot saviem vistuvākajiem un visneaizsargātākajiem, jo Dievs aicina visus pie Sava galda, it īpaši tos, kurus sabiedrības vairākums nesaprot, diskriminē, atstumj.
Vēl viens īpašs rakurss šai grāmatai ir tas, ka tā ir transformējoša - tā nav kāda augsta teoloģija, kuru nevar izprast un kurai nepieciešami "tulki" - nē, šī grāmata parāda ceļu pretī savai īstajai esībai un izgaismo mūsu dzīves reālijas, parādot mūsu cīņas, ceļu cauri tām un pamudinot kļūt no vienkārša "es" par Skolotāju citiem, kuri vēl ir tikai sava ceļa sākumposmā. Kaspars Simanovičs perfekti pauž to, par ko daudzi maksā bargu naudu, iedami pie psihoterapeitiem: "Pārmaiņas personībā sākas ar pašizziņu". Tas nozīmē, ka iepazīstot sevi, varam piedzīvot jaunu esības dzīvi, pilnveidotu un svētīgu personību kā sev pašiem, tā apkārtējiem.
Un vēl kas - šis darbs nav viegla psiholoģiska pašpalīdzības literatūra ātru risinājumu kārotājiem. Pilnīgi un noteikti nē. Jo tā ir grāmata, kas ved jaunā dzīvē un jaunā ceļā, tā palīdz saskatīt un iemācīties ieraudzīt Dievu pat tad, kad šķietami Viņš mūs ir atstājis, par to lieliski liecina gan manis paša personīgā garīgā pieredze, kā arī to vēl vairāk nostiprina mācītāja Simanoviča vārdi no kāda sprediķa: "Dievs ir līdzās arī tad, kad neveicas, arī tad, kad neizdodas, arī tad, kad līdzcilvēki nosoda, novēršas un mēģina iestāstīt: tavā dzīvē notiekošais, visticamāk, ir zīme, ka Dievs tevi ir atstājis. Mēs dažkārt atstājam Dievu, viņš mūs - nekad. Mēs dažkārt novēršamies, viņš - nekad. Mēs nereti mēģinām dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu, taču ne jau mūsu spriedumi, vērtējumi un rīcība nosaka Dieva būtību un attieksmi pret paša radīto pasauli."
Lasīju šo darbu, lasu joprojām un lasīšu ik pa laikam, arī gatavojot savas pārdomas un tekstus, jo nav spēcīgāku vārdu par šiem, kas iešķiļ pārliecības un ticības uguni pat padzisušā ticības ugunskurā: "Tu, cilvēk, esi vislabākais un visdrosmīgākais! Viss būs labi! Tev izdosies! Un atceries, es vienmēr esmu ar tevi!" Mums, kā vienkāršajiem ļaudīm, tā pat arī garīdzniekiem, mums vienmēr jāatceras par Dieva beznosacījumu labestību un mīlestību, un tad ne vien darbi raiti ies, bet arī dzīve būs piepildīta ar prieku, mieru un tuvākā pieņemšanu un iekļaušanu ik solī, ik darbā, ik aicinājumā. Lai Dievs mums uz to palīdz! Iemantosim mieru sirdī, piedzīvosim Dieva Svēto Garu, ielaidīsim mājot mūsu sirdīs - tas noteikti ir tā vērts...
Paldies izdevniecībai "Dienas Grāmata" par šo lielisko sprediķu krājumu un autoram, mācītājam Kasparam Simanovičam par "sveces neturēšanu zem pūra" :)