Mācītājs Juris Rubenis: "Ieraudzīt savas dzīves īstumu, dziļumu, saturu un mērķi"
Foto: unsplash.com; Dan Gold
Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svēto Rakstu vārdos Lūkas evaņģēlija 9. nodaļā, kur no 28. panta tā mēs lasām: "Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās - tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: "Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam." Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņu apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis. Un no padebeša atskanēja balss: "Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!" Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens." Āmen.
Šo notikumu sauc par Jēzus apskaidrošanas vai pārveides notikumu, kas mums atklāj ko ļoti nozīmīgu. Tas iegūst īpašu jēgu, ja pamanām kopsakarības - Jēzus atrodas ceļā uz Jeruzālemi un viņš sāk savus mācekļus ievadīt savu ciešanu, nāves un godības noslēpumos.
Apskaidrošanas kalna notikumi atklāj viņa ceļa mērķi - viņa ceļš gan vedīs cauri ciešanām un nāvei, bet tas aizvedīs līdz Lieldienām, pārveidei, augšāmceltai dzīvei.
Mūsu dzirdētais teksts palīdz ko izšķiroši svarīgu noprast, ne tikai par Jēzu, bet arī pašiem par sevi, par pasauli, kurā dzīvojam un tās dziļāko, apslēpto jēgu. Katrs esam pieredzējuši dzīvē desmitiem notikumu, kas mūs apstādina, ievaino, paralizē tikai tāpēc vien, ka mēs nespējam saskatīt to dziļāko jēgu, kopsakarības, bet parasti aprobežojamies tikai ar redzamo virspusi. Tas notiek tāpēc, ka, Evaņģēlija vārdiem runājot, "mūsu acis ir neskaidras, neapskaidrotas", ka no tā, kas patiešām notiek ap mums, mēs uztveram nožēlojami maz.
Ne velti lielie kristīgie domātāji ir sacījuši: "No tā, KĀ tu redzi, ir atkarīgs KO tu redzi!" Un parasti mēs ikdienā redzam diezgan slikti, diezgan maz. Tāpēc Jēzus kādā brīdī dažus no saviem mācekļiem izved no ikdienas miglas augstā kalnā, lai sagādātu viņiem tādu kā, varētu sacīt, virsotnes pieredzi, lai viņiem pavērtos plašs, brīvs skats, lai nekas netraucētu, lai viņi varētu ieraudzīt ko tādu, kas vēlāk dotu spēku izturēt arī sarežģītas dzīves stundas.
Kāpšana kalnā, kā jūs noprotat, ir nozīmīgs simbols. Tas ir vienīgais veids, kā demonstrēt iespēju savas dzīves vidū iegūt citu perspektīvu un vēl negaidot tās robežas, ieraudzīt un piedzīvot Dieva klātbūtni. Tas palīdz mums pieņemt un izturēt arī grūtus un tumšus brīžus.
Kalns. Tas nozīmē - pakāpties pāri ikdienai, kurā ikdienības, rūpju un vienmuļības aizkars aizsedz dziļākos dzīves jautājumus. Kalns nozīmē pakāpties pāri mūsu ikdienas dzīves priekšstatiem, pāri tam, kas kā pienākumi un uzdevumi mūs sasaista un nospiež pie zemes. Kalns nozīmē palūkoties uz savu dzīvi mazliet no augšas, no distances, no cita redzespunkta. Tas ir ārkārtīgi svarīgi! Kalns nozīmē palūkoties plašāk uz visu dzīvi kopumā, mēģinot sajust pagājušo un to, kas vēl tuvojas. Tad var tā notikt, ka piepeši mana dzīve atklājas pilnīgi savādāk un daudz kas paliek nesvarīgs šīs jaunās pieredzes priekšā.
Evaņģēlijs vēsta, ka, Jēzum lūdzot, viņa vaigs tiek apskaidrots, pārvērsts, viņa seja mainījās. Piepeši viņā atspīd visa līdz šim paslēptā dievišķība. Bet tas liek domāt, vai arī mūsu bieži, diemžēl, naida un rūgtuma apzīmogotās sejas nepārvēršas, nonākot kalnā? Lūdzot, iegremdējoties. Vai tieši arī lūgšanā mūsu sejas nekļūst visskaidrākās, kurās visvairāk var nolasīt Dieva līdzību?
Jēzus tika apskaidrots. Tas nozīmē, ka atklājas Viņa īstā būtība, kas ir bijusi ikdienības aizsegta. Nav taču šajā pasaulē pārāk daudz cilvēku, kas neko nebūtu dzirdējuši par Jēzu, kuri vismaz kaut ko par Viņu nezinātu? Taču, kā jūs ziniet, jānāk kādam brīdim, īpašam brīdim, kas šajā šķietami pazīstamajā un varbūt pat it kā nesvarīgajā, varbūt pat garlaicīgajā objektā atklāj kaut ko vienreizēju, sev būtisku. Ko tādu, kas atklājas tieši uz mani.
Vai esam droši, ka zinām, kas Viņš ir? Varbūt dzīvojam pašpārliecinātos priekšstatos, kas traucē Viņa īstenību atklāt. Mēs zinām, ka mācekļi ir dievbijīgi cilvēki, tas nenozīmē, ka viņi īsti saredz Jēzus dzīles, ka viņi īsti saredz Dieva klātbūtni, veidu, kā Dievs darbojas šajā pasaulē.
Jā, tādu brīžu, kā šī virsotnes pieredze kalnā, nav daudz. Tad piepeši tuvākās lietas un vērtības mēs ieraugām pavisam jaunā kvalitātē, tad sākam saprast sakarības savā dzīvē. Un tomēr - tādi uzplaiksnījumi notiek katra cilvēka dzīvē.
Es uzdrīkstēšos apgalvot, ka nav neviens cilvēks, kurš vairākkārt šādus uzliesmojuma mirkļus, atskārsmes, nebūtu piedzīvojis. Nu, piemēram, kādu gaismas atspīdumu piepeši ieraugām otrā cilvēkā un piepeši atskārstam: "Beidzot es esmu šo cilvēku ieraudzījis. Varbūt mazliet vairāk sapratis!" Tāpēc varam saprast mācekļu vēlmi celt teltis un palikt šajā vietā, noturēt šo svarīgo mirkli. Neaizlaist to projām. Nepazaudēt. Lai, nokāpjot lejā, tai ikdienas, parastajā dzīvē nebūtu tā, ka jauni notikumi šo skaidro skatu atkal saduļķo.
Un tomēr - skaistākos mirkļus nevar apstādināt un noturēt ar rokām celtās teltīs. Mēs visi to zinām, ka skaistākos mirkļus nav iespējams iekonservēt rītdienai - tie ir katru dienu jāpiedzīvo no jauna!
Mēs lasām par Pēteri - viņš runā, bet viņš nesaprot, ko runā. Jēzus neuzved mācekļus Apskaidrošanas kalnā, lai viņi tur tagad apmestos uz dzīvi, bet lai tie, apjautuši dzīves patieso nozīmi, dziļumus, spētu piedzīvoto tagad īstenot savas ikdienas gaitās. Mācekļi ierauga Jēzus Kristus būtību īsā uzplaiksnījumā, bet līdz ar to piedzīvo arī paši savu dziļāko būtību, proti, cilvēks nav tikai tas, ko mēs redzam ar acīm.
Katrā cilvēkā mīt vēl kaut kas cits, mirdzoši liels, ko ne nāve, ne ciešanas, ne tumšākās dzīves stundas nevar uzvarēt. Katrā no mums atmirdz Mūžība, ko Kristus ļauj caur sevi piedzīvot!
Tas ir jāsaprot, pirms mēs nomirstam.
Jā, ko mēs īstenībā zinām par cilvēku, kas viņš ir? Gadiem ilgi mums var būt kā cilvēks līdzās, mēs varam ar šo cilvēku dzīvot vienā dzīvoklī un pat gulēt vienā gultā, bet viņā neko sevišķu nepamanām. Arī šie cilvēki ilgi gājuši kopā ar Kristu, taču daudz ko viņā nav pamanījuši, sapratuši. Taču par cilvēka dzīves jēgu un vērtību nedrīkstam spriest pēc pierastās, seklās uztveres. Ir stundas un mirkļi mūsu dzīvē, kad piepeši visa mūsu esība atmirdz bezgalīgā krāšņumā. Tādos mirkļos kļūst skaidrs, ko nozīmē mana dzīve un kas to īsti dara jēgpilnu.
Lai pieredzētu, kas ir Jēzus Kristus, svarīgi ne tikai dzirdēt Viņa vārdus savā ikdienā, bet uzkāpt kaut reizi Viņam līdzi Apskaidrošanas kalnā. Satikt Viņu lūgšanā. Tas palīdz redzēt, kas Viņš īsti ir un kurp Viņš mūs ved. Skatam ir jākļūst no visa liekā brīvam un skaidram.
Tas atklājas Jēzus sarunā ar Mozu un Ēliju - divām izšķiroši svarīgām personām Vecajā Derībā. Mozus atklāj brīvības ceļa tēlu, tas ir cilvēks, kas savu tautu no verdzības cauri tuksnesim izved brīvībā. Tas ir cilvēks, kas pats sevī izdzīvo zināmu attīstību no varmācības, jo sākumā viņš darbojas varmācīgi, līdz Dieva aicinājuma pieņemšanai un paklausībai Dievam.
Mozu sastapt nozīmē sastapt aicinājumu beigt paklausīt savām egoistiskajām iegribām, bet uzdrīkstēties sākt paklausīt Dievam. Sastapt aicinājumu pārvarēt savu nebrīvību un verdzību, uzdrošinoties doties garā ceļā pretī brīvībai. Pārspēt atkarību no citiem cilvēkiem, viņu domām, spriedumiem, vairāk nebaidīties no citiem.
Bet ko tad nozīmē satikt Ēliju? Mozus ataino cīņu pret bailēm no citiem cilvēkiem, bet Ēlijas uzdevums ir cīņa pret elku dieviem. Vienkāršāk sakot - cīņa pret to, kas uzdodas par "dievu" vai ko mēs turam par "dievu", bet kas tāds nav. Vienkārši sakot, Ēlijas darbība ir cīņa pret visu to, kas cilvēku sasaista un dara nebrīvu garīgi. Cīņa pret elkiem ir viņa programma.
Ēlija cīnās par to, lai cilvēki tiktu atbrīvoti no dažādām lietām, kas ieņem Dieva vietu. Jo tās ir "dievi", kas nevis glābj, bet cilvēkus iznīcina!
Iespējams, ir ļoti sāpīgi, ja kādam cilvēkam atņem viņa paštaisītos "dievus", tomēr vienīgi atbrīvošana no elku dieviem palīdz mums īsti ieraudzīt savas dzīves lielumu, skaistumu un patiesos uzdevumus.
Mozus un Ēlija ir pilnīgas atbrīvošanas zīme, tā ir zīme tam, ko īsteno Kristus. Ja to redzam, tad nekādas bailes un tumsa vairs mūs neuzvarēs. Tikai tad iegūstam skaidru skatu, kad esam atbrīvoti no neīstiem "dieviem" un citu cilvēku viedokļiem. Tas ir kā iegūt gabaliņu no Debesīm!
Tikai - kā to paturēt?
Balss no debesīm saka: "Klausiet viņu!" Klausiet Jēzu! Ļoti vienkārši - paklausiet Viņam! Pamēģiniet tā dzīvot, praktizējiet Jēzus ceļu. Tad apskaidrības brīži jūsu dzīvē varēs turpināties. Tāpēc mūsu dzīvē ir tik svarīgi uzkāpt Apskaidrošanas jeb pārvērtības kalnā.
Varbūt savā ziņā katrs dievkalpojums ir šāda uzkāpšana Apskaidrošanas kalnā, kad Jēzus mūs ņem pie rokas, aicinot kāpt Viņam līdzi, pāri ikdienībai, lai mūsu skats varētu kļūt brīvs lielākajam un svarīgākajam.
Viņš māca apjaust dzīves mērķi, lai atklātu dzīves dziļumu un nesatricināmo lielumu. Un to, ka visu laiku, ne jau tikai atsevišķos brīžos, bet arī visgarlaicīgākajā ikdienā, arī tur, kur šķiet, ka nekā nav, tomēr ir klātesošs Dievs. Tuvu, sasniedzams katram! Lai tu zinātu pavisam droši, par spīti visam, kas tavā dzīvē noticis vai vēl notiks, tu ej pretī gaismai.
Lieldienu dzīvības rīts ir arī tavas dzīves saturs un mērķis!
Zīmīgs ir teksta noslēgums: "Kad viss ir beidzies, mācekļi nekā cita neredz, kā tikai Jēzu vienu pašu!"
Patiešām - kaut reizi spēt savā dzīvē redzēt tikai Jēzu vienu pašu. Tā viņu īsti pamanīt un satikt nozīmē pieredzēt lielāko pārvērtību!
Āmen.
[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, ka mūsu ikdienas skrējienā, kas mums bieži šķiet pelēks, nomācošs, vienmuļš, ir šādas virsotnes, ka laiku pa laikam caur notikumiem mūsu dzīvē Tu mūs mudini pakāpties pāri ikdienībai, iegūt citu perspektīvu. Ieraudzīt, ka mūsu dzīvē ir daudz vairāk nekā mēs līdz šim esam redzējuši. Ļauj mums atcerēties mūsu jau piedzīvotās dzīves virsotņu pieredzes stundas un ļauj mums atvērties šīm pieredzes stundām tik plaši un dziļi, lai tās varētu mainīt arī mūsu ikdienu. Lai tā gaisma, ko mēs pieredzam atsevišķos brīžos, spēj izgaismot katru mūsu dzīves stundu. Ļauj mums mācīties no ikdienības, sasniegt Tavus dziļumus, augstumus un plašumus, atbrīvo mūs no bailēm no citu domām un no neīstiem dieviem. Dari mūs brīvus mīlestībai un patiesībai. Mēs noliekam visu sevi Tavās rokās, kad mēs Jēzus vārdā tā lūdzam: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
2017. gada 5. februāra LR1 raidījuma "Svētrīta" audio transkripcija; audio klausieties zemāk: