Neapzagsim paši sevi jeb Mudinājums domāt plašāk - atvērtāk un iekļaujošāk...
Foto: picjumbo.com
Jā, patiešām dīvaini sanāk, ka Latvijā, runāšu tieši, publiski tiek atzīti un novērtēti vai pat pārvērtēti tie ļaudis, kuri var un kuriem ir iespēja visvisādos veidos "plivināties" publiskajā telpā. Es nesaku, ka tas ir slikti vai kā, bet tas norāda tikai uz vienu tendenci - virspusīgumu un vienpusīgumu, kā informācijas plūsmā, tā viedokļu formēšanā. Sabiedriskā doma kādā jautājumā tiek formēta ar jau zināmu ļaužu iesaistīšanu, tie ir tā saucamie eksperti, bet... vai tad Latvijā attiecīgajā jomā zinošu cilvēku ir vien tik, cik parādās publiskajā telpā? Harizmātiskums, iegūto diplomu un grādu, un titulu skaits un tā tālāk - vai ar to ir pietiekami, lai kādu ieceltu harizmātiska cilvēka un eksperta godā? Nedomāju vis, tādēļ top arī šīs pārdomas, uz kurām mani pamudināja kāda refleksija par šo tēmu.
Latvija globālā mērogā ir vienas mazpilsētas lielumā, lielākoties visi viens otru zināmā mērā zina, pazīst, ir redzējuši vai pat komunicējuši, jo mēs nudien esam maz... Un tādēļ ir šis jautājums - kādēļ mēs sevi apzogam? Apzogam, dzīvojot šauru iespaidu un ieskatu ieskauti, kurus sabiedrībā pauž vien pārdesmit cilvēku - dažādu līmeņu eksperti, "harizmātiskas" personības, viedokļu līderi, garīgie līderi un tā tālāk. Daudzi no Latvijā esošajiem dažādu līmeņu cilvēkiem vienās sarunās pauž, cik gan tie ir atvērti, pieņemoši, iekļaujoši un plaši domājoši, bet pagriežoties un nonākot citā situācijā, reāli dzīvē parāda kā vārdi nesaskan ar darbiem. Diemžēl! Es nevēlos nevienu nonicināt, bet, manuprāt, Latvijā šitā lieta "klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem" neiet cauri - īstermiņā varbūt, bet ilgtermiņā noteikti nē. Mēs esam maza valsts, kurā nemitīgi sarūk cilvēku skaits un viens no iemesliem ir tas, ka cilvēki dodas prom no valsts, nespēdami šeit profesionāli un saskaņā ar savu dziļāko būtību un aicinājumu realizēt sevi. Diezin vai kāds no mums jebkad ir iedomājies par to, cik liela ir mūsu ikkatra loma šajā cilvēku piespiedu emigrācijā. Bet tāda noteikti ir, mēs katrs vienā vai otrā mērā esam sacījuši vienu, bet darījuši pilnīgi pretējo, lai cilvēks dotos prom, meklētu sava aicinājuma un pašrealizācijas iespējas kādā citā valstī.
Reizēm mani pārņem aizdomas un idejas par to, ka Latvijai cilvēki nav vispār vajadzīgi, ka tā grib būt kaut kāda iedomāta sapņu pasaule bez neviena cilvēka, ka tajā esošajām struktūrām vadmotīvs ir balstīts staļinisma laika moto: "Nav cilvēku, nav problēmu." Tostarp, bez izņēmuma šo es gribu attiecināt arī uz reliģiskajām institūcijām, kurām, man dažbrīd tā šķiet, "sīkums par cilvēkiem un viņu vajadzībām, ka tik viņi nāk uz baznīcu un ziedo mums savu naudu, laiku, resursus mūsu mērķu sasniegšanai". Tas skan varbūt nedaudz skarbi, bet ar tādu realitāti nākas sastapties 21. gadsimta kristietībā tepat Latvijā.
Mūsdienu situācija pasaulē un globalizācijas ērā pieprasa, lai mēs maksimāli censtos noturēt savā valstī, savās institūcijās, savās kopienās maksimāli daudz atvērtībai un iekļautībai predisponētus ļaudis, it īpaši - ja tie ir kritiski domājoši, lietas kopsakarībās analizēt spējīgi un mācīties spējīgi, griboši un varoši jauni un perspektīvi cilvēki. Bet ko tā vietā izdarām? Bieži vien ne jau nauda nosaka cilvēka palikšanu šeit, bieži vien tas ir atbalsts nemateriālā veidā, kas, šķiet, reizēm ir pat motivējošāks nekā nauda. Zinu, ka diez vai labais tonis ir piesaukt dižā politikas teorētiķa Makjavelli vārdu vai, dies' pas', mafijas vārdu, tomēr es to darīšu, citējot kādu atziņu šo pārdomu un tieši šīs rindkopas sakarā: "Ar godkārīgu līdzstrādnieku dažreiz var vienoties par mazāku algas pielikumu, ja tas saistīts ar skanīgu un iespaidīgu titulu." Ceru, ka jūs sapratāt šīs domas zemtekstu, ja tomēr nē, parociet domu dziļāk...
Protams, kā sacījis kāds korporatīvā makjavellisma pārstāvis, "pasaule dzīvo no šķietamībām" un tomēr - lai kā mēs nevēlētos, ir cilvēki, kas ir spējīgi redzēt cauri citu divkosībai, kad vārdi neatbilst darbiem, un tad, kad tas notiek hroniski, tad cilvēki padodas un dodas prom... Latvija ir ieslīgusi hierarhismā, politikānismā, divkosībā, institucionalizācijā un vēl daudzās, daudzās lietās, kas tai nedara godu un tomēr - kaut kur klusībā es vēl ticu, ka vēl nav tik traki, ka būs labāk, kaut gan, izskatās, cerību nav. Mēs turpinām sevi apzagt, zāģēt zaru, uz kura sēžam, un tas ir sliktākais, ko mēs darām - ievainojam paši sevi, savus līdzcilvēkus un it kā cīņubiedrus, jo visi, kas piederam vienai vai otrai kopienai, organizācijai vai institūcijai, cīnāmies taču it kā par vienu lietu, vai ne tā?