Grāmata par Mārtiņu Luteru un viņa laiku "Neuzvarētais ķeceris"
Foto: grāmatas vāka fragments
Protams, Lutera vārds ir zināms teju ikkatram. Tāpat kā tas, ka lai gan Luters nebija ne pirmais, ne vienīgais ķeceris, jo daudzi pastāvēja jau pirms viņa, tomēr Luters paveica kaut ko tik būtisku, kas izmainīja Baznīcas rimto un dziļā jo dziļā pašapmierinātībā grimušo feodālo valdīšanu pār cilvēkiem, viņu uzskatiem, ticību, sirdsapziņu - itin visu. Jo t.s. Baznīcas feodālisms, kā vēsta avoti un apliecina arī šī grāmata, "bija pats nekaunīgākais, merkantīlākais un alkatīgākais feodālisms", kādu mēs zinām no visas vēstures gaitas. Tieši tas arī bija fakts, pret kuru naidpilni vērsās Vācijā dzimstošais reformācijas gars. Šo un daudzus jo daudzus citus faktus, notikumus un Lutera detalizētu dzīvesstāstu mums lieliski izstāsta šī Eriha Solovjova grāmata par Mārtiņu Luteru un viņa laiku XV gadsimta beigās un XVI gadsimta sākumā "Neuzvarētais ķeceris".
Roma, protams, domāja un, ak, neraža, pārrēķinājās, ka tā tiks galā arī ar Lutera ķecerībām, līdzīgi kā tā bija tikusi galā ar Viklifa un Husa maldiem, tomēr - nekā. Ak, kā Roma pārrēķinājās. "Luters kļuva vēsturē pirmais neuzvarētais ķeceris. Viņš ne tikai nenonāca uz sārta, bet pat pasludināja anatēmu (gr. anathema - baznīcas lāsts un svinīga kristieša izslēgšana no baznīcas. Anatēma bieži tika izmantota cīņā pret ķecerībām, brīvdomību, ateismu, progresīvo zinātni un sabiedriski politisko domu, demokrātisko un revolucionāro kustību. - D.K.) pāvestam, un šo anatēmu atzinīgi novērtēja tūkstošiem laicīgo pilsoņu daudzās Eiropas zemēs." Patiešām, lai gan jau skolas laikā, gan arī vēlāk daudz ko biju lasījis, dzirdējis un zinājis, kā radās Reformācija, tomēr, jāsaka gan, ka šī grāmata pavēra man atkal aizmirsto zināšanu lādīti. Tā mani izglītoja gan kultūrvēsturiskā, gan politiskā laukā, jo bagātīgi sniedza informāciju par Lutera dzīves laika norisēm sabiedrībā, uzskatiem un valdošo politisko noskaņojumu gan augstākajās, gan zemākajās iedzīvotāju kārtās.
Protams, grāmata izdota vecajos labajos padomju gados, tomēr izcili laba padevusies. Man vismaz patika. Protams, teksts kā jau teksts, ar visiem padomju vārdiem, tādiem kā "buržuāzija" un tā tālāk, tomēr inteliģenti cilvēki sapratīs. Jaunatnei varētu būt zināmas grūtības ar dažu terminu apjēgšanu, tomēr - Google un vārdnīca vienmēr ir blakus... ;) Tāpat jāpiezīmē, ka lasīšanas gaitā blakus noteikti jātur zīmulis un/vai kāda piezīmju lapele, kurā dažas visinteresantākās un saistošākās vietas iz šīs grāmatas atzīmēt. Tā kā es pie šīs grāmatas tiku grāmatu antikvariātā, tad nu plosījos tajā ar zīmuli uz nebēdu... Un mana dogmatikas un metodoloģijas pasniedzēja augstskolā māca līdzīgi rīkoties ar lasāmajiem tekstiem - plosīties ar zīmuli, piezīmēt un atzīmēt, jo tas viss var noderēt tālākajā studiju un dzīves procesā! Labs ieteikums vispār!
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas lejupielādēju filmu par Luteru un to noskatījos... Jā, ko lai gan saka? Nu jā, ja grāmata ir izlasīta, tad sižets un notikumi šķiet tik zināmi un pazīstami, bet, pat ja nav lasīta grāmata - arī tad sižets liksies zināms, jo tomēr vidusskolā vai nu kur katram taču vēsturē kaut kas nebūt mācīts par Reformāciju un Luteru drusku ir, ne tā? Vienkārši, pēc grāmatas izlasīšanas dažādi personāži un viņu uzvedība ir labāk izprotama un skaidrojama, tas atvieglo dzīvi smadzenēm, nav tik daudz jāmežģī domājot...
Dažas no izcilākajām atziņām, ko paņemt savai dzīvei no šīs grāmatas:
- "Kopš Mārtiņš sāka sevi apzināties, viņam likās pats par sevi saprotams, ka cilvēka pienākums ir patstāvīgi domāt, neatlaidīgi strādāt un nepārtraukti kontrolēt savas jūtas, dziņas un rīcību."
- "Zinātni atzina, taču tai tika atņemti cilvēki, kas būtu spējīgi uz zinātniskām revolūcijām. Ticība bija pacelta pāri visam, taču no tās tika prasīta paklausība, un tai bija jābūt pilnīgā saskaņā ar dogmatiem."
- "Tomēr cilvēkam nav lemts iemantot savu iekšējo pasauli un atbrīvoties no bailēm, kamēr viņš neatzīst pats savas iekšējās būtības dotās pavēles. Tās ir svarīgākas un nozīmīgākas nekā jebkādi ārēji likumi. Kad cilvēks ir noskaidrojis savu "es nevaru citādi", viduslaiku katoliciskie morālie priekšraksti pārstāj valdīt pār viņu."
Viena lieta gan man pēc šīs grāmatas izlasīšanas tā arī nekļuva īsti skaidra. Vai nu luterisms ir pazaudējis šo principu vai kā, bet laikam varas uzurpācija ir veikusi savu, jo Mārtiņš Luters toreiz skaidri un gaiši ir paudis, ka "katrs kristietis ir tiesīgs tulkot un sludināt Dieva vārdus, veikt ceremonijas un sakramentus"... Kur tad šis princips ir pazudis no protestantiskās kopienas? Un kādēļ šāds uzskats netiek popularizēts, bet tiek aizstāvēti visādi varas hierarhijas principi? Tas patiešām neiet kopā ar Lutera reformistisko teoloģiju... Nu ja, kaut kā tā apmēram. Grāmatā ir arīdzan dažas bildes iz Lutera dzīves, tiesa gan, gleznotas un gravīrās... Un vēl - grāmatas beigās ir publicēts arī Lutera raksts "Par kristīga cilvēka brīvību", to nu gan ir vērts izlasīt, radīsies ne viens vien ķecerīgs jautājums par to, cik tālu varbūt ir aizgājis mūsdienu luterisms un visa protestantiskā teoloģija no Lutera sludinātā un izcīnītā... Lai noder! Vispārējai inteliģencei es noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt un filmu par Luteru arīdzan noskatīties.