Grāmatas, kas palīdzējušas man tapt par to, kas un kāds es esmu...
Foto: no personiskā arhīva
Jāsaka gan, cik man zināms, neesmu nekur nominēts nosaukt savas TOP10 grāmatas un tomēr es atļaušos to beidzot izdarīt pats - nominēt sevi un arī šai nominācijai atsaukties. Protams, šīs desmit grāmatas ir tikai maza, pavisam maza daļa no tām, kuras man ir grāmaplauktā, pirmkārt un otrkārt, šis ir tikai viens no mana grāmatu TOP10, jo man ir diezgan daudz dažādu grāmatu, kuras ir ārkārtīgi tuvas un mīļas, un kuras es ik pa laikam ņemu un pārlasu... Tā nu arī jūsu pasaules bagātināšanai nododu savu grāmatu TOP10, kas ir veidojis mani un ļāvis man kļūt un tapt par to, kas un kāds es esmu.
Tiesa gan, šīs grāmatas un sakārtojums nebūt nav jāuztver pēc kādas prioritāras secības vai kā tamlīdzīgi, jo katrai ir sava vieta manā sirdī un prātā, tādējādi šeit vien vispārināts apkopojums un nelielas atsauksmes par katru no attēlā redzamajām grāmatām.
1. Ingrīda Sokolova. Zenta Mauriņa. Grāmatas par Zentu Mauriņu un vispār pati Mauriņas personība ir tā mana dvēseles spēcinošā garīgā barība, kas man palīdz ļoti tumšos dzīves brīžos. Ja Mauriņa, kura bija paralizēta un savu lielāko mūža daļu pavadīja ratiņkrēslā, un tomēr pabeidza universitāti, ieguva dažādus grādus, sarakstīja tik daudz dzīvesgudru grāmatu, vadīja Tautskolu, tad kādēļ lai es (mēs) sūdzētos, kuriem ir rokas, kājas, darbs, veselība, pajumte un nav jābēg no valsts kara bēgļu gaitās? Zentas Mauriņas personība mani īpaši spēcīgi uzrunāja, mācoties vidusskolā un tās literatūras stundās, kad dabūjām rakstīt savas esejas. Vēl kā šodien atceros, kā cītīgi jo cītīgi studēju Mauriņas eseju struktūru, lai tapinātu ko līdzīgu... Ziniet - izdevās! Kopš tā brīža mani literatūras skolotāja dēvēja par "Zenta Mauriņa 2" un lika klases priekšā lasīt savas uzrakstītās esejas. Man pat šobrīd ir drusku žēl, ka nekas no vidusskolas laika man nav saglabājies, pat ne esejas galiņš... Bet - tādēļ ir Mauriņa, kuras esejas es lasu un pārlasu, tāpat arī biogrāfiskos materiālus par viņu, jo tik ārkārtīgi garīgi spēcīgu literāti un sievieti nevar nemīlēt un necienīt, līdz ar to - arī viņas literāro mantojumu!
2. Andrejs Saļikovs. Sūfiji. Mīlestības ceļš. Nezinu, kādēļ šo grāmatu iegādājos, kas mani uz to pamudināja, taču kad izlasīju, sapratu, ka tā ir īstena bagātība. Bagātība, kas ieved īpatnā, bet reizē aizraujošā un mistiskā pasaulē - islāma mistiskā novirziena sūfisma - pasaulē. Tajā pasaulē, kur riņķojošie dervīši... Šī, manuprāt, bija pirmā grāmata, kurai uztapa grāmatas apskats V daļās. Līdz šim neesmu nevienai grāmatai vēl ko tādu atkārtojis... Grāmata, kura vēsta par Augstāko, par Viņa balss, Viņa mīlestības vēsts sadzirdēšanu un ieraudzīšanu tepat apkārtējā vidē un cilvēkos. Es šo grāmatu saucu vienkārši par sūfiju grāmatu, kaut gan tas faktiski ir ceļojuma apraksts, tomēr es gribētu šo darbu ierindot pie garīguma un garīgās mistikas pērlēm, līdz ar "Neziņas mākoni", "Sekošanu Kristum" u.c. Izcila garīga pērle!
3. Robins S. Šarma. Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari. Robina Šarmas daiļŗade var patikt un var arī nepatikt, bet tomēr, kā zināms, vienaldzīgo nav. Jo viņa daiļradē, visās līdz šim latviski tulkotajās šīs sērijas grāmatās, kopskaitā - septiņās, nevar nepamanīt pasaules viedo vīru, domātāju un filosofu ietekmi. Šīs visas sērijas, ne tikai šīs vienas grāmatas, devums personīgi manā dzīvē ir ārkārtīgi vērtīgs - es iepazinu daudz jaunu, viedu atziņu gan par personības attīstības nepieciešamību, gan labas literatūras lasīšanas nepieciešamību un tās pozitīvajiem aspektiem un tā tālāk. Protams, nav liela māksla kritizēt, tomēr tie, kas gāna Šarmas darbu un atziņas, jāsaka, palaiž garām ārkārtīgi viedus un sirdsgudrus līderības un savas dzīves vadīšanas padomus, kuri maina gan personu, gan sniedz jaunu dimensiju dzīves kvalitātei.
4. Lorenss Frīmens. Jēzus - iekšējās pasaules skolotājs. Atverot grāmatu "Jēzus - iekšējās pasaules skolotājs", līdzīgi kā no citām šāda veida grāmatām, pretim veras cieņa pret ikvienu cilvēku, maigums, izpratne un arīdzan iedrošinošs mudinājums attīstīt sevī garīgu izpratni par dažādām reliģiskām tradīcijām, jo ikvienai reliģijai ir ne tikai viens kopīgs mērķis - palīdzēt cilvēkiem tapt labākiem, - bet arī iespējas to īstenot. Grēcīgajā jeb vecajā cilvēkā sēž šaubas, aizdomas, stereotipi un aizspriedumi citam pret citu, taču tos vajag noārdīt, tā vietā ieviešot cieņu citam pret citu un tad ikviens varēs apjaust, cik gan daudz varam mācīties viens no otra. Un jebkura garīgumu veicinoša un savu iekšējo pasauli pārveidot aicinoša grāmata, un tāda ir arī šī Lorensa Frīmena grāmata, palīdz mums ar cieņu novērtēt dažādu tradīciju nozīmīgumu, nevis ar augsti paceltu ortodoksijas karogu uzsvērt savas tradīcijas ekskluzīvo pārākumu. Joprojām palieku pie tās pašas dižās domas, ka šī grāmata ir jāizlasa ikvienam, pilnīgi ikvienam - ticīgam, neticīgam, ateistam un tā joprojām, jo šajās teksta rindās grāmatā Jēzus nav izmantots tik daudz kā kristīgs tēls, bet vairāk kā iekšējās dvēseliskās pasaules atklājējs, skolotājs un centrs, uz kuru vērst skatu garīguma meklējumus uzsākot.
5. Viljams P. Jangs. Būda. Grāmata, kas izaicina, liek mainīties un lauž visus stereotipus! Mācoties un ieviešot savā dzīvē "Būdas" mācību, es ikvienam cilvēkam novēlu atrast ceļu uz piedošanu, mīlestību un, galvenais, ceļu caur Jēzu pie Mūžīgā Universālā Dieva, kuram mēs varbūt esam paši vien izdomājuši būrīti un tajā Kungu ieslodzījuši, neļaujot Viņam pilnībā darboties mūsu siržu pārveidē un vešanā pie Sevis, tuvāk Sev, savai Gudrībai un Mīlestībai!
6. V. Mafijas menedžeris. Skatīt p. 8. :) Šajā grāmatā ir ļoti līdzīgs vēstījums... ;)
7. Mišels de Montēņs. Esejas. Montēņs tiek uzskatīts par esejas žanra aizsācēju pasaules literatūrā, tādējādi, darbojoties ar Mauriņas daiļrades pētīšanu, nonācu arī līdz Montēņam. Tad nu laika gaitā lasīju, vācu Montēņa eseju grāmatas un nonācu pie izcilas atziņas, ka patiešām šie divi izcilie esejisti - Montēņs un Mauriņa - ir bijuši gara un dvēseles, un arī žanra lielmeistari, tad kādēļ gan nesmelt no šo divu lielo personību dzīlēm visu to labāko? Tā es šad un tad līdzās Mauriņai ņemu un pārlasu arī Montēņa filosofiskās esejas, gūstot aizvien jaunas un jaunas atziņas, kā arī iepazīstot dažādu filosofu un domātāju izteicienus tīrā latīņu valodā, kas mūsdienu literatūrā ir retums. Jo latīnists, tāds kāds bija Montēņs, vairs literatūrā laikam nav bijis neviens...
8. Nikolo Makjavelli. Valdnieks. Viens no pirmajiem principiem, ko māca, sludina Makjavelli - nesekot ikdienišķu ļautiņu pēdās, ja gribi sasniegt savā dzīvē ko būtisku. Jo ikdienišķie ļautiņi, t.s. masas, nevēlas neko sasniegt, meklē attaisnojumus savai negribēšanai kaut ko sasniegt, taču lai gudrs cilvēks dzīvē izvirzītos, tam nepieciešams sekot lielu personību pēdās, jo tikai tādā gadījumā cilvēks atšķiras no pūļa, kļūstot par individualitāti, veidojot savas dzīves kārtību un pavedienu. Tad nu šī ir viena no tām grāmatām, kas mani ir mudinājusi doties pašam pa savu taku, savas personības un individualitātes taku, visu kritiski izvērtējot un neejot 'pa straumei', bet esot nonkonformistam daudzās lietās... Par to paldies Makjavelli un "Valdniekam".
9. Bībele. Bībele ir Bībele. Tur nu nav ko īpaši piezīmēt. Uzskatu to par visas Rietumeiropas un ne tikai kultūras pamatu, visas mākslas un daiļo mūzu pamatu pamatu, bez kuras pazīšanas vispār nav pazīstama un zināma pasaules kultūras, mākslas un daudzu mūzikas skaņdarbu pasaule. Lai gan esmu gana teoloģisks, garīgs un visādā ziņā ar Bībeli saistīts cilvēks, tomēr jāatzīst, ka ne viss, kas tajā pausts, ir manai domāšanai akceptējams... Bet fundaments paliek, to nenoliedzu un no tā neatsakos!
10. Džons Banjans. Svētceļnieka taka. Lai gan šī ir viena no pēdējām jaunpienācējām manā grāmatplauktā, tomēr nākas atzīt, ka šī literatūras pērle ir izcils Bībeles teoloģijas konspekts, atļaušos to nosaukt tā. Šī kristīgās literatūras pērle, to izlasot, liek pārdomāt un apcerēt visā pasaulē notiekošo, gan cilvēku prātos, gan rīcībā, jo daudzās situācijās, kuras aprakstītas grāmatā, varam samanīt arī sevi. Grāmata parāda cilvēci visā tās spožumā un postā. Un motivē ikvienu doties pa to šauro ceļu, ne plato pasaules lielceļu, kas ved nekur citur kā uz... nekurieni, ko kristīgajā tradīcijā apzīmē par elli.