Nāve - tās ir miesas, ne gara (dvēseles) beigas... Ieskats M. Ņūtona grāmatā "Dvēseļu liktenis" 1. daļa

Foto: atrasts internetā, google.lv

Visi kārtīgi filosofi un domātāji domā par nāvi. Tā tas ir bijis jau no senseniem laikiem un, kā redzams, mūžīgi šeit neviens nedzīvojam, tādēļ arī man par to nākas domāt. Par nāves neizbēgamību, par pēcnāves dzīvi, par gandrīz-nāves-pieredzi (ang. near-death experience) un šādiem visādiem fenomeniem domāju jau sen un samērā dikti un daudz. Lasu dažādas grāmatas, mēģinu izprast no dažādiem rakursiem, iedziļinos arī drusku specifiskās niansēs par to, kā cilvēks jūt, ka viņš mirst, kādas ir tā mirkļa sajūtas, kurp viņš dodas un tā joprojām. Protams, ortodoksālie kristieši mani par tādām ķecerībām ir gatavi kārt pie lielā zvana, tomēr - es tur neko nevaru sev padarīt, ka esmu tik brīvdomīgs un man interesē tas, kas man interesē... Tādēļ - vēlreiz ielūkošos dažos avotos, dažas grāmatās, un nedaudz ieskicēšu kādu savu viedokli un pārdomas šajā sakarībā. Uzlieciet fonā kādu labu klasiskās mūzikas kompozīciju, noskaņojieties un lasiet! 

Protams, mums ikvienam ir jābūt prātīgiem un ar zināmu kritikas devu visa mums pieejamā informācija ir jāizvērtē, tomēr mēs nedrīkstam ļauties arī nezin kādiem vēsturiskiem vai citiem māņiem, maldiem, stereotipiem un aizspriedumiem, un neinteresēties par to, kas tad mūs pašus ikvienu sagaidīs kādā dzīves brīdī - došanās Mūžībā, miršanas process, pēcnāves dzīve un viss, kas saistīts ar to pusi, kuru šobrīd neredzam, bet varam šad un tad just un iedomāties.

Kādā grāmatā par vēdiskajām zināšanām mūsu laikmetā ir vēstīti ārkārtīgi viedi un patiesības meklētāja sirdi uzrunājoši vārdi. Ieklausīsimies tajos: "Pieņemsim patiesību, ciktāl mēs spējam. Pēc saviem ieskatiem atmetīsim nepatiesības. Beigu beigās vienmēr uzvar patiesība, nevis nepatiesība. (..) Mūsu mērs šajā dzīvē nav vis tas, cik daudz mums pieder vai ko par mums domā cilvēki. Bet gan tas, cik daudz no mūžīgā esam atklājuši savā dzīvē, jo tikai to varam paņemt līdzi nāvē. Mūžīgais ir universāls, un, tikai atklājot un izlolojot to sevī, varam turpināt savu ceļu." Protams, tradicionālo reliģiju un konfesiju ieskautā pasaules ainā grūti ir būt pašam, būt neatkarīgam savā domāšanā, savos lēmumos, taču - mēs esam radīti ar savu brīvo gribu, tādēļ izmantosim to un būsim paši! Kā mācītājs Juris Rubenis mēdz citēt Tomasa Mērtona vārdus: "Būt pašam - tas nozīmē būt svētam!" Tad nu - lai mums ikvienam izdodas būt pašam, līdz ar to - būt svētam! Šī rindkopa ievadam, tālāk pāriesim pie šī ieraksta galvenās tematikas - pārdomām par nāvi un gara pasauli.

Es jau reiz rakstīju, esmu daudziem draugiem un paziņām arīdzan to sacījis un joprojām pie tā pieturos, ka mūs, cilvēkus, nekad un nevienos apstākļos Mūžībā (pēc mūsu fiziskās nāves šajā pasaulē) netiesās un nevērtēs pēc mūsu piederības vai nepiederības kādai no reliģiskajām tradīcijām, lai ko arī teologi un baznīckungi neteiktu un nevēstītu. Es visnotaļ ticu, ka mūs vērtēs pēc mūsu izturēšanās, mūsu izvēlētajām garīgajām vērtībām un paustās tuvākmīlestības pret ikvienu cilvēku, neraugoties uz viņa atšķirībām vai citādību, pat ja mums šī atšķirība un citādība neliekas akceptējama. Ir ļoti būtiski nebūt akliem egoistiem un nerūpēties vien par savu fizisko ērtību un labsajūtu, bet vairāk piedomāt pie tā, ko un kā darām citu labā, jo - tanī saulē mūs vērtēs tieši pēc mūsu darbiem un attieksmes pret citiem, nevis pēc tā, cik, ko un kā esam sev rausuši un sevi attīstījuši. 

Daudzi no mūsu apkārtējās sabiedrības bēg un izvairās no savas īstenās patības, īstenās esmes meklējumiem, tādēļ arī nāve un miršana tā visus satrauc. Kaut gan tie cilvēki, kuriem ir atrasts miers dvēselē, kuri apzinās savu dievišķo izcelsmi un to, ka nāves brīdī dvēsele atgriežas mājup, tiem nav satraukuma. Tieši tādēļ ikvienam cilvēkam ir ļoti būtiski atrast savu garīguma ceļu, un te es nesaku, ka obligāti jāiesaistās kādā reliģiskā kopienā vai organizācijā. Lai mēs nezaudētu pilnībā savu identitāti, ir ļoti būtiski atrast tieši savu ceļu un domāšanas, filosofijas vai reliģisko virzienu, kuru nenosaka kāda viena konkrēta dogmatika; jā, tas prasa pūles un iedziļināšanos, bet arī rezultāts ir lielisks - sirdsmiers un izpratne. Uz šo mērķi ved daudzi ceļi, kas vispirms sākas ar uzticēšanos sev. Albērs Kamī mums vēsts: "Gan loģiskais, gan neloģiskais ved pretim tai pašai izpratnei. Patiesi - ceļš maz ko nozīmē, pietiek ar gribu ierasties."

Manuprāt, ļoti izcili vārdi par dzīves jēgas, būtības un kodola meklējumiem un meklētājiem rakstīti Maikla Ņūtona grāmatā "Dvēseļu liktenis", kurā lasām: "Viņpasaules vīzijas ir katrā no mums kā svētnīca, kamēr mēs ceļojam Zemes taku labirintā. Grūtības atklāt mūsu mūžīgo māju fragmentus neslēpjas mūsu dzīves izpriecās. Nav nepareizi pieņemt dzīvi, kāda tā ir, neko nevaicājot un pieņemot, ka galu galā notiks tas, kam jānotiek. Tomēr tos, kas ilgojas uzzināt vairāk, vienkārša dzīves pieņemšana pilnībā neapmierina. Dažiem ceļotājiem dzīves noslēpumi liek pievērst uzmanību, ja būt dzīvam vispār ir kāda jēga."

Ja godīgi (par ko es noteikti no kāda dzirdēšu nosodošu attieksmi!), tad man Maikla Ņūtons grāmatas ir vienas no mīļākajām un dvēselei tuvākajām lasāmvielām... Protams, ir vēl daudzas citas, bet šīs ir vienas no labākajām lasāmvielām vispār. Jo cenšos neiegrimt reliģiozā dogmatismā un arī ne pārmēru kristietiskā fanātismā. Ja gribas lasīt un domāt, filosofēt un meklēt, tad es arī cenšos to darīt, neskatoties uz to, ko par to domā citi. Galu galā - nav taču vairāk viduslaiki, kad par ķecerību un nepaklausību valdošajai varai, resp., Baznīcai, kāra pie staba vai kurināja sārtā... Tā nu es lasu un domāju, domāju un atkal lasu, lai cik arī tas nebūtu ķecerīgi. Jo man vienkārši interesē viss tas, ko citi uzskata par glupībām. 

Es neko daudz nefilosofēšu no sevis šajā ierakstā, es vairāk ļaušu runāt autoram Maiklam Ņūtonam, kurš ļoti labi izsaka un pastāsta visu par to, kādiem mums jābūt, uz ko jāvērš sava dvēseles vērstība un kādi dzīves mērķi jāīsteno, lai pēc iespējas maksimāli "kvalitatīvāk" izpildītu savu dvēseles misiju šeit, šajā dzīvē uz Zemes. 

"Lai sekmīgi veiktu savu misiju, no mums sagaida, ka palīdzēsim citiem viņu ceļā, cik vien iespējams. Palīdzot citiem, mēs palīdzam sev. Mēs kavējamies sniegt roku citiem, ja veicinām paši savu unikalitāti tādā mērā, ka pilnīgi iegrimstam sevī. Tomēr būt promesošam mājīpašniekam savā paša mājā dara jūs nemākulīgus arī kā personu. Ķermenis jums netika dots dabas nejaušības rezultātā. To izvēlējās jūsu garīgie padomdevēji un, izskatot arī vēl citus viņu piedāvājumus, jūs piekritāt pieņemt savu tagadējo ķermeni. Tādējādi jūs neesat apstākļu upuris. Jums ir uzticēts ķermenis, lai jūs aktīvi piedalītos dzīvē, nevis stāvētu malā. Mēs nedrīkstam aizmirst domu, ka esam pieņēmuši šo svēto dzīves līgumu, un tas nozīmē - lomas, ko spēlējam uz Zemes, patiesībā ir nozīmīgākas nekā mēs paši."

(Turpinājums sekos...)