Ne-sāpju laiks jeb Brīdis, kad dvēsele dodas mājup uz Mūžību...
Attēls: atrasts internetā, google.lv
Tas brīdis... Ko cilvēks jūt tieši brīdī, kad viņš mirst... Kas notiek ar dvēseli... Vai cilvēks jūt sāpes... Šie un daudzi citi jautājumu pilni vārdi nāk no ļaudīm, kuri piedzīvo kāda sava tuvinieka nāvi, redz, kā cilvēks slīgst mokās un sāpēs, un tad saka - nu, tur, kad cilvēks aizies Mūžībā, vismaz sāpju nebūs un daudzas citas frāzes. Kas notiek ar cilvēku TIEŠI nāves brīdī, tanī momentā, kad cilvēks tiek ievainots, sašauts vai cieš nelaimes gadījumā un viņš mirst? Šis ir tas jautājums, uz kuru centīšos sniegt atbildi, jo daudzus, patiešām daudzus, ja ne - pat visus, tas interesē. Skeptiķus, neticīgos un visādus citādus anti-interesentus aicinu vismaz šo rakstu nekomentēt, jo fakts kā tāds tāpat nav pierādāms fiziskā veidolā, izmantojot esošās zināšanas un iespējas, un tomēr manī pastāv ticība un izpratne par to, kas un kā notiek TANĪ brīdī, tādēļ ar šīm sajūtām, zināšanu, sapratni padalīšos arī ar līdzcilvēkiem, tiem, kurus tas varētu interesēt un saistīt. Lai sagatavotos, lai pieņemtu, lai nebaidītos. Jo nav iemesla bailēm. Sāpju tanī brīdī nav.
Nāve kā fenomens izsenis cilvēkus ir gan biedējusi, gan arī darījusi mierīgus, rāmus un pieņemošus. Biedējusi, jo mēs nezinām, kad un kādos apstākļos tā pienāks, darījusi rāmus un pieņemošus, jo - no tās vēl neviens nav izbēdzis, pat ja izdodas kādu laiku no tās tvēriena tā kā pasprukt. Reiz tā pienāk visiem un tas brīdis ir tieši šī raksta jēga un centrs - kas notiek tieši tanī brīdī, kad cilvēks mirst? Es šeit runāšu par pēkšņu, strauju nāvi - gūstot ievainojumus militārajos konfliktos, dzīvībai bīstamas elektrotraumas, pakāršanos u.tmldz. fenomeniem, kad nāves iestāšanās laiks ir vien acumirklis. Protams, neizbēgami pastāv arī nāve, kas tuvojas un realizējas lēni, tomēr par to šobrīd nevēstīšu, to atstāšu citai sarunas reizei, draugi.
Ezotēriķi un Austrumu viedie vīri šo nāvi, kas iestājas strauji un pēkšņi, raksturo, sakot: "Reizēs, kad cilvēks mirst ātri, viņš gandrīz nejūt fiziskas sāpes." Jā, šajā mirklī varu vien piekrist, ka tas tā arīdzan ir un tādēļ arī rakstīju virsrakstā "Ne-sāpju laiks", jo - kā gan nodēvēt nāves mirkli, kad sāpju praktiski nav?
Jogananda par nāvi ir sacījis gaišus, priecīgus un visnotaļ iedvesmojošus vārdus, kurus pieņemot, sirdī vajadzētu iedegties miera un prieka ugunīm. Ieklausāmies viņa sacītajā:
Nāve nav iznīcība. Nāve ir pasīvas, nebrīvprātīgas atpūtas stāvoklis, ko izraisījis nelaimes gadījums, slimība vai bēdas. Vardarbīgu un neatgriezenisku dzīvības atņemšanu ķermenim parasti sauc par "nāvi" vai pilnīgu dzīvības iznīcināšanu. Patiesībā tas ir tikai pagaidu stāvoklis - tās nav eksistences beigas, drīzāk pāreja no mainīgās, neglītās matērijas sfēras uz bezgalīga prieka un daudzkrāsainas gaismas valstību.
Maikls Ņūtons, hipnoterapeits un regresijas speciālists, apstiprina manu pieņēmumu par to, ka dvēsele spēj pamest ķermeni un atgriezties tajā, īpaši tajos brīžos, kad cilvēka ķermenis tiek ievainots. Protams, it kā jau tikai loģiski, jo, kā tad varētu notikt atgriešana no klīniskās nāves dzīvē, ja dvēselei nebūtu šāda spēja, vai ne? Katram ezotēriķim, pie kā es ierindoju arī regresīvās hipnozes speciālistus, ir savs redzējums par miršanas brīdi, tomēr izstāstīšu to situāciju, kuru zinu es:
Cilvēks tiek ievainots ar šaujamieroci, bet šāviens nav tik ļoti dzīvībai bīstams un cilvēks tomēr izdzīvo. Ar nopietnu traumu, bet izdzīvo. Šāviena brīdī cietušais sajūt nelielu, maigu sāpi un viņš pakrīt. Tanī pat brīdī dvēsele kā kamols "izveļas" no mutes, rodas kas līdzīgs vemšanas, atgremošanas sajūtai. Tā kā cilvēks izdzīvo, nenomirst pavisam, tad dvēsele ķermeni galīgi nepamet, bet, iespējams, atgriežas atpakaļ savā "miteklī", jo, kur gan viņa var sprukt, ja cilvēkam ir vēl jādzīvo?
Šķiet, dvēsele ir ļoti, ļoti noilgojusies pēc mūsu ikviena patiesajām mājām, tām Mājām, no kurām nākam un uz kurām aizejam. Redziet, tiklīdz ķermenim ir iespēja nomirt, tā dvēsele atraisās un ir gatava jau doties Mūžībā, bet tad Kāds pavērš visu to pretēji, liek cilvēkam izdzīvot un dvēselei nekas cits neatliek kā vēl kādu brīdi ķermenī uzkavēties.
Īstenībā, protams, pastāv daudz dažādu grāmatu par un ap miršanu, šī procesa norises gaitu un tā tālāk, tomēr daudzas no tām ir tik zinātniskas, ka rada vairāk uztraukumu nekā mieru, vairāk baiļu nekā nomierina un atslābina, tomēr, šķiet, piemēram, Joganandas grāmata "Karma un reinkarnācija" par nāvi runā pavisam, pavisam tēlaini, apgaismojoši un ar cēlu mieru, kā tam vajadzētu arī īstenībā būt. Mūs jau baida tas, ka mums šķiet, ka tanī mirklī būs neremdināmas sāpes un citi fiziski izjūtami diskomforta stāvokļi. Jogananda mierina un uzmundrina:
Vai jāraud par to, ka dvēselei jānomet lētais miesas ietērps, lai tā vietā uzvilktu mirdzošu nemirstības mantiju? Vai jābīstas nāves, ja jāmirst ir visiem - kā nemirstību sludinošiem svētajiem, tā arī bailēs no nāves trīsošiem vienkāršiem ļaudīm? Tā ir universāla pieredze, kas jāpiedzīvo visiem. Padomājiet, kāda mistērija ir dzīve! Tā sākas nezināmajā, un nezināmajā tā izbeidzas. Padomājiet, kāda mistērija ir nāve! Tā aprij gan strādīgo, gan slinko un pārvērš viņus atkal ēterā un ķīmiskajos elementos. Padomājiet, cik ļoti visi baidās no nāves, kaut arī nāve atnes mieru un atvieglojumu, kad dzīves nastu pārāk smagu ir padarījušas ciešanas, slimības vai šķietami nelabojamas problēmas. Mēģiniet mirstīgās miesas augsnē izaudzēt un ievākt nezūdošas nemirstības un paliekošas svētlaimes ražu. Jūs neradīsiet stabilu komfortu lēni irstošajā ķermenī un neievāksiet dievišķās laimes nektāru no jutekļu baudu ziediem. Es neaicinu jūs kļūt par ciniķi un pārstāt priecāties par šīs dzīves sniegtajiem labumiem, bet mudinu nekam tik ļoti nepieķerties, lai būtu psiholoģiski jācieš, to zaudējot vai no tā šķiroties. Ja, nometis fizisko ietērpu, neskumsiet par pasaulīgajiem labumiem, Viņsaulē jums piederēs vēl labākas lietas. No sava Tēva, Dieva, rokām saņemsiet atpakaļ visu reiz mīlēto un zaudēto. Viņš atņem jums lietas, lai nepaliekat piesaistīts šai Zemei un neaizmirstiet savu patieso nemirstīgo būtību!