Eknats Eašvarans "Bhagavadgīta. Senās Indijas mācības mūsdienu pasaulē"
Kolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Šis Bhagavadgītas izdevums lasītāju ieved pilnīgi jaunā izpratnē par garīgumu un tiekšanos uz visu mērķu mērķi - pie Dieva. Eknats Eašvarans ir bijis ciešā draudzībā ar Mahatmu Gandiju, kas ļāvusi autoram izkopt mīlošu, sirsnīgu un labestīgu pasaules skatījumu, kādu to viņš māca un skaidro arī Bhagavadgītas komentāros. Kāds varbūt sacīs, kam mums vajadzīgi indiešu raksti, kur nu vēl mūsu kristietības ietvarā. Taču, ko es sapratu, kad es šo darbu izlasīju un mēģināju tā idejas transformēt savā prātā un apziņā - autoram lieliski ir izdevies paskaidrot un sasaistīt Bhagavadgītu ar Rietumu pasaules vispārcilvēciskajām un arī kristīgajām vērtībām, tādējādi atainojot nevis nošķīrumu, bet gan sakrālo tekstu un būtības vienotību. Tāpat kā pati šī mūžsenā mācība, tā arī autors un Bhagavadgītas komentētājs Eašvarans mudina nenošķirt garīgos meklējumus un laicīgos pienākumus, bet tos apvienot vienotā veselumā un tiecībā pretī Augstākajam, tādējādi piepildot savu dievišķi noteikto likteni.
Kā raksta grāmatas autors un Bhagavadgītas komentētājs Eknats Eašvarans, "Bhagavadgīta ir karte un rokasgrāmata. Tas vairāk nekā citi [hinduistu teksti] līdzinās personīgam ceļvedim. Tas izvirza jautājumus, kurus varētu izvirzīt jūs vai es, un sniedz uz tiem atbildes; tie ir jautājumi nevis par filosofiju vai misticismu, bet gan par to, KĀ EFEKTĪVI DZĪVOT izaicinājumu un pārmaiņu pilnā pasaulē".
Mistiķi apgalvo, ka šī apziņas pasaule ir mūsu īstā vieta. Šis plašākās apziņas lauks ir mūsu dzimtā zeme. Mēs neesam mājās sēdētāji, kas dzimuši, lai dzīvotu šaurībā un ierobežotībā; mums ir paredzēts pētīt, meklēt un paplašināt iespējamības robežas. Maņu pasaule ir tikai galvenā apmetne: mums paredzēts apziņā justies tikpat ērti kā fiziskās realitātes pasaulē.
Bhagavadgītas lasīšanas gaitā es ne mirkli nešaubījos, ka tulkotājs un komentētājs Eašvarans ir paveicis dižu darbu, padarīdams šo seno Indijas zināšanu pērli mums saprotamā formā, ar atbilstošiem paskaidrojumiem un komentāriem. Kā rakstīts grāmatas ievadā, "tās [Bhagavadgītas] neatliekamais vēstījums sniedzas pāri laikam, telpai un apstākļiem, līdzīgi kā tas ir ar Kalna sprediķi. Bhagavadgītā, kas uzrunā ikvienu neatkarīgi no pagātnes vai statusa, Indijas seno zināšanu augstākās patiesības izkristalizētas vienkāršā un viegli iegaumējamā dzejā, kas uzrunā prātu un sniedz zināšanas, kas nepieciešamas ikdienas dzīvē". Protams, grāmatas ievadā un arī komentāros ir skaidrota gan Bhagavadgītas izcelsme, gan tajā sastopamie tradicionālie hinduisma termini un specifiskie jēdzieni, pie tiem es šeit nekavēšos, tik norādīšu, ka pat līdz šim nepazinušam Bhagavadgītu, lasītājam to nav grūti un problemātiski izprast, jo visur seko paskaidrojumi, komentāri un grāmatas beigās ievietota neliela specifisko vārdu un terminu skaidrojošā vārdnīca, kas lieliski izgaismo šo izkristalizēto Bhagavadgītas dzeju un viedumu.
Es atklāti varu sacīt, ka esmu bijis vienmēr atvērts dažādām garīgām mācībām, ieklausījies dažādos skolotājos un viedajos, nebaidoties par savu kristieša identitāti, jo lai kā tas nepatiktu fundamentālistiem, tomēr, kā teikts arī Rigvēdā, "patiesība ir viena, cilvēki to sauc dažādos vārdos", tādējādi paplašinātā redzējumā iekļauju arī sūfisma tekstus, tagad Bhagavadgītu un to visu skatos mistiķi, mūku un garīgo skolotāju pārstāvētā Kristus Dieva gaismā. Izcils veids kā aptvert pasauli - padarīt savu skatījumu plašāku, jo Dievu līdz galam nekad neviena mācība nevarēs iekļaut tikai sevī vien. Lasot Bhagavadgītas rindas, saprotu, ka šajos vārdos bieži vien atspoguļojas tas pats Kristus Dievs, tikai izteikts citos terminos un jēdzienos. Kā piebilst Eašvarans un kas mums būtu skaidri jāapzinās un jāpieņem, "lai arī kāds veidols tiktu pielūgts, tas ir tā paša viena Dieva aspekts".
Personība ir process, tāpēc cilvēks sevi pastāvīgi pārveido. Ja prātam ļauj vaļu, tas turpina atkārtot vienus un tos pašus ierastos personības šablonus, bet, vingrinot prātu, ikviens var iemācīties iejaukties šajā procesā un mainīt veco domāšanu. "Pārveido sevi, izmantojot gribasspēku; nekad neļauj vēlmēm novilkt tevi zemāk. Griba ir vienīgais patības draugs un arī vienīgais tās ienaidnieks." (Bhagavadgīta 6:5)
Kas ir Bhagavadgīta un kādēļ tā arī man kā kristietim šķiet pievilcīga un patiešām lasīšanas un integrēšanas savā dzīvē vērta? Labāku atbildi nemaz nevar uzrakstīt par to, kādu to sniedzis komentāra autors Eašvarans, sakot, "Bhagavadgīta nav filosofiska sistēma, tā piedāvā kaut ko ikvienam Dieva meklētājam neatkarīgi no viņa temperamenta vai izmantotā ceļa. Šīs universālās pievilcības iemesls ir tas, ka tā ir TIK PRAKTISKA: tā ir PAŠREALIZĀCIJAS ceļvedis un RĪCĪBAS rokasgrāmata". Ne velti Mahatmas Gandija tuvs draugs un sekretārs Mahadēvs Desai sacījis, ka "Bhagavadgīta kalpo tam, lai apzīmētu visu plašo centienu klāstu, ar kuriem cilvēks cenšas iekļūt pa debesu vārtiem. ... [Tas nozīmē to, ka] visi ķermeņa, prāta un dvēseles spēki tiek saistīti ar Dievu; tas nozīmē intelekta, prāta, emociju un gribas disciplinēšanu, kas nepieciešama šādai sasaistīšanai; tas nozīmē dvēseles noskaņošanu tā, lai cilvēks spētu vienādi uzlūkot visus dzīves aspektus."
Bhagavadgītas un tās komentāru iepazīšanas gaitā bieži vien var savilkt paralēles ar kristīgo vēsti, kādu to mums vienā vai otrā veidā sniedz kāda daļa Vecās Derības, tāpat var ieraudzīt atsauces uz Jauno Derību un Kristus Kalna sprediķi, kā arī komentāros lasīt atsauces uz kristīgajā misticismā pazīstamiem vārdiem, tādiem kā Avilas Terēze, Krusta Jānis, Meistars Ekharts vai anonīmais 14. gadsimta "Neziņas mākoņa" autors. Zinu, ka vienmēr atradīsies kāds, kam netīk tas, ka Austrumu mācības savijas ar Rietumu kristietības mācību, tomēr gribas atgādināt, ka visu mācību, kas balstās Mīlestības Dievā, nāk no viena Avota, visa un visu Radītāja, tādēļ šāds duālisms absolūti ir nevietā.
Kad lasīsiet Bhagavadgītu, kādu to mums ar komentāriem un skaidrojumiem tulkotājas Daces Vanagas izpildījumā piedāvā Eknats Eašvarans, ikviens lasītājs bieži sastapsies ar portretējumiem un rindām, kuras varētu būt tiklab kā no Bhagavadgītas, tā no Bībeles. Ja nebūtu norādīta atsauce, ticiet man, daudzi pēc pirmā ieskata sacītu, ka tādu mācību mums varētu būt atstājis augšāmceltais Dievs, Dieva Dēls Kristus. Vēlos citēt tikai vienu šādu piemēru, kurš lasāms Bhagavadgītas 12. nodaļas noslēguma rindās: "Es mīlu tos, kuri nespēj vēlēt ļaunu, ir draudzīgi un līdzcietīgi. Es mīlu tos, kuri dzīvo viņpus es un mans, viņpus baudas un sāpēm, kuri ir pacietīgi, apmierināti, kuriem piemīt paškontrole, stingra ticība, kuri ar visu sirdi un prātu ir nodevušies man." (12:13-14)
Cīņa norisinās starp divām cilvēka dabas pusēm, ikvienā mirklī ir jāizdara izvēle. Es domāju, ka ikviens, kurš ir pieņēmis šo izaicinājumu, pateiks, ka dzīvē nav smagākas cīņas par šo iekšējo karu. Attiecībā uz cīņu mums nav izvēles, tā ir cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa, bet mums ir izvēle, kurā pusē cīnīties: "Atceroties mani, tu, manas žēlsirdības vadīts, pārvarēsi visas grūtības, bet, ja neņemsi mani vērā, paļaudamies uz savu gribu, tev nekas nesanāks. Ja egoistiski teiksi: "Es nepiedalīšos šajā cīņā," tava apņemšanās būs bezjēdzīga; tava daba tev liks tajā piedalīties. (18:58-59) Tāpēc atceries mani vienmēr un cīnies. Ja vērsīsi savu sirdi un prātu uz mani, tu noteikti nonāksi pie manis. (8:7)"