Juris Rubenis: Redzamo norišu cēlonis vienmēr ir meklējams dvēseles norisēs...
Foto: Marta Logina, momenti.lv
Uz pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto rakstu vārdos Marka evaņģēlija 2. nodaļā, kur no 1. panta mēs lasām: "Pēc dažām dienām viņš atkal ieradās Kapernaumā, un ļaudis uzzināja, ka viņš ir namā. Tik daudz ļaužu sapulcējās, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš runāja uz tiem. Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. Kad ļaužu pūļa dēļ tie nevarēja viņam piekļūt, tie atsedza jumtu namam, kur viņš bija, un, jumtu uzplēsuši, nolaida gultu, kurā paralizētais gulēja. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: "Dēls, tavi grēki tev ir piedoti." Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un tie sprieda savās sirdīs: "Kā viņš tā runā? Viņš zaimo! Kurš cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?" Un tūlīt Jēzus savā garā nomanīja, ka viņi sevī tā domā, un viņiem sacīja: "Kādēļ jūs tā spriežat savās sirdīs? Kas ir vieglāk - sacīt paralizētajam: tev tavi grēki ir piedoti! - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā! - Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot," - un viņš sacīja paralizētajam: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!" Un viņš tūlīt piecēlās un, gultu paņēmis, izgāja ārā visu priekšā; un visi izbrīnījās un slavēja Dievu, sacīdami: "Neko tādu mēs vēl nekad neesam redzējuši!" Āmen.
Viens no lieliem mūsdienu teologiem, Marks Borgs, zīmīgi uzsver, ka Jēzus evaņģēlijos galvenokārt atklājas kā Dziedinātājs. Par viņu ir saglabājušies visvairāk dziedināšanas notikumu aprakstu nekā par jebkuru citu visā Bībeles tradīcijā. Patiešām, evaņģēlijos varam izlasīt neskaitāmus gadījumus, kuros Jēzus dziedina cilvēkus. Tas liek mums pārdomā - kāpēc? Vai tikai tāpēc, lai mēs iegūtu papildus apstiprinājumu viņa īpašajām spējām? Laikam taču nē? Manuprāt, dziedināšana ir pats uzskatāmākais veids, kā mums pasacīt, kas ĪSTI, sastopoties ar Jēzu, cilvēkā notiek!
Jaunajā Derībā lietoto grieķu vārdu sesoken var tulkot ne tikai kā dziedināt, izārstēt, bet arī - atjaunot kārtību, veselumu, glābt. Ir kaut kas īpašs, kas Jēzu atšķīra no dažādiem citiem ārstiem un dziedniekiem, proti - viņš redz cilvēku kopumā. Kā mūsdienās mēdzam sacīt - holistiski. Jo kā mēs pašreiz zinām, nav iespējams saprast daļu, nesaprotot visu kopumu, pie kā šī daļa pieder. Sevišķi tas attiecas uz cilvēku. Jēzus dziedina cilvēku ne tikai no atsevišķām slimībām, bet dziedina viņu dvēseles, dziedina viņu dzīves. Šajās Jaunās Derības rindās aprakstīts kā tas notiek. Un mums to tik svarīgi redzēt un pārdomāt.
Paralizēta, kustēties nespējīga, jā, apstādināta cilvēka tēls, ko citi nes, ir spilgta zīme tam, kāda var kļūt cilvēka dzīve. Vai te nav kaut kas gandrīz katram pazīstams? Ir tik daudzi ceļi, kuros esam tikuši apstādināti arī mēs, tēmas, pie kurām dažādu iemeslu dēļ jūtamies kā mēmi. Cik bieži jūtamies paralizēti attiecībās vai pie atsevišķu dzīves jautājumu risināšanas un tad bieži mēs atļaujam sevi nest citiem. Biežākās Jaunajā Derībā uzskaitītās slimības, no kurām Jēzus izārstē - paralīze, tu nevari pakustēties, spitālība, slimība tevi izolē no visiem pārējiem, aklums, tu neredzi pasauli tādu, kāda tā ir - ir dziļi simboli tam, kas mūsos slēpjas aiz slimībām. Jēzus atver acis savādākai pasaules redzēšanai, bet pāri visam - lai mēs savādāk, jā, pilnīgi no jauna ieraudzītu Dievu kā mīlošu un piedodošu Tēvu.
Jēzus šajā notikumā parāda ciešu saiti starp cilvēka dvēseles saturu - "tavi grēki tev piedoti!" - un ķermeni - "celies, ņem savu gultu un ej mājās!". Šo kopsakaru redzēt ir ļoti būtiski, jo parasti mēs pievēršam uzmanību tikai ārīgi redzamajam un, pamatojoties uz to, izdarām savus spriedumus. Jēzus vārdi slimajam, tātad, kamēr nekas ārīgi redzams vēl nenotiek, "tavi grēki tev ir piedoti!", parāda, ka redzamo norišu cēlonis vienmēr ir meklējams dvēseles norisēs.
Jēzus no mums atšķiras ar to, ka viņš vienmēr redz nevis grēcinieku vai vainīgo, bet slimu, ievainotu cilvēku - tādi esam mēs visi. Šeit gan paralizētais, kas gaida dziedināšanu, gan farizeji, kas Jēzum pārmet, katrs ir savā veidā slimi. Mēs varam būt dzīves notikumu un citu cilvēku ievainoti, paralizēti, taču mēs esam ne mazāk slimi, ja citus redzam vienīgi kā vainīgos. Arī savā egoismā ieslodzītais patiesībā ir slims cilvēks, kas, piedevām, nemitīgi saslimdina daudzus citus. Tādi mēs esam. Tāda ir slimā pasaule, kurā ienāk Jēzus. Taču, ko šajā slimnieku pasaulē vispār var darīt? Patiešām uzmanīgi jāpavēro, KĀ tad Jēzus dziedina! Nevis kā mēs, pārkraujot vainu no viena uz otru vai - tad atkal atpakaļ. Bet visus visus - taisnos un netaisnos, labos un ļaunos, patiesos un melīgos - vedot pie mīlošā Tēva, izlejot neierobežotu, neapstādināmu beznosacījuma Mīlestību. Mīlestību, kas TĀ satver, ka cilvēks mainās!
Pasaulē netrūkst nosodījuma un apsūdzību, vienīgais patiesais deficīts, kā mēs zinām, ir pēc piedošanas. Ikviens, kurš par šo tēmu ir daudz domājis, zinās, ka mūs nekad nemaina nosodījums un pārmetumi. Mainīties var tikai patiesu piedošanu, mīlestību piedzīvojis cilvēks. Tāpēc Jēzus palīdz cilvēkiem piedzīvot, ka Dievs viņu grēkus ir piedevis bez nosacījumiem. Jā, tā skan Viņa vēsts: "Tavi grēki JAU IR piedoti!"
Dievs ir savādāks nekā mēs domājam. Dievs nav viens no baiļu avotiem. Varbūt pat, kā dažiem šķiet, lielākais baiļu avots. Dievs ir neierobežota beznosacījumu Mīlestība. Un tas, ka Mīlestība dziedina, nav tikai novalkāta frāze, tā ir būtiskākā atziņa pasaulē. Mēs sevī nesam smagas nastas. Smagākā, no kuras, šķiet, nav iespējams atraisīties, ir vainas sajūta. Ko darīt ar manām pagātnes kļūdām, kuras var tā nospiest, ka reizēm negribas vairs pat dzīvot. Kas mani no tām var atbrīvot? Tikai kāds, kas darbojas Dieva uzdevumā, vai ne? Šķiet, ka šis darbs ir pa spēkam tikai Dievam.
Svarīgi pamanīt šo secību - grēku piedošanai un TIKAI TAD ķermeņa dziedināšana. Jā, grēku piedošana, skaidrā vēsts, ka Dievs ir piedevis un tāpēc es esmu brīvs nav kāds tukšs reliģisks paziņojums, bet spēkpilna kustība, kas ļauj dvēselei beidzot uzelpot un dziedinoši izpaužas pat manā fiziskajā dzīvē. Patiešām, dažkārt ir svarīgi apstāties un pārdomāt, ko nozīmē mums tik labi pazīstamais, gandrīz vai pierastais grēku piedošanas pasludinājums, kuru pēc grēksūdzes uzklausām katrā dievkalpojumā. Kas caur šiem vārdiem mūsos notiek vai grib notikt? Grēku piedošana dod jaunu iespēju mūsu pašu kļūdu paralizētajai dzīvei, tā ir pašas dziļākās slimības - manas vainas - dziedināšana!
Mēs mūsu ikdienas dzīvē nemaz tā nesteidzamies cits citam piedot. Tas ir ļoti populāri cilvēkiem nepiedošanu izmantot kā instrumentu attiecībās. Cik bieži mēs spiežam cits uz citu, sakot: "Es tev piedošu tikai tad, ja tu izpildīsi manus nosacījumus vai nepiedošu nekad!" Var saprast farizeju sacīto, vai ne? Nu kā tik viegli var piedot? Kā var piedot bez nosacījumiem? Nu kā var viņš tik vienkārši piedot, neuzstādot virkni nosacījumu cilvēkam? Mēs esam tik ļoti cieši paralizēti, dažkārt arī no šīs nevēlēšanās piedot savā ikdienā, kur mēs nepiedošanu, vainu izmantojam kā instrumentu savstarpējās attiecībās. Kā var saprast, ka atbrīvošanās pieredze no vainas var būt tik satricinošs, ka paralizētais pēkšņi var sākt staigāt?
Dziļākās problēmas cilvēkā nevar atrisināt ar sasprindzinātiem pūliņiem vai nesaudzīgiem kritiskiem situācijas vērtējumiem. Te ir tikai viens ceļš, viena izeja, uz ko rāda arī šis Evaņģēlija notikums - IR JĀSATIEK DIEVS, Dieva piedošana! Tikai Viņš, mans Radītājs, var piedot un dziedināt. Tikai tā cilvēks var atbrīvoties no egoisma krampjiem brīvai dzīvei. Svarīgi redzēt, ka tikai grēku piedošana ir ceļš, kā cilvēki tiek pie Jēzus, izdziedināti no dažāda veida slimībām. Vienalga, vai tās skar redzēšanu, dzirdēšanu, runāšanu vai kustēšanos. Un esmu pārliecināts, ka man piekritīs daudzi, daudzi ārsti, ja es sacīšu, ka jebkuru slimnieku būtu iespējams daudz vieglāk un ātrāk izārstēt un dažus varbūt pat vispār nevajadzētu ārstēt, ja vispirms būtu izārstēta viņu dvēsele!
Mēs lasām: "Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja paralizētajam: "Dēls, tavi grēki tev ir piedoti!"" Cik svarīgi to redzēt! Ka ticība ir izeja no visām krīzēm, paralīzēm, neatrisināmām situācijām. Esmu jau droši vien kādreiz pieminējis, proti, ka ievērojamais mūsdienu vācu teologs Eižens Drēvermanis raksta, ka cilvēka parasto ikdienu nosaka četru veidu bailes. Zīmīgi, ka arī evaņģēlija tekstā slimo nes četri. Bailes no cilvēkiem, ko par mani domā citi, kāds es izskatos citu acīs. Bailes no Dieva, jo Dievu vairs nepazīstam un droši nezinām, kas un kāds Viņš ir, un ko par mums domā Viņš. Bailes no dzīves, jo katra nākamā diena nes sevī neparedzamus riskus un bīstamības. Un bailes no nāves, jo nezinu, kas tā ir, ko tā nozīmē - vai mirstot iekrītu tumsā jeb man būs jāatbild par nodzīvoto dzīvi. Patiesībā - bailes no visa, tas ir parastais cilvēka dzīves noskaņojums. Ja neatrodu izeju, tad visas šīs bailes kopā mani apstādina, paralizē, tā, ka es vairs nevaru pakustēties un tad jau mani cauri dzīvei nes citi - cilvēki, spēki, ideoloģijas. Bezspēcības apziņa mani ieved paralizējošā pasivitātē. Tikai viens ceļš ved ārā no bailēm un to radītajām paralīzēm - ticība, uzticēšanās Kristum.
Dēls!, vai kā kādā citā Jaunās Derības vietā, mana meita! Šie Jēzus vārdi noņem visas bailes. Ja tādus reiz savā dzīvē drīkstam saklausīt - "Mans dēls, mana meita!" Šīs rindas atklāj kādu būtisku principu - patiesībā cilvēkam atliek tikai divas iespējas, tikai divas vien: vai nu visu mūžu palikt bailēs, baiļu paralizētam, vai uzdrīkstēties uzticēties Dievam! Bieži izdziedinātajiem cilvēkiem Jēzus vēlāk saka: "Tava ticība tev palīdzējusi!" Tātad, ne brīnumainas formulas vai darbības, bet ticība Dievam. Taču ticība nevis vienkārši tam, ka Dievs ir, bet ticība Dievam kā mīlošam, piedodošam Tēvam. Varētu sacīt, ka ticība ir īpašs, jauns apziņas stāvoklis, tā ir Dieva apzināšanās, Dieva mīlestības apzināšanās, kas rada uzticēšanos un uzticēšanās maina un dziedina dzīvi! Jēzus var dziedināt tāpēc, ka Viņam ir šāda ticība un patiesībā katrs no mums varētu dziedināt, kam būtu kaut nedaudz šādas ticības. Kaut nedaudz ticības, kas pārceļ kalnus: "Es dzīvoju bezgalīgā Mīlestībā, kas mani apņem no visām pusēm!" Tāda ticība liek paralizētajam piecelties un aiziet pašam ar savām kājām. Viņa dzīve ir pārvērsta! Dziedināšana ir kļuvusi par īstenību!
Bībeles sākumā lasām, ka pēc grēkā krišanas cilvēki paslēpjas no Dieva - vainas apziņa deformē Dieva vaigu, tu sāc no Viņa baidīties un, beigu beigās, varbūt pat Viņu ienīst. Cilvēks atkal kļūst vesels tikai tad, kad patiesi un neizkropļoti atkal ierauga Dievu. Mīlošu Dievu. Tādu, kāds Viņš IR! Dievu, no kura vairs nav jābaidās. Dievu, kuram kā bezgala skaisti saka Martīns Heidegers, "var lūgt un upurēt, kura priekšā var atkal godbijībā ceļos krist un kura priekšā var dziedāt un dejot." Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka Tu šajā dažādu slimību - iekšēju un ārēju slimību - paralizētajā pasaulē esi sūtījis Jēzu, ka Tu nāci šajā pasaulē nevis kā biedinošs mūsu vainu uzrādītājs un pārmetējs, bet kā beznosacījumu Mīlestības dāvinātājs, ka Tava Mīlestība ir tā, kas īsti dziedina un pārvērš mūsu dzīves. Mēs Tevi lūdzam, ļauj arī mums uzticēties Tavai neierobežotajai Mīlestībai, lai mēs atvērtos šai Mīlestībai tik ļoti, ka tā var pārvērst arī mūs, izvest mūs no mūsu strupceļiem un paralīzēm, kurās mēs dzīvojam. Palīdzi, lai mēs varam būt šī ceļa gājēji arī šodien un tagad. Mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, Jēzus vārdā lūdzot: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
Latvijas Radio 1. programmas 03.04.2016. raidījuma "Svētrīts" transkripcija, audio - lsm.lv lapā