Ceļvedis, kā dzīvot līdzsvarā jeb Vienkāršais daoisms...
Foto: grāmatas vāka fragments
Ar satiksmes autobusu braucu cauri visai Rīgai, no Mārupes līdz Pļavniekiem un pēcāk - arī atpakaļ, un pa to laiku paspēju izlasīt šo lielisko un iedvesmojošo grāmatu - Simpkinsu sarakstīto ceļvedi, kā dzīvot līdzsvarā jeb "Vienkāršais daoisms". Un šīs grāmatas sakarā aizdomājos par tiem viedokļiem, kurus esmu par sevi dzirdējis - nu, tu tur salasies visas šitās Austrumu mācības, šitās visas budisma, dzena un daoistu, hinduisma un kādas visas tik ne grāmatas, visas tās ezotērikas, un tad tik būvē augšā savu sinkrētismu, kas nu galīgi nepienākas vienam kārtīgam kristietim... Nu, varbūt jau, ka nepienākas daudz kas, tomēr es sevi nespēju atturēt no labu domu piepildītu grāmatu lasīšanas un vieduma gūšanas tādā literatūrā, kas, piemēram, vienu īstenu katoli dzītu vai klajā izmisumā - jo galīgi nesaskan ar dogmu. Tā nu es to grāmatu ņēmu un izlasīju, un atzīšos uzreiz, atkal pilnu ar līmlapiņām salīmēju, atzīmēdams ievērības cienīgās vietas, kuras pie izdevības/vajadzības citēt un izmantot, un tādu nebija mazums, tādēļ izdaru secinājumus, ka grāmata ir vieda un dziļas senatnes gudrības piestrāvota.
Grāmatas iesākumā daudz ir vēstīts par daoisma izcelsmi, principiem un dao un de skaidrojumu, taču interesantākā man personīgi šķita tieši grāmatas vidusdaļa un nedaudz no beigu daļas arī kaut kas - lasot nemitīgi domāju, ja es nebūtu uzaudzis kristīgā kultūrtelpā vai arī, ja būtu agnostiķis/ateists, kuram varētu interesēt kaut kas no garīguma, visticamāk, es pievērstos daoisma un vispār Austrumzemju reliģijas sistēmu un mācību studēšanai, jo tajās nepastāv savas mācības uzskatīšana par vienu vienīgo un vispareizāko taktika pretstatā kristietismam tā fundamentālākajās izpausmēs. Šajā vietā man varēs pārmest atkal, ka es nodarbojos ar sinkrētismu, tomēr es arī dao un de mācībā saskatu visaptverošā Dieva konceptu, jo, ko gan citu varētu nozīmēt šie vārdi: "Attiecībā uz dao nav iespējams dot ierobežojošu definīciju. Dao ir viss, un tas atrodas visur, tas ir gudrības pamats un bāze"? Protams, te varētu vilkt paralēles arī ar panteismu, animismu un vēl dažām lietām, bet tas jau, protams, atkarīgs, cik nu katrs ir "samaitāts" un cik tālu spēj aizfilosfēties...
Laodzi norādīja, ka cilvēks, kurš iedomājas, ka viņš zina, īstenībā neko nezina, bet tas, kurš apzinās, ka viņš nezina, ir gudrais. Gudrība rodas no iekšējās intuīcijas, dziļākas lietu dabas. Viedoklis, zināšanas un mācīšanās ir tikai traucēklis gudrībai.
Viena lieta, kas zināmā mērā mani īpaši fascinē daoisma mācībā, tā ir mācība jeb uzskats, ka cilvēkiem ir jāļauj brīvi attīstīties. Kāds dižais Džuandzi karaļa ziņnešiem atbildējis: "Ejiet jel prom - es izvēlos būt brīvs un vārtīties dūņās!" Viņš uzskatīja, ka cilvēki dzīvos laimīgi un gandarīti, ja viņiem būs ļauts brīvi attīstīties. Viņaprāt, katram indivīdam jāļauj netraucēti virzīties uz priekšu dzīves ciklos, Vieda doma un tādēļ ne mirkli nešaubos, ka daudzi, kam stingri uztieptās kristietības morāles normas nešķiet saistošas vai ir pretrunā ar dzīves pārliecību, tie ļaujas budisma, daoisma un citu Austrumu filosofisko skolu mācībām, tā savā dvēselē rodot prieku, mieru un saticību ar savu tuvāko.
Kā mēs zinām, ka tiešām esam nomodā? Džuandzi redzēja sapnī, ka viņš ir taurenis un laimīgi lidinās pļavā; viņš zināja tikai šādas pieredzes pasauli. Sapnis likās pilnīgi reāls. Pēc pamošanās viņš atcerējās sapni un zināja, ka ir Džuandzi. Tad viņš aizdomājās šādi: vai tagad viņš ir Džuandzi nomodā, kas atceras savu sapni, kurā viņš ir taurenis, vai arī viņš īstenībā ir taurenis, kas guļ un sapņo, ka ir cilvēks nomodā? Vai mēs esam aizmiguši vai nomodā?
Kāds var jautāt, kāda ir daoisma jeb pareizā pieeja dzīvei, kāds viedais daoists, Janču vārdā, atbildētu un sacītu: "Tā ir priecāšanās par dzīvi un atbrīvošanās no raizēm. Tādēļ tie, kas labi prot priecāties par dzīvi, nav nabagi, bet tie, kas labi prot atbrīvoties no raizēm, nekļūst bagāti." Protams, daudzi fundamentālāk noskaņotie atkal varētu daudz ko iebilst, tomēr es atļaujos piekrist daoisma mācībai par to, ka cilvēkam ir jābūt patiesam, pilnībā jāizdzīvo sava autentiskā esamība un aicinājums jeb, kā to nosauc tā dēvētie neodaoisti, jāatgriežas primitīvā cēlā mežoņa stāvoklī, jo primitīvs nozīmē autentisks un patiess, ļaujot rīkoties atbilstoši savam "es" un izpaužoties savas personības harmonijai un dzīvības spēkam.
Un šo grāmatu lasot, ik pa brīdim pienāk rindkopa, kuru tu, cilvēks, saproti, ka bez dziļākas iedziļināšanās tajā un analīzes nespēj uztvert, ņem un apstājies, lasi un pārlasi, apdomā un sagremo, neskrien tālāk, jo, lai gan esmu kristietis, man īstenībā šī grāmata vēl un vēlreiz apliecināja, ka esmu uz pareizās dzīves izpratnes takas, jo tieši šādu uztveres asuma izkopšanu vērtēju kā ļoti būtisku personības šķautnes aspektu: "Lai izjustu emocijas, jāizkopj uztveres asums, cenšoties uztvert ne tikai personīgo situāciju, bet arī apkārtējo pasauli. Tad izjūtas par dabas skaistumu kļūst spilgtākas. Tad pamanām to, ko citi neievēro. Tā ir tiecība pēc izsmalcinātas estētiskas pieredzes, lai kļūtu par dzīves pazinējiem. Neodaoisti uzskata, ka šādi var izkopt savu personību, un augsti godāja un vērtēja dabisku, autentisku un labi attīstītu un izglītotu cilvēka personību." Neodaoisti uzskatīja, ka viss nepārtraukti plūst un mainās, itin nekas nestāv uz vietas. No viņiem arī mēs varam mācīties viņu mudinājumu cilvēkiem akceptēt pārmaiņas, jo vecais atšķiras no jaunā, un, lai gan tradīcijai ir sava nozīme, cilvēkiem un institūcijām būtu jāmainās līdzi laikam. Šie jaunie daoisti nenoliedza visas institūcijas un morāles vērtības, tikai tās, kas neizrādīja attīstības un pārmaiņu tendences.
"Novecot kopā ar sauli un mēnesi un atdzimt kopā ar pavasari un vasaru, saglabāt izaugsmes dīgstus rudenī un ziemā un baroties no mūžīgās dao elpas - tādi ir daoista mērķi."
Jo tālāk lasu, jo dziļāk daoismu izprotu, protams, ka klasisks kristiešu teologs sacīs - nē, nu tā ir tikai filosofija, ko tur vispār iedziļināties un vēl domāt - nē, nevar tik vienkāršoti šīm lietām pieiet, vienkārši nedrīkst, jo tās satur dziļus jo dziļus vieduma okeānus, un no tiem daudz ko var smelties savai izaugsmei, gudrībai un sirds viedumam. Lasīju par daoisma tukšuma telpas jēdzienu, uzreiz nāca prātā mūsdienās aktualitāti iemantojusī kristīgā meditācija un tā tālāk, kur arī daudzi šķēpus lauž - ehh, cik viss tiek sarežģīts, kur īstenībā viss ir vienkārši... Izlasīsiet šo grāmatu no vāka līdz vākam, lēni un nesteidzoties, pārlasot, pāršķirot lappusi pēc lappuses, nepieciešamajās vietās piebremzējot un atgriežoties pie iepriekšlasītā, arī jums daudzas lietas kļūs skaidras un gaišas, kā arī reliģijas un cilvēkus varbūt sāksiet plašāk redzēt un neaprobežosieties tikai ar vienu pasaules un tanī notiekošā vērtējumu un pareizības atzīšanu. Lai veicas!
Žans Pjažē izteica domu, ka nobriedušai intelekta funkcionēšanai nepieciešams, lai mēs izietu ārpus sava pasaules skatījuma un iztēlē pārceltos uz citu. Ja tas nenotiek, intelektuālā attīstība ir neadekvāta un ierobežota. Nobriedušam, prātā veselam cilvēkam viņa būtne nav Visuma centrs. Savstarpējā saikne ir fundamentāla realitātes izpausme. Mēs iekļaujam šīs attiecības savā sapratnē par cilvēkiem, lietām un notikumiem. Mums ir jāuzticas šiem lielajiem dzīves spēkiem un jāakceptē dzīves neizbēgamā vitalitātes plūsma. Rūpīgi pieskaņojieties savai iekšējai būtībai un ļaujiet tai jūs vadīt. Tad jūsu dzīvības spēks, vitālā enerģija virzīs jūs pa dzīves maršrutu. Dzīves ciklam jāļauj attīstīties dabiski un pilnīgi. Dzīve kļūst par cīņu, kad cilvēki mēģina uzspiest personīgo gribu savai iekšējai būtībai un izjaukt dabiskos ciklus. Ja mēs iemācāmies, ka jāļauj visam ritēt dabiskā gaitā, mēs dzīvojam tā, kā daba to paredzējusi, un dzīves sakārtošana un likteņa piepildījums notiek pats no sevis.