Vai ticēt nozīmē ignorēt faktus? jeb "Dievs valkāja sandales..."

Foto: grāmatas vāka fragments

Vai ticēt nozīmē ignorēt faktus? Manuprāt, tomēr gluži pretēji - neticēt nozīmē ignorēt faktus. Domāju, ka šī grāmata arī manās rokās nenonāca neviļus, jo šobrīd samērā aktīvi gatavojos gnozeoloģijas jeb izziņas teorijas eksāmenam un tajā viens no jautājumiem ir par to, kā atveseļot skeptiķus, kas noliedz un netic Dieva eksistencei un Jēzus personai kā iemiesotajam Dievam. Šī grāmata vienkārši un juridiski skrupulozi atspēko slavenākos mītus un skeptiķu argumentus it kā par Dieva neesamību, par Jēzus tēla falsifikāciju un tā joprojām. Šī grāmata "Dievs valkāja sandales..." ir patiess stāsts, sava veida autobiogrāfija, kā skeptiķis un izglītots jurists nonāca līdz ticībai Dievam - vēloties pierādīt visiem, ka kristietība ir izdomāta reliģija cilvēks kļuva par dedzīgu tās aizstāvi un liecinātāju. Jā, samērā neticams stāsts, tomēr, kā es saku, Dievam nav neiespējamu lietu un vēl ja tā ir patiesība, tad kā to var neieraudzīt?

Īstenībā, kopš esmu uzsācis teoloģijas studijas Laterāna Pontifikālajā Universitātē, esmu sapratis vienu - to, cik maz es tomēr vēl zinu, cik tomēr man daudz vēl kā ir jāapgūst un arī to, ka mūsdienu pasaulē ir tik daudz maldu un kļūdīšanos tieši tāpēc, ka cilvēki netiecas meklēt patiesību, nealkst pēc tās, nedzenas pēc Patiesības, bet dzenas pēc mantas... Mūsos ikvienā atrodas gan morālais sirdsapziņas likums, gan alkas pēc patiesības, gan dziļi jo dziļi dvēseliska, garīga būtība, kas to visu virza un liek meklēt, bet mēs? Mēs esam nogrimuši zem pasaules putekļiem, zem nebūtiskā un esam aizmirsuši būtisko - Patiesību. Un šī grāmata ir viens no iespējamajiem līdzekļiem, lai dotos šajā patiesības izziņas ceļā, tieši tādēļ to iesaku izlasīt. Tiecieties un jūs atradīsiet patiesību, jo cilvēks uz patiesību reaģē, reaģē afektīvā harmonijā jeb eksistenciāli, no šīs reaģēšanas nevar izbēgt, ja tiek meklēta patiesība. Skeptiķi bieži vien atsakās meklēt, rast atbildes, nodarboties ar izziņu un tiekties pēc patiesības, atmetot ar roku, vien nosakot: "Diezin vai ir iespējams izzināt patiesību, es neticu iespējai izzināt patiesību!" Protams, šaubas var uznākt, bet tas nenozīmē, ka nav jāmeklē un jātiecas atrast patiesību. Ja cilvēks tieksies pēc patiesības, tā tiks atrasta, parādīt un PIERĀDĪTA.

Tagad savā studiju procesā, pateicoties gnozeoloģijas un filosofijas vēstures lekcijām, esmu sapratis daudz patiesību, jo - tiecos izzināt. Tieši tādēļ ikvienam iesaku studēt teoloģiju Laterāna Pontifikālās Universitātes filiālē RARZI (Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā). Institūta pasniedzēji sniedz neizmērojamu fundamentālu zināšanu bagāžu, kas palīdzēs saprast, atrast un turpināt izzināt patiesību ikvienā dzīves situācijā! 

Tiktāl par patiesības izziņas iespējām. Autors grāmatu sāk ar atsauci uz 14. gs. filosofu Akvīnas Tomu, kurš sacījis: "Katra dvēsele slāpst pēc laimes un jēgas." Lūk, ar to sākas ikviena cilvēka meklējumu ceļš un tas ir ļoti labi, ja viņš patiešām sākas nevis kā skeptiķim, kurš atmet ar roku un netiecas meklēt "jo tāpat jau nav jēgas, patiesību nevar izzināt". Grāmatas autors Džošs Makdauels lieliski apstiprina arī manā un manu studiju biedru dzīvē notikušos meklējumus - mēs neviens nebūtu nonākuši tur, kur esam, ja nemeklētu un netiektos pēc šīs laimes un jēgas. Ikviens no mums ir izgājis cauri visādai "ellei" - sektām, okultām lietām, maldiem - bet patiesības alkas mūs ir aizvedušas pie tās, pie patiesības un tās izziņas.

Autors raksta: "Kristietība nav reliģija. Reliģija ir tad, ja cilvēki cenšas sasniegt Dievu ar labiem darbiem. Kristietība ir tad, kad Dievs nāk pie cilvēkiem Jēzū Kristū." Autoram no draugu puses tika dots ļoti intelektuāls uzdevums - veikt pētījumu par Jēzus Kristus apgalvojumiem - ka Viņš ir Dieva Dēls, ka Viņš iemiesojās cilvēka ķermenī un dzīvoja starp reāliem cilvēkiem, ka Viņš nomira pie krusta cilvēces grēku dēļ, ka Viņš tika apglabāts un pēc trim dienām augšāmcēlās un ka Viņš joprojām ir dzīvs un spēj pārvērst cilvēku dzīvi vēl šodien. Autors ņēma nopietni šo izaicinājumu, veltīja tiem daudzus mēnešus, pētīja un vētīja, studēja Eiropas lielākajās bibliotēkās pieejamos materiālus un - nevarot pierādīt pretējo, ka Jēzus bija vienkāršs amatnieks no mazas pilsētiņas, kurš kritis par upuri savai lielummānijai, Makdauels ieguva ko pavisam citu: "Un es atradu pierādījumus. Daudz pierādījumu. Pierādījumus, kuru pastāvēšanai es nekad nebūtu ticējis, ja nebūtu tos redzējis savām acīm. Beigās es varēju izdarīt tikai vienu secinājumu: ja gribu būt godīgs pret sevi, man jāatzīst, ka Vecās un Jaunās Derības raksti ir vieni no seno laiku visuzticamākajiem avotiem."

Un tā mēs ceļojam cauri visām šīs grāmatas lappusēm - paši savām acīm lasot un redzot, ko autors ir atklājis un izzinājis, līdz beidzot pieņēmis ticību par savu dzīves virzienu. Grāmatā ir desmitiem atsauču, desmitiem dažādu teologu atziņu par dažādām Bībeles rakstvietām, visa kā tik daudz, kas visi ir pierādījumi kristietības un Jēzus Kristus vēsturiskās personības eksistencei, ka izlasot šo grāmatu, cilvēks, kurš alkst un meklē pēc patiesības, nevarēs noliegt tajā pausto. Jā, mēs varam bēgt, mēs varam šaubīties, mēs varam vārdos noliegt, ka tā nav patiesība, bet tie tad ir tikai mūsu vārdi, jo fakti jau liecina par pavisam kaut ko citu, pilnīgi pretēju viedokli mūsu skepticismam.

Izburoties cauri šai grāmatai kā autors izrakās cauri saviem pētījumu materiāliem, nevar nepieņemt Kristu kā Dievu. Jā, pretestība ir un būs, praktiski vienmēr. Arī autoram tāda bija, pat vēl pēc tam, kad viņš bija nonācis pie saviem secinājumiem un atklāsmēm par to, ka Jēzus Kristus tomēr bija, ir un būs Dievs un cilvēks. Lasot šo autora atzīšanos grāmatā, man momentā pieslēdzās gnozeoloģijas lekcijas par tajās gūto - cilvēkā ir šīs patiesības alkas, cilvēks by default saprot, zin un jūt, kas ir patiesība, jo prāts urda mūs, paužot: "Lūk, patiesība! Lūk, tu esi ieraudzījis, atradis Patiesību!" Skeptiķim vai, nezinu, neticīgajam, prāts un viņa urdīšanās, lai cilvēks tiektos pēc patiesības izziņas, tiek bloķēts ar egoismu, baudām un lepnību, jo nevienam negribu ļaut kontrolēt savu dzīvi, pats esmu saimnieks, kaut arī tāda dzīve patiesībā ir viens vienīgs "kaujas lauks" un "elle".

Tādēļ, lai to mainītu, lai dzīvē novērstu šo kaujas lauku, mums jāieklausās G.K. Čestertona vārdos: "Prāta atvēršanai līdzīgi kā mutes atvēršanai ir jēga tad, ja, to aizverot, satveram kaut ko pamatīgu." Lai arī neviens negrib atzīt savu sakāvi, tomēr, gūstot apstiprinājumu saviem maldiem un to pieņemot, dzīvē iestājas miers, jo ir satverts kas patiesi pamatīgs, dižs un nezūdošs. Ir tikusi satverta patiesība. Un, satverot patiesību, iestājas miers un apziņa skaidri pauž, ka tā ir patiesība. Notiek tā dēvētā patiesības pārbaude - refleksija, kad prāts pārbauda izzināto, izzināto un patieso patiesību.

Šo grāmatu pabeidzot lasīt, mans prāts reflektēja visu tanī pausto, izzināto un saprasto, ka tā ir patiesība. Ikviens apgalvojums grāmatā ir patiess, tieši tādēļ iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, kurš vēl šaubās vai skeptiski raugās uz kristietību un Kristus personu. Mana patiesības refleksija bija asaras acīs un vārdi: "Tā ir patiesība!" Man, kurš nav no ļoti sentimentālākajiem ļaudīm un kurš, lai gan ir kristietis vairāk nekā 10 gadus, tomēr izziņas labad lasa šādas grāmatas.

Lai šī grāmata nes daudz svētīgu mirkļu ikvienam!