Pāvesta Franciska jaunākais dokuments visiem labas gribas cilvēkiem - postsinodālais pamudinājums "Amoris Laetitia"
Attēlā: foto no Diocese of Camden, atrasts google.lv
Jocīgi jau varbūt no malas izskatās, ka cilvēks, kurš par doktrīnai neatbilstošiem uzskatiem izslēgts no katoļu universitātes tomēr joprojām glabā siltas emocijas pret RKB (Romas katoļu baznīcu), bet, jāsaka godīgi, ka mans garīgais tēvs, amerikānis, jezuītu priesteris, iemācīja man vienkārši būt cilvēkam, tādēļ, kā jau daudzreiz esmu sacījis, esmu piedevis saviem "izmetējiem", un tas nedrīkst nekādā veidā ietekmēt manu darbu Kristus Vēsts pasludināšanas laukā. Mans augstākais Skolotājs ir tikai un vienīgi Kristus, kuram es došu personīgu norēķinu, Zemes dzīvē mans skolotājs ir mans garīgais tēvs, kurš māca man atvērtību visam un visiem, tad nu, draugi, es jums sniedzu jezuīta, pāvesta Franciska, nesen iznākušā postsinodālā (pēc bīskapu tikšanās) apustuliskā pamudinājuma (ekshortācijas) nelielu kopsavilkumu, balstoties uz jezuītu skatījumu, kādu to mums piedāvā jezuītu tēvs, arī Latvijā pazīstamais Džeimss Mārtins, kuru zināmā mērā uzskatu par savu draugu, jo apmainos ar viņu ar viedokļiem, tostarp, arī par šo "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme".
Pirmkārt, mums jāatceras un jāpatur prātā, ka Francisks nav vienkāršs pāvests, vispirms viņš ir JEZUĪTU pāvests, pirmais šī ordeņa pārstāvis vēsturē, kurš pēc Svētā Gara darbības iecelts šajā augstajā vispasaules katoļus pārvaldošajā un ietekmējošajā amatā. Un es gribu sacīt, ka manis rakstītajā iepriekšējā teikumā ir pateikts VISS. Lūdzu, no sirds izlasiet to, iegaumējiet un tā gaismā lasiet arī pāvesta jaunāko izdoto postsinodālo apustulisko pamudinājumu "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme", kā to tulko latviešu autori. Dokuments pagaidām vēl nav nedz redzams, nedz sajūtams, ka tiktu izdots latviski, tādēļ es jūs, mani lasītāji, nedaudz ar to iepazīstināšu, jo zinu, ka daudzi no jums nav draugos ar svešām mēlēm. Kā jau rakstīju, es balstīšos uz nopietnu katoļu teologu, jezuītu tēvu Džeimsu Mārtinu un vēl dažiem avotiem, pamatojoties jezuītiskajā garu izšķiršanas (discernment - angl.) mācībā.
Tēvs, jezuīts Džeimss Mārtins ir jezuītu žurnāla "America" redaktors, līdz ar to varu sacīt, ka patiesi ievērojams teologs un viedokļa līderis, jo aptver ievērojamu kontinentu un ne tikai, pat visu pasauli. Latvijas vidē jezuītu viedoklis nav visai plaši proponēts, jo, varu paskaidrot kāpēc, jezuīti Latvijā pie esošā arhibīskapa nav visai iecienīti, tā vietā uzvaru gūst konservatīvie un dogmatiskie katoļu baznīcas spēki. Lai nu paliek, vārdos nesaukšu, bet tā nu tas ir. OK, pārejot pie pāvesta dokumenta par mīlestības līksmi ģimenē - latviski pagaidām par šo dokumentu katoļu vidē publikācija ir tikai tik daudz, cik nopublicēja Vatikāna Radio un man labi pazīstams katoļu teologs Jānis Evertovskis, bet pārējā Latvijas katoļu vide, profesori un teologi vēl nav izteikuši ne vārdu pēc 8. aprīļa "Amoris Laetitia" pirmpublicējuma. Katrā ziņā - kā jau vēstīju tviterī, viegli manipulēt ar cilvēkiem, nesniedzot tiem pilnīgu un svaigu informāciju par notiekošo pat pašu konfesijā un vispasaules baznīcā. Tad nu jāceļas ir "izmestajiem" un jāsaka kāds vārds, jo sekošana jezuītu morālei un mācībai paredz tieši tādu rīcību "pretdarbojoties ienaidnieka taktikai".
Bet, pirms mēs ķeramies klāt tēva Mārtina ieteikumiem un apskatam par šo dokumentu "Amoris Laetitia", man jāsaka, ka vēl viens avots interesantām domām un atziņām par šo svaigi iznākušo pāvesta apustulisko ekshortāciju ir arīdzan Kanādas katoļu arhibīskapa Blēza Kupiha (Blase Cupich) domām, kas apkopotas rakstā ar kontekstu par pāvesta intuīciju attiecībā uz cilvēku aktuālo, šībrīža, dzīvi.
Kaut kur ārzemju portālos bija minēts, ka šis pāvesta apustuliskais pamudinājums ir aptuveni 260 lappušu garš, par lappusēm nestrīdēšos, bet vērtīgs tas ir ļoti, pat, ja kāda sabiedrības grupa šobrīd saka, ka tas neattaisno cerības, tad tā nav patiesība, jo, man pazīstot jezuītus, pāvests absolūti nedrīkst "kā uz sitiena" apgriezt baznīcu kājām gaisā, tad nu soļi jāpieņem lēnā garā, mierīgi un izsvērti, tā lai neviena grupa netiktu pārāk aizskarta. Un, kad sāku palasīties pāvesta jaunāko dokumentu, ne velti sacīju, ka daudzi nepazīst jezuītus - dogmatiku nevar mainīt strauji, tā jāpielāgo pasaules eksistencei un esamībai palēnām, tostarp, arī tam, ko pasaule uzreiz tā neakceptē pilnībā.
Pāvesta Franciska apstiprinātais un izdotais dokuments "Amoris Laetitiae" ir ne vien revolucionārs, bet pat pamatus satricinošs (groundbreaking - angl.) kā vēsta tēvs Mārtins un tieši tas arī mums parāda jaunievēlētā pāvesta rīcības raksturu, jo tāds tas ir jezuītiem atbilstošs - būt revolucionāriem, būt pārmaiņu līderiem, bieži vien - lēnām un pakāpeniski. Es vēl personīgi neesmu izlasījis visus trīssimts ar kaut ko punktus jeb paragrāfus par šo darbu, tomēr es ticu, ka mani draugi un cīņubiedri ir iepazinuši šo dokumentu, jo, pretējā gadījumā, viņi, tik viedi un pamatoti nerakstītu, sakot, ka "ļaudis jāsastop tur, kur viņi ir (atrodas), pieņemot visu viņu dzīves kompleksitāti un akceptējot viņu sirdsapziņas tiekšanos pēc morāliem lēmumiem". Šis dokuments nav nekas cits kā ģimeņu iedrošinājums apcerei jeb refleksijai par ģimenes dzīves nozīmīgumu un tomēr mums ikvienam jāatceras, ka "esam aicināti noraidīt jebkuru cilvēku tiesāšanu un likumu piemērošanu, neievērojot viņu ķepurošanos un cīņu".
Šis dokuments (postsinodālā ekshortācija jeb apustuliskais pamudinājums) "Amoris Laetitiae" jeb "Mīlestības līksme" ir tapis izdots, lai nostiprinātu baznīcas mācību par ģimenes dzīvi un laulību, bet tai pat laikā stingri uzsvērtu personas iedzimto viedumu, sirdsapziņu (conscience - angl.) un nepieciešamību pēc pastorālas garu izšķiršanas. Baznīca ir tā, kura [dažos gadījumos] spēj palīdzēt pieņemt gudrus lēmumus. Protams, tās galvenais mērķis ir palīdzēt ģimenēm piedzīvot Dieva mīlestību un zināt, ka tās ir gaidīti baznīcas locekļi. Kā pāvests min šī apustuliskā pamudinājuma 199. paragrāfā, " šis viss pieprasa jaunas pastorālas metodes". Es ļoti ceru, ka tā spēs mainīties un palīdzēs ar šiem lēmumiem, pretējā gadījumā ikvienam meklētājam draud tikai vēl lielāka izslēgšana no universālās baznīcas un Kristus kopības.
OK, neiedziļināšos kaut kādās detaļās un niansēs, pieķeršos klāt uzreiz desmit galvenajām mācībām, kuras mums no šī dokumenta "Amoris Laetitiae" piedāvā jezuītu tēvs Mārtins no jezuītu žurnāla "America":
- Baznīcai nepieciešams saprast ģimenes un atsevišķas personas visā to sarežģītībā. Baznīcai ir nepieciešams sastapt cilvēkus tieši tur, kur viņi atrodas jeb kur viņi ir. Protams, šī sastapšanās nav un nebūs vienkārša, tā prasa no mācītājiem un priesteriem unikālu pieeju katram, jo viena pieeja neatbilst visu vajadzībām. Mēs, [pāvests], iedrošinām katru dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, tomēr mēs arī aicinām jūs pieņemt un dziedināt ikkatru viņa skumjās un bailēs ar Kunga žēlsirdību. Domāšana vienkrāsainās kategorijās ir jāizbeidz. Baznīca nedrīkst morālos likumus piemērot kā "metamos akmeņus" ikvienam, kurš neatbilst tās izpratnei par veidu, kā cilvēki dzīvo. Pāvests pieprasa pieeju pret ikkatru balstīt sapratnē, līdzjūtībā un līdzgaitniecībā.
- Kad sirdsapziņai ir svarīga loma morālisku lēmumu pieņemšanā. Pāvests aicina mūs uz sapratni, "ka individuālai sirdsapoziņai nepieciešama lielāka iekļaušana baznīcas mācībā, tostarp, situācijā, kad pilnībā neatzīstam mūsu sapratni par laulību". Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu sirdsapziņa paliek galvenais mūsu morālisko lēmumu tiesnesis. Bet tas nenozīmē, ka tiesāšana ir nozīmīgāka pār tiem, kuri neatzīst baznīcas mācību. Sirdsapziņa ir ikviena morālā drošība , pēc kuras jautā arī Dievs. Tādējādi mācītājiem, garīdzniekiem, nepieciešams ne tikai vēlēties, lai ļaudis seko likumiem, bet arī aicināt ikkatru nodarboties ar garu izšķiršanu, kas nodrošina lūgšanā balstītu apdomīgu lēmumu pieņemšanu.
- Šķīrušamies un atkārtoti [civili] precējušamies katoļiem nepieciešams tapt vairāk integrētiem baznīcā. Raugoties uz šo cilvēku specifiku, mums jāskatās uz viņu situācijas "mīkstinošajiem apstākļiem", kuri atklājas iekšējā, privātā sarunā starp garīdznieku un personu vai laulāto pāri. Šķīrušamies un civili precējušamies katoļiem jārada iespēja saņemt svēto Komūniju, jo tā ir daļa no viņu dalības baznīcā. Tādējādi mēs vēlreiz uzsveram, ka šķīrušies un vēlreiz precējušies katoļi nedrīkst būt kā savādāk aprūpēti, jo arī viņi ir un paliek baznīcas daļa.
- Ikvienu ģimenes locekli nepieciešams iedrošināt dzīvot labu kristieša dzīvi. Lielākā daļa no dokumenta "Amoris Laetitiae" sastāv no pārdomām par Evaņģēliju un baznīcas mācību par mīlestību, ģimeni un bērniem. Bet daļa no tā iekļauj arī lielisku praktisku pāvesta mācību, gremdējoties pāvestu pamudinājumu un sprediķu mācību avotos, kuri veltīti ģimenes tematikai. Pāvests Francisks atgādina, ka "laulība ir dinamisks process" un nepieciešams vienam otru pieņemt ar visām nepilnībām. Pāvests, runājot kā priesteris, mācītājs iedrošina ne tikai precētos pārus, bet arī saderinājušos pārus, vientuļās mātes, adoptējušos vecākus, atraitņus, tāpat kā onkuļus, tantes, vecvecākus. Viņš ir īpaši uzmanīgs, lai neviens nejustos nesvarīgs vai neiekļauts Dieva mīlestībā.
- Mēs nedrīkstam turpināt runāt par cilvēkiem "dzīvojošiem grēkā". Mums ir jāpieņem jauna pieeja, ka mēs nedrīkstam sacīt vairs uz cilvēkiem, kuri dzīvo "neregulārās attiecībās", ka tie dzīvo "nāvīga grēka" stāvoklī. Līdzīgi citiem ļaudīm, personas, kuras dzīvo netradicionālā situācijā, tostarp, vientuļās mātes, nepieciešams pieņemt un piedāvāt risinājumus, balstītus "izpratnē, sapratnē un pieņemšanā". Kad baznīca tuvojas šiem ļaudīm vai arī ar tiem komunicē, tai jāatsakās no morāliem likumiem, kuri, kā saka pāvests, "varētu kļūt par akmeņiem, kas tiek mesti pret šiem cilvēkiem".
- Kas darbojas vienā vietā, iespējams, nestrādā citā vietā. Pāvests nerunā tikai par personībām kādā noteiktā vietā, bet viņš runā vispārīgi. Katra kultūra var tiekties meklēt pēc tās kulturālajām, jutīgajām un tradicionāli lokālajām vajadzībām. Dokumenta iesākumā pāvests skaidri un gaiši pasaka, ka ikkatra partikulārā baznīca drīkst uz saviem izaicinājumiem raudzīties caur savu prizmu, neskatoties uz pāvesta kā maģistērija mācību kā galveno pāri visam.
- Tradicionālā mācība par laulību ir nemainīga, tomēr baznīca cilvēkiem neuzliek slogu ar neizpildāmām cerībām. Mācība par laulību starp vienu vīrieti un vienu sievieti ir neizšķīdināma; tādā aspektā viendzimuma laulības netiek uzskatītas par laulībām. Un tomēr baznīca ikvienu aicina uz veselīgu laulību. Protams, baznīca saprot, ka laulības ideāls var tikt aicināts mainīt negodīgā ceļā, tādējādi tā aicina apzināties laulības kā svētuma ideālu. Tieši tādēļ semināristi un priesteri ir vēl vairāk aicināti izprast laulības uzlikto atbildību un sarežģītību. Bieži ordinētajiem kalpotājiem pietrūkst prasmju kompleksi darboties, kad laulības dzīvi piemeklē satricinājumi.
- Bērniem ir jātiek izglītotiem par seksu un seksualitāti. Šis ir viens no kontroversālākajiem šī pāvesta, Franciska, jaunākā dokumenta "Amoris Laetitiae" paragrāfiem. Kultūrā, kurā bieži komercializē un padara lētu cilvēka seksualitātes izpausmes, bērniem patiešām ir nepieciešams izprast plašāku sevis seksualitāti un sevis dāvāšanu. Skumji, patiesi skumji, ka bieži ķermenis tiek uzskatīts par lietošanā nodotu mantu. Ikvienam jāsaprot, ka dzimums un sekss vienmēr ir jāuztver kā jaunas dzīves sākums un dāvana.
- Homoseksuāliem vīriešiem un sievietēm ir jātiek respektētiem. Lai arī viendzimuma laulības joprojām netiek akceptētas, pāvests pāri visam pasludina, ka homoseksuālām personām jātiek pieņemtām saskaņā ar viņu cieņu un jātiek saprastām saskaņā ar tām nepieciešamo uzmanību, izvairoties no jebkādas diskriminācijas, tāpat kā jāpasargā no jebkuras vardarbības un agresijas. Ģimenēm, kurās ir LGBT locekļi, nepieciešams sniegt visu pastorālo aprūpi, caur kuru lesbietes un geji varētu savā dzīvē īstenot Dieva ielikto plānu un gribu.
- Ikviens ir aicināts. Baznīcai ir jāpalīdz ikviena veida ģimenei, tāpat kā ikviena stāvokļa cilvēkam, zinot arī viņa nepilnības, jo ikkatrs ir Dieva mīlēts, lai caur nepilnībām palīdzētu apkārtējiem caur Viņa izrādīto mīlestību. Mācītājiem ir jādara viss, lai ikviens baznīcā justos gaidīts, vēlams un aicināts. "Amoris Laetitiae" sniedz vīziju par pastorālu un žēlsirdīgu baznīcu, kura iedrošina cilvēkus piedzīvot "mīlestības prieku un līksmi", kāda tā tā minēta arī šī dokumenta virsrakstā. Ģimene ir absolūti nepieciešama baznīcas daļa, jo, kā zināms, baznīca ir "visu ģimeņu ģimene".
Un tagad, šī apskata nobeigumā, nedaudz palūkosimies uz Kanādas arhibīskapa Blēza Kupiha (Blase Cupich) sacīto. Īsi pēc šī pāvesta apustuliskā pamudinājuma izdošanas viņš kādā preses konferencē vēstīja, sakot: "šis dokuments dažiem var būt pārsteigums, [..] kaut gan pāvestam ir ļoti laba intuīcija par to, kā cilvēki dzīvo viņu ikdienas situācijā un dzīvē." Šis pāvesta pārdomu jeb apceres dokuments parāda, cik pāvests ir atvērts turpinošām diskusijām par visiem ģimenes aspektiem, tostarp, šķīrušamies un civili atkal laulājušamies katoļu ģimenes situāciju. Lai gan šis dokuments nepiedāvā nekādas jaunas normas baznīcas dzīvē, tomēr tas dāvā lielāku saskaņu baznīcai ar tiem cilvēkiem, kuri nedzīvo pilnīgā saskaņā ar līdzšinējiem katoliskās mācības dzīves, attiecību un laulības aspektiem.
Pāvests šajā dokumentā "Amoris Laetitiae" runā par ģimenes situāciju, kad ikkatram tās loceklim jābūt iecietīgam vienam pret otru, ņemot vērā to, ka mēs nedzīvojam perfektas dzīves, tādējādi nedrīkstam kādu noraidīt un tiesāt. Šis dokuments nav likumu reformas dokuments, tas ir baznīcas [un tās attieksmes] reformu dokuments.
Un es, kurš arī ir garīdznieks, līdzīgi savam garīgajam tēvam, jezuītu priesterim, varētu nobeigumā sacīt pilnīgi atbilstoši Kanādas arhibīskapa vārdiem: "Es nevienu neizslēdzu, es vēlos, līdzīgi ikvienam garīdzniekam, ietvert šos visus ļaudis ikvienā viņu situācijā. Kā zināms, ikkatrā situācijā ir savas variācijas. Esmu pārsteigts par pāvesta rakstības stilu, kurā viņš ikvienam dara zināmu un pazīstamu viņam raksturīgos valodas un kulturālos aspektus un avotus, lai tādējādi tos savienotu ar savu auditoriju".
Draugi, pazīstot mūsdienu pasaules izaicinājumus, ka informācija tiek cenzēta, ka tā ir gaistoša, es jūsu rīcībā nododu četrus avotus (3 - angļu un 1 - latviešu valodā), uz kuriem es balstījos, rakstot šīs pārdomas par pāvesta Franciska aktuālo dokumentu. Pielikumā, protams, arī pāvesta dokuments "Amoris Laetitia", kurš ņemts PDF formā no mājaslapas vatican.va:
- Pope Francis "Amoris Laetitia" (angliski)
- Archbishop Blase Cupich "A call to a Pastoral Outreach of Accompaniment" (angliski)
- Fr. James Martin "Top Ten Takeaways from "Amoris Laetitiae"" (angliski)
- Portāls "Katedrāle.lv" par pāvesta dokumentu "Amoris Laetitiae" (latviski)