Dažas būtiskākās atziņas no lekcijas «Apofātiskais garīgums: Kas ir teoloģija, tās mērķi un uzdevumi?»
Attēls: atrasts internetā, google.lv
Reformācijas celmlauzis Mārtiņš Luters par teoloģiju ir sacījis: "Ergo in Christo crucifixio est vera Theologia et cognitio Dei" [Tātad krustā sistajā Kristū pamatojas patiesā teoloģija un Dieva atziņa]. Lūk, šos un daudz citus viedus un no sirds pārdomāšanas vērtus vārdus man bija iespēja dzirdēt apofātiskajai teoloģijai un apofātiskajam garīgumam veltītā cikla 1. lekcijā, 24.04. Torņakalna Lutera draudzes namā, kur ar priekšlasījumu par sabiedrībā aktuālo un atkal no jauna uzvirmojušo tematu runāja Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs. Šajā ierakstā es nedaudz pieskaršos šīs lekcijas būtiskākajām atziņām. Lai arī jums tās noder, draugi! Svētīgi!
Dievs ir kaut kas atšķirīgs no mūsu ikdienišķām pieredzēm, tādēļ vienmēr atcerēsimies, ka Dievs ir kaut kas pāri, viņpus mūsu cilvēciskajām spējām to saprast un līdz ar to arī par to absolūti precīzi runāt. Un kaut kādā nozīmē ikreiz, kad mēs sakām par Dievu kaut ko apstiprinošu, mēs diemžēl arī kaut ko pasakām ne līdz galam patiesu, jo vienmēr jāatceras, ka Dievs ir vairāk, Viņš ir savādāks nekā tas, ko mūsu cilvēciskā valoda mums diktē.
***
Mārtiņš Luters mums atgādina, ka teoloģija ir viscaur praktiska gudrība. Stāsts par teoloģiju Lutera izpratnē ir stāsts par mūsu dzīves glābšanu.
Teoloģijas uzdevums, saskaņā ar senu kristīgās baznīcas pārliecību, ir rādīt mums ceļu, kā mēs varam šajā pasaulē piedzīvot glābšanu, piedzīvot to, ka mūsu dzīves tiek satvertas, dziedinātas pilnveidotas.
Teoloģijas uzdevums, citiem vārdiem sakot, nav vienkārši spekulēt par kaut ko, ko mēs nevaram redzēt, bet teoloģijas uzdevums ir norādīt mums ceļu uz to, kā mēs varam dzīvot vienu patiesu, pilnvērtīgu, īstu dzīvi.
***
Jēzus Jāņa evaņģēlijā mums saka: "Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība," šī patiesā, pilnvērtīgā, īstā dzīve.
***
Luters pēc kāda ilgāka laika sacīja, ka "teoloģija ir balstīta pieredzē", taču šī pieredze nav kāda abstrakta pieredze, bet šī pieredze ir tāda, kas liecina par Kādu, lūk, man vārdos pat grūti nodefinējamu lielo Noslēpumu, ko mēs saucam par Dievu, kurš ir atklājies un darbojies cilvēku dzīvēs pirms manis, kurš turpina darboties manā dzīvē šobrīd un kurš ir tas, kas dod manai dzīvei šo dzīvības pilnību un plašumu, un dziļumu vispār.
"Teoloģija nav zinātne," sacīja Luters. Luters vienmēr izjuta, ka teoloģija sākas ar to brīdi, kad mēs saprotam, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz bēdu, daudz ciešanu, daudz grūtību un kad mūsu jautājums ir - kā mums visā šajā pastāvēt, būt un kas ir tas, kas mums var palīdzēt, kas var mūs izglābt?
***
Jau grieķu filosofi to saprata un Platons no tā norobežojās, ka daudzos gadījumos cilvēki runā par Dievu (un par dieviem), par garīgām lietām, viņi īstenībā nododas savām fantāzijām. Viņi mēdz izdomāt visādas teorijas, lūk, Dieva tādus priekšstatus un tad viņi mēģina caur šiem priekšstatiem bieži vien īstenot savas intereses un savas vajadzības. Jau senie grieķi sacīja, ka "mūsu dievi kalpo mūsu mērķiem un ir ļoti līdzīgi mums pašiem, un īsteno un apstiprina kaut kādas mūsu vajadzības".
***
Ja mēs lietojam šo vārdu "Dievs", tad mums tas ir jāattiecina uz to, kas ir visas šīs Esības Pamats, un Avots, un Iemesls. Kā sacīja Aristotelis, "Dievs ir tas nekustinātais Pirmkustinātājs, kas VISU (!) ir iedarbinājis". Dievs ir tas iemesls, kādēļ pastāv tas, kas pastāv.
***
Kad tu saproti, ka Dievs ir tas Avots, no kā viss ir cēlies, tanī mirklī mēs relativizējam visus pārējos konceptus par Dievu. Dievs ir Viens pēc definīcijas, Viņš ir TAS VIENS, no kā VISS ir radies un cēlies, un tieši tāpēc Viņš caurauž visu un tieši tāpēc, viss, kas šajā pasaulē notiek, ir ar Viņu saistīts. Tas mūs atbrīvo no ticības visādiem māņiem, no aklas iešanas līdzi stāstiem, mītiem un pasakām, kur mēs runājam par dieviem, kad lietojam vārdu "Dievs", runājot par kaut ko, kas neatbilst būtībai, kas šim vārdam būtu jāizsaka.
***
Nikolajs no Kūzas Dievu definē kā visas Esības maksimumu. Visas Esības Maksimums. Dievs ir tas, par ko neko lielāku es nevaru iedomāties, kas ietver visu, kas ir. Maksimums, kas ietver visu, kas ir, var būt tikai Viens. Ietvars, kas ietver visu, ir VIENS vienīgs un tajā saplūst viss kopā. Un šo Vienu Vienīgo mums ir vērts pielūgt, šis Viens Vienīgais ir vārda "Dievs" cienīgs un viss pārējais līdz ar to nobāl šī Viena priekšā!
Šis ir pirmais solis, lai saprastu, KĀ pareiza domāšana par Dievu ir tā, kas dara mūs brīvus, kas dara mūs spējīgus kaut kā lietas redzēt un sajust, un piedzīvot citādi nekā līdz šim.
***
Kristietība ir visai paradoksāla lieta. Kristietība nāk ar pieteikumu, ka Dievs ir ne tikai visa Esība, ne tikai tas, kas ir, bet Dievs ir tas, kas to visu ir radījis, tas, kas to visu ir veidojis un Viņš pats ir vienmēr atšķirīgs no tā, ko mēs apkārt redzam kā Viņa radību. Tas, kas ir un KĀ lietas ir, ir vienīgais iespējamais veids!
Bībeles Dievs nav filosofu Dievs, bet šis ticības un apsolījuma Dievs.
***
Dievs ir viens vienīgs un līdz tam es nonāku, kaut vai korekti filosofiski domājot. Es saprotu, ka viens var būt visvarens, ka viens var būt Visaugstākais, un viens ir, kas ir Maksimums.
***
Dievs ir nevis kaut Kas, ar ko es apstiprinu esošo lietu kārtību, bet Dievs ir kaut Kas, kas nemitīgi runā pretī esošai lietu kārtībai. Jā, Viņš ir visu radījis, Viņš visu caurauž, bet Viņš vienlaikus visu maina un rada no jauna, pārvērš un dara kaut ko nebijušu. Dievs ir nevis sastindzis kaut kas, bet Dievs ir tas, kas visu laiku mūs ved uz priekšu un tieši tādēļ Bībeles galvenā atklāsme par Dievu ir tieši šī pestīšanas ideja, šī glābšanas ideja.
Kas ir Dievs? Jā, Viņš ir pasaules Radītājs, bet Bībeles izpratnē vēl svarīgāk ir tas, ka Viņš ir mūsu Glābējs, Viņš ir mūsu Palīgs, Viņš ir tas, kas mūs ved laukā no visiem tiem ierobežojumiem, kuros mūs ieliek dzīve, pasaule, mēs paši, realitāte, kuras daļa mēs esam. Viņš ved mūs uz priekšu!
***
Dievs vada visu laiku uz priekšu, Viņš saka, lai nepaliekam uz vietas, tur, kur esam. Viņa plāns priekš mums ir lielāks nekā mēs domājam. Tas ir daudz lielāks nekā tiek stāstīts. Dzīvais Dievs saka, ka mēs varam būt brīvi un Viņš ved mūs cauri un ārā no mūsu "tuksneša".
***
Jūs saprotat ideju - vai Dievs ir kaut kas, kas ved mani uz priekšu jeb Dievs ir kaut kas, kas leģitimē un apstiprina to stāvokli, kas ir un tad ir tā, ka mēs te varam ap Viņu darboties, un Viņu pucēt, visādā veidā Viņu stutēt, un tad tas ir tas mūsu "dievs", kuru pielūdzam, kuram kalpojam, bet no tās kalpošanas nav nekādas jēgas un kāpēc? Tāpēc, ka tāds "dievs" mūs nekur NEVED, jo tas ir Dievs, kuru mēs paši esam uzbūvējuši.
Bībeles Dievs sevi parāda kā to, kas ved savu tautu uz priekšu un cīnās ar visām tām formām un veidiem, kā mēs savā dzīvē un sabiedrības dzīvē mēdzam sastingt un apstāties, negribēt vairs kustēties un kaut kādā ziņā paliekam pie tā, ko mēs līdzšinējā dzīvē esam piedzīvojuši vai pat kustamies pretējā virzienā.
***
Teoloģija kā spekulācija, kā vienkārši runāšana ir viena lieta, bet teoloģija kā praktiska gudrība ir pavisam cita lieta. "Patiesā teoloģija un Dieva atziņa pamatojas tajā, ko Dievs mūsu dēļ ir darījis," sacījis Luters. Patiesā teoloģija un Dieva atziņa ir, ka tu iepazīsti To, kurš tevi glābj, kurš tevi veido, kurš tev ir devis visu, kas tev ir un vienlaikus ved tevi uz priekšu.
***
Teoloģijas paradoksālais uzdevums ir runāt par Kādu, kurš ir savādāks nekā ko mēs redzam līdz šim, par Kādu, kurš ir dzīvs un mūsu dzīvē darbojas un par kuru ir viens no lielajiem baušļiem mums dots: "Tev nebūs veidot tēlus par Dievu!" Mums par Dievu ir jārunā tā, lai vienlaikus mēs Viņu neprivatizētu, nepadarītu Viņu par kaut ko, kas mums pieder un ko mēs vienkārši izmantojam.
***
Ja mēs uzbūvējam visaptverošas un perfektas, visu izskaidrojošas shēmas un sistēmas par Dievu, tanī brīdī Dievs nav atbrīvotājs, tad Dievs kļūst par briesmoni, un kur nav paša galvenā - mums nav iespēju saņemt un piedzīvot risinājumu tam izmisumam, kas man ir.
***
Luters saprata - Dievs dara kaut ko pilnīgi iracionālu, pilnīgi pretēju tam, ko mēs eventuāli varētu gaidīt, ko mēs varētu domāt. Reformācijas pamatnoskaņa bija tieši šī te atbrīvošanas noskaņa.
***
Dievs nerīkojas pēc mūsu, cilvēku, loģikas. Dievs darbojas mums nezināmi. Apofātiskā teoloģija visos laikos ir bijis šis drošības ventilis, kas teologiem ir sacījis - jā, tas ir ļoti labi, ka mēs aprakstām Dievu, tas ir ļoti labi, ka sakām, cik Viņš ir labs, gudrs utt., tas viss ir ļoti pareizi, bet mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo mēs runājam par kaut ko, kas atrodas viņpus mūsu racionālajām shēmām.
***
Mācītājs Linards Rozentāls reiz sacīja: "Tad, kad mēs saskaramies ar bērnu ciešanām, cilvēki jautā, kādēļ tas tā notiek. Kādēļ bērni slimo, cieš un mirst? Ziniet, mēs uz šo jautājumu "kāpēc?" ne vien nevaram atbildēt apmierinošā veidā, bet mēs nedrīkstam to darīt." Mums ir jāsaglabā šī spriedze, šis iracionālais moments, ka mēs saprotam, ka ir tā, kā ir un tai pašā laikā tā tam nav jābūt, jo Dievs grib, lai mēs darām visu iespējamo, lai tas tā nebūtu un Dievs grib dot mums cerību par spīti visām tām ciešanām, kuras mēs piedzīvojam.
***
Esam ļoti uzmanīgi, jo teoloģija var pārvērsties par vienu no visbriesmīgākajām verdzības formām. Tādēļ apofātiskā teoloģija vienmēr ir sacījusi, ka vārdiem ir sava, ļoti liela nozīme, jo bez vārdiem nekur nevaram tikt, bet no otras puses - vārdi vienmēr, it īpaši, kad runājam par Dievu, ir neprecīzi un vienmēr ir jāsaprot, ka ir kaut kas vairāk par to, ko mēs varam pateikt.
***
Vienmēr ir bijuši tie, kas ir sapratuši - runāt par Dievu ir viens, bet Viņu pazīt, būt atvērtam priekš Viņa, ir kaut kas pavisam cits. Un tas nav, ka mēs noliegtu Bībeles tekstus vai ka mēs sacītu - nav svarīgi tas, ko Baznīca māca par teoloģiju, bet mēs sakām - ja tu gribi līdz galam saprast, ko Baznīca māca par teoloģiju, tad tev ir jāklausās tajā, ko viņa saka, bet tev jāmācās arī savu reizi par Dievu un Viņa izpratni paklusēt, jāspēj saprast, ka viss, ko es par Viņu varu pateikt, ir tikai spekulācijas.
***
Dievu tu pazīsti tur, kur Viņš tevi glābj. Dievs primāri atklājas kā tas, kas tavu dzīvi veido, kas tev ir blakus un tur ir īstenā Dieva atziņa. Ja Tev kāds par Dievu stāsta tā, ka tevi dzen zemē iekšā, tu vari būt gandrīz simtprocentīgi drošs, ka viņš tev stāsta kaut ko citu ne par Bībeles Dievu. Jo Evaņģēlijs ir par šo atbrīvošanu, par šo izglābšanu un tieši tādēļ tur, kur Dievs tevis dēļ uzņemas ciešanas un sāpes, tur, kur Dievs iejaucas un tev palīdz, tur ir patiesā teoloģija un Dieva atziņa.
"Vienīgi pieredze padara par teologu," teicis Luters. Šeit viņš ir saskaņā ar visiem agrīnās baznīcas baznīctēviem - lai tu līdz galam saprastu, ko teoloģija māca, tev ir pašam jāpiedzīvo tas, kas Dievs ir, ka Dievs ir kaut kas, kas tevi dara brīvu, kas tevi atpestī, kas tev dod šo cerību, šo nākotnes pieredzi. Tad, kad tu to esi piedzīvojis, par to tu liecini citiem un stāsti. Līdz tam Dievs ir tikai kaut kāda koncepcija, kaut kas tāls un svešs. Kad tu esi pieredzējis to, kas tevi dara brīvu, tas ir tas brīdis, ka tu esi spējīgs par Dievu runāt.
Un te Luters vēl piebilst: "Caur dzīvi, jā, caur nāvi un pazudināšanu kļūst par teologu, nevis caur saprašanu, lasīšanu un pētīšanu." Un stāsts ir nevis par to, ka tu gudras grāmatas lasi, bet gan, ka tu meklē un tu atrodi, un tu piedzīvo, ka tevi meklē un tevi atrod Tas, kurš grib tevi izvest brīvībā! Un viss Bībeles vēstījums ir vēstījums par šo Dievu, kas mūs ved pie Viņa.
***
Kā Dievs atklājas? Kā uguns. Un uguns ir dzīva. Bet ne iznīcinoša. Tā ir uguns, kas neiznīcina, tā ir uguns, kas neaprij, neaizstāj visu ar sevi. Negaidītā brīdī un veidā atklājas dzīva Realitāte, kura ir dzirdējusi mūsu nopūtas.
Lai arī mums nemitīgi gribas Dievu ietērpt vārdos, apofātiskā teoloģija mūs māca, ka Dievs ir vienmēr pāri par to, kas Ir. Lai cik tālu tu būtu tajā [dzīves un dvēseles] tuksnesī aizgājis, Dievs vēl ar vien ir tur priekšā un vēlas tevi izvest ārā, darīt brīvu un atbrīvot no verdzības un kļūt par dzīvu Realitāti, tevis paša piedzīvotu un pieredzētu.
Un tāpēc nekad neticiet, ka tie, kas grib paklusēt par Dievu, grib noliegt Viņu. Bet tas, ko viņi grib darīt, ir atcerēties, ka mums ir jāmeklē Dievs pats, nevis vienkārši kaut kādas koncepcijas par Viņu. Šīs koncepcijas palīdz mums, tas ir skaidrs, bet caur stāstiem par sevi Dievs dara kaut ko jaunu, Dievs saka: "Redzi, es darīšu kaut ko jaunu!" Tas ir tas, kas ir Dzīvais Dievs. Tas nav Absolūts filosofu izpratnē, Absolūts neko jaunu nedara, jo tas ir Absolūts, tas vienkārši ir. Dievs nav sastingums un tādēļ visi tie, kas Dievu ir meklējuši un to, ko ir saņēmuši un atraduši, bieži vien ir pārsteidzis visus apkārtējos, jo viņi šo atradumu parāda un apliecina kā Dieva klātbūtni Dieva bērnos.
***
Jēzus izdzīvoja visu mūsu pasaulīgo pieredzi un tā ir pieredze no pasaules, kurā ir daudz ciešanu, bēdu, netaisnības un ļaunuma. Dzīvais Dievs ir tas, kurš to visu redz un dzird un tādēļ tev ir cerība, ka ir Kāds, kurš par tevi iežēlojas un to mums apliecina Jēzus mirklī, kad Viņš mirst pie Krusta.
Līdz ar to apofātiskā teoloģija ir mēģinājums nosargāt mūs no tā, ka teoloģija priekš mums kļūst par vienu elku un palīdzēt mums viņu pareizi dzirdēt un pareizi saprast. Apofātiskā teoloģija nenoliedz teoloģijas mantojumu, bet viņa vēlas to precizēt ar mūsu pieredzi, ar šo dzīvo Dieva klātbūtni un Realitāti, kurai mēs ticam.