Juris Rubenis: Ko nozīmē atsacīties no visām citām drošībām, vienīgo drošību atrodot Dievā?
Kolāža: Didzis Kukainis
Šī "Svētrīta" pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Marka evaņģēlija 10. nodaļā, sākot ar 17. pantu: "Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: "Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?" Jēzus tam sacīja: "Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti." Bet tas viņam sacīja: "Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības." Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man." Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem, Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!"" Āmen.
Mēs jau esam kādas reizes runājuši par šo ļoti interesanto un dziļo Evaņģēlija notikumu, tāpēc šorīt tik daudz nepievērsīsimies detaļām, bet visu savu uzmanību veltīsim centrālajam Jēzus aicinājumam šajā tekstā: "Ej un pārdod visu, kas tev ir, tad nāc un seko man!" Jo no šo vārdu patiesas izpratnes ir atkarīga visa mūsu garīgā dzīve. Tie patiešām ir kristīgās esības atslēga. Šis Jēzus uzaicinājums ir viena no formām, kā cilvēkam darīt uzskatāmu, ko nozīmē atsacīties no visām citām drošībām, vienīgo drošību atrodot Dievā. Jēzus izaicinājums jaunajam vīrietim ir atsacīties no visa, kas viņam pieder, taču šis cilvēks nespēj to izdarīt, viņš ir pārāk atkarīgs no savas bagātības. Cik savādi - viņam piederošais viņu ir darījis tik nebrīvu, ka viņš vairs nespēj brīvi un spontāni rīkoties.
Jā, Jēzus sagaida no saviem sekotājiem ne mazāk kā pilnīgu atraisīšanos. Evaņģēlijā lasām - viņiem jābūt gataviem nolikt pie malas savus tīklus un atstāt savas laivas, mājas un ģimenes. Ļoti iespējams, ne uz visu mūžu, bet vismaz uz noteiktu laika periodu, kamēr tie ceļo apkārt sludinādami. Vēl vairāk - mācekļiem dodoties ceļā nav jānodrošinās. Jēzus saka: "Neņemiet līdzi ne naudu, ne somu, ne ēdienu, ne papildus drēbes." Līdzīgi Jēzum, viņiem ir jāatlaiž visas rūpes par ēdienu un drēbēm, taču mācekļiem jābūt gataviem atsacīties ne tikai no viņiem piederošā, viņiem jāatraisās arī no bailēm par savu reputāciju: "Priecājieties, ja ļaudis jūs ienīst, ja tie jūs lamā, vajā un apmelo." Tomēr vislielākais izaicinājums ir atraisīties NO BAILĒM PAR SAVU DZĪVĪBU. Nepieķerties pat savai dzīvībai. "Kas savu dzīvību grib glābt, tam tā jāzaudē." To visu pārdomājot, nav jābrīnās, ka pirms uzsākt sekot Jēzum, vispirms vēlams apsēsties un pārdomāt, ko tas varētu man maksāt. Šie vārdi ir robeža, kas palīdz saprast, ka garīga dzīve nav tāda neliela dzīves dekora papildināšana - nē, tā nozīmē radikālu dzīves pārmaiņu, personisku transformāciju, taču tā nav iespējama, neatraisoties no visa, kas mūs saista un dara nebrīvus. Tā nav iespējama bez atraisīšanās no pieķeršanās un atkarībām, taču, mēs varētu vaicāt, ko tas nozīmē mūsdienās?
Atraisīšanās nav īpaši populārs vārds, vai ne? Tas nozīmē kaut ko dīvainu, ekstrēmu, varbūt pat nošķiršanos no visiem pārējiem. Taču atraisīšanās dziļākā jēga ir BRĪVĪBA. Iekšēja brīvība. Tāpēc atraisīšanās ir izšķiroši svarīgs elements patiesā garīgā ceļā. Spēja visu atlaist, kam es esmu pieķēries. Kristīgajā tradīcijā to apzīmē kā sirds šķīstību vai procesu, kas aizved gara nabadzībā. Viduslaiku mistiķim Meistaram Ekhartam "atraisīšanās no atkarībām bija pat nozīmīgāka nekā pati mīlestība, jo, neatbrīvojoties no atkarībām, mēs nevaram pilnībā un bez nosacījumiem mīlēt". Mēs neesam brīvi mīlestībai, ja nepārtraucam pieķerties pie mums visadažādākā veidā piederošā. Savādāk, līdzīgi bagātajam jaunajam vīrietim, mūsu mīlestību un mūsu nodošanos daudz kas kavēs, traucēs, darīs neiespējamu. Mūsu savtīgā patība, mūsu ego mūs savažos ar neskaitāmām atkarībām, jo mūsu ego nemitīgi pieķeras lietām, cilvēkiem, laikam un vietām, reputācijai un imidžam, profesijai vai kalpošanai, idejām un praksēm, panākumiem un pašai dzīvei. Tās ir mūsu ķēdes! Tik pašsaprotamas un tāpēc tik liktenīgi bīstamas!
Nauda un īpašumi droši vien ir parastākās lietas, kas cilvēku dara atkarīgu; tie sevī ietver atkarību no komforta un no labsajūtas. Šajās lietās pašās par sevi nav nekas slikts, taču mūsu izmisīgā pieķeršanās tām mūs paverdzina. Prieks par dzīvi tāpat kā labsajūta vai izklaide nav problēma. Problēma ir mūsu savtīgajā nespējā atlaist šīs lietas, kad tas ir nepieciešams. Mēs gan bieži iedomājamies, ka esam brīvi no šīm lietām un, ja būtu nepieciešams, mierīgi no tām varētu atsacīties. Nu, lūk, tāpēc negaidīti krīžu brīži, kad mums sevi ir jāierobežo, piemēram, cita cilvēka dēļ, kas, piemēram, prasa kaut nedaudz pazemināt savas dzīves standartu, ir pamodinoši skaidrības brīži. Vai es esmu pietiekami brīvs, lai būtu gatavs no kaut kā atsacīties? Bet mēs varam kļūt arī atkarīgi no cilvēkiem. Piemēram, daudz no tā, ko mēs savā ačgārnajā pasaulē saucam par mīlestību, patiesībā ir atkarības. Mēs pieķeramies cilvēkiem, jo domājam, ka mums viņi ir vajadzīgi. "Tu man esi vajadzīgs/vajadzīga!" bieži skan kā alternatīva vārdiem "Es tevi mīlu!"
Taču PATIESA MĪLESTĪBA NAV PAMATOTA MANĀS VAJADZĪBĀS. Patiesa mīlestība nekad nav privātīpašnieciska. Patiesa mīlestība dod otram cilvēkam brīvību elpot un būt tam, kas viņš ir. ATKARĪBA NO CITIEM NAV MĪLESTĪBA.
Daudzi no mums ir gatavi atdot daudz ko, tikai ne laiku. Cik vienkārši par mūsu atkarību var kļūt laiks! Taču patiesi brīvs cilvēks ir spējīgs allaž atrast laiku otram, ja viņš redz, ka tas ir nepieciešams. Bet tas nozīmē arī drosmi, ja nepieciešams, atrast laiku arī sev un nejusties par to vainīgam.
Viena no pašām sarežģītākajām atkarības formām ir - PIEĶERŠANĀS SAVAI REPUTĀCIJAI.
Cilvēks var būt gatavs atdot jebko, tikai ne savu, kā mēs mēdzam sacīt, "labo vārdu". Taču mēs zinām, ka Jēzus radikālā brīvība sevī iekļāva arī brīvību darīt to, kas ir labākais cilvēkiem, pat ja par to bija jāsamaksā ar savu labo vārdu. Nu, piemēram, viņam pārmeta, ka viņš draudzējās ar prostitūtām un korumpētiem Romas okupācijas varas ierēdņiem - muitniekiem, farizeji viņu apsūdzēja plītēšanā, taču katrs cilvēks, kas ir par daudz pieķēries savam imidžam, baidoties no tā, kā es izskatīšos, ko par mani domās citi, katrs cilvēks, kas ir par daudz tam pieķēries, pakāpeniski kļūst ļoti nebrīvs un ierobežots darīt vai runāt to, ko viņš patiešām domā.
Taču patiesi brīvs cilvēks ir atraisīts arī no pieķeršanās pat savai kalpošanai vai profesijai.
Mēs varam kļūt tik atkarīgi no tā, ko darām, ka neesam no tā gatavi atsacīties nekādā gadījumā. Mēs varam kļūt atkarīgi arī no panākumiem. Jā, protams, katrs cilvēks tiecas gūt panākumus un no vienas puses tas ir ļoti normāli, taču ko darīt, ja ir jāpieredz zaudējumi? Vai man pietiks iekšējās brīvības brīvi pieņemt arī savus zaudējumus, kā to darīja Jēzus?
Daudzi cilvēki pieķeras savām idejām. Viņi tik ļoti identificējas ar savu ideju, ka viņiem šķiet, ja man būtu kaut kas jāmaina manā domāšanā, tad tas nozīmētu ne mazāk kā zaudēt savu identitāti vai gandrīz mirt.
Bet patiesi brīvs cilvēks vienmēr ir ATVĒRTS. Vienīgais, kam viņš uzticas, ir PATIESĪBA - lai kurš to sacītu un lai ko tā sacītu, lai kas no tās izrietētu, neatkarīgi no tā, cik lielā mērā tā mani maina un liek man atmest manis par tik vērtīgām uzskatītās domas un idejas.
Daudzi cilvēki ir pieķērušies drošībai, viņi redz izaicinājumu nevis ideju maiņā, bet drošības aizvietojumā ar nedrošību, apsēstību ar absolūtiem drošības meklējumiem ir populāra verdzības forma. Tas ir mēģinājums atrast drošību bez pilnīgas uzticēšanās Dievam. Idejas un drošības, no kurām mums ir jāatbrīvojas, nereti sevī ietver arī idejas un uzskatus par Dievu, taču Dieva meklēšana ir attīstības ceļš, kurā laiku pa laikam mums jāatzīst savas līdzšinējās domāšanas neatbilstība un jābūt gataviem savus uzskatus un izpratni par Dievu mainīt. Mums jābūt brīviem atsacīties no dažām drošībām arī šajā jomā. Tas bieži vien mūs ieved, kā mēdz sacīt kristīgās pieredzes ceļa gājēji, tumšā naktī. Taču dažkārt tas var būt vienīgais ceļš, lai paturētu PATIESAS ATTIECĪBAS AR DIEVU!
Protams, lai atraisītos no atkarībām, nepieciešama noteikta pašdisciplīna. Tas nekad nav viegli! Lai gan atvieglojums, ko nes atraisīšanās no atkarībām, allaž rada neizsakāmu prieku. Šis ceļš ļoti līdzinās atraisīšanās ceļam no alkoholisma vai narkomānijas, proti, pats atraisīšanās ceļš ir nenormāli grūts, taču pēc tam mēs vienmēr jūtamies labāk nekā iepriekš, jo mēs esam kļuvuši brīvi. Protams, dažkārt mūsu pieķeršanās objekti mums vienkārši tiek atņemti. Piepeši varam zaudēt savus īpašumus, savu naudu, cilvēki, pie kuriem esam pieķērušies, var piepeši nomirt. Mūsu reputācija piepeši var tikt iznīcināta no mums neatkarīgu apstākļu dēļ. Mūsu idejas piepeši var visiem atklāties kā kļūdainas. Šāda veida zaudējumus cilvēki parasti uztver kā baigas traģēdijas, taču šie notikumi mums var neparastā kārtā palīdzēt kļūt brīvākiem no atkarībām. Šie notikumi pēkšņi man var atklāt, ka, izrādās, es patiešām spēju dzīvot bez dažām lietām, pie kurām biju tik ļoti pieķēries. Tas ir sāpīgs un grūts ceļš, bet dažiem no mums dažkārt vienīgais ceļš. Garīgie autori to mēdz apzīmēt ar vārdu "pasīvā šķīstīšana".
Ir svarīgi uzsvērt, ka atraisīšanās nenozīmē atsacīšanos no visa, kas man pieder, bet gatavību atsacīties no visa, ja tas būs nepieciešams. Tā ir patiesa iekšēja brīvība.
Šajā nozīmē Jēzus bija radikāli brīvs. Viņu neatturēja nekāda veida atkarības, pat ne pieķeršanās savai dzīvei. Viņš bija gatavs mirt, ja tas būtu nepieciešams. Mēs atceramies Jēzus paradoksālos vārdus "ja mēs tiecamies savu dzīvību izglābt, ja mēs pieķeramies savai dzīvei, ja mēs neesam gatavi atdot savu dzīvi citiem, mēs jau esam miruši", taču, tiklīdz esam gatavi mirt, mēs kļūstam absolūti brīvi un tikai tad sākam īsti dzīvot. Jā, ja mēs esam gatavi pieņemt savu nāvi kā daļu no savas dzīves, mēs beidzot esam kļuvuši pilnīgi brīvi. Gatavība mirt ir pēdīgā atbrīvošanās, atraisīšanās no atkarībām. Tā sevī ietver visas pārējās atraisīšanās formas, jo tā ir galīgā atbrīvošanās no savas savtīgās patības, sava ego.
Kā mēs redzam, atkarības ir mūsu ego darbs. Ja mēs sevi identificējam ar savu savtīgo patību - ego, mūsu atkarības kļūst par mūsu identitāti un līdz ar to mūsu patiesā būtība tiek pazaudēta, taču, ja mēs iegūstam iekšējo brīvību, ja mēs atraisāmies no visiem imidžiem un viltus identitātēm, mēs kļūstam spējīgi pārspēt savu savtīgo centrētību uz sevi. Mums vairs nav nepieciešams ilgāk iekrampēties mūsu dzīvē, mēs varam to droši atlaist. Protams, tas nav iespējams bez uzticēšanās Dievam, taču, un te mēs arī pienākam pie kādas ļoti svarīgas lietas, mums nav mūsu neskaitāmās atkarības jāaizvieto ar atkarību no Dieva.
Mums ir jāmācās no Jēzus, jo, redziet, uzticēties Dievam tā, kā to darīja Jēzus, nenozīmē kļūt atkarīgam no Dieva, ticība nozīmē visu atlaist. Sevi un savu dzīvi pilnīgi atdodot Dievam. Un ir milzu atšķirība starp atkarību no Dieva un sevis atdošanu Dievam, ļaušanos Dievam. Jo Viņš pats mūs nes, kā mīloši vecāki nes savus bērnus.
Jā, redziet, ticība nozīmē nevis turēt Dievu, bet ļaut Viņam turēt sevi!
Atbrīvošanās no visām atkarībām un pieķeršanās prasa laiku. Tas var būt darbs dzīves garumā. Bagātais jauneklis, kā jūs redzējāt, pēc šīs sarunas aiziet, taču ja Jēzus, kā lasījām, viņu ir iemīlējis, gan jau viņš atkal atgriezīsies...
Nu tā bieži notiek arī pie mums - mēs vēlamies garīgu dzīvi, bet vienlaicīgi no tās baidāmies. Arī mēs dažkārt ilgi svārstāmies, gan aizejot, gan atkal atgriežoties, taču te mums palīdz Jēzus patiesie vārdi: "Grūti bagātam ieiet Dieva valstībā!" Taču bagātam cilvēkam, kas dzīvo saistīts no neskaitāmām atkarībām, ir grūti ne jau tikai ieiet Dieva valstībā, viņam vispār ir grūti dzīvot.
Grūti dzīvot saķēdētam. Vieglāk, lai arī biedējošāk, ir dzīvot brīvam.
Un to mēs tomēr kādā brīdī saprotam! Tā, ļoti iespējams, ir lielākā žēlastības stunda. Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu ved mūs cauri šīs pasaules sarežģītajiem ceļiem pretī brīvībai un patiesībai, ka mēs drīkstam piedzīvot, ka dažkārt arī tas, kas izskatās kā katastrofas un zaudējumi var būt atraisīšanās, lai mēs varētu dzīvot lielākā brīvībā un īstākā patiesībā. Mēs Tev lūdzam, esi ar mums un ļauj mums pieņemt mūsu dzīves ceļu kā labu, katram tādu, kāds tas mums ir dots. Kā ceļu pretī patiesākai dzīvei Tevī - Brīvībā, Mīlestībā un Priekā! Mēs noliekam sevi Tavā rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
LR1 7. augusta raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija; transkribēts 18.08.2016.