"Kristus uzdevumā" jeb Bībeles argumenti par labu sieviešu ordinācijai
Kolāža: Didzis Kukainis
Kad pabeidzu lasīt šo nelielo, bet ļoti argumentiem bagāto grāmatu, vēlreiz iekšēji guvu apstiprinājumu, ka sieviešu ordinācijas problēmu, ja būtu patiesa sirds vēlme, varētu atrisināt reizi pa visām reizēm. Jo argumentu "par" ir teju vairāk nekā pret, kā arī tas, ka cienījamiem baznīckungiem būtu jāsaprot - 21. gadsimtā, kad sieviete ir zinātniece, doktore, profesore, prezidente un kādos tik vēl amatos nē, tad nu mācītājas amats nav tik kaut kas ārkārtējs, ko talantīga un patiesi harizmātiska dāma nevarētu ieņemt un kvalitatīvi tajā darboties. Saprotu, ka tie, kas noraida un cīnās pret šo jautājumu, turas pie paulīniskajiem tekstiem tik burtiskā to uztverē un interpretācijā, kāda mūsdienās varētu tikt uzskatīta pat par savveida fundamentālismu, kuram nebūtu vietas izglītotajā sabiedrībā, pie kuras man ļoti gribas pieskaitīt arī mācītājkungus un teologus, bet reizēm tā matu skaldīšana par diez cik lielu garīgo izglītotību neliecina un tas mani patiesi neiepriecina.
Šīs grāmatas ievaddaļā lasītājs visnotaļ sastopas ar tradicionālajiem trim argumentiem PRET sieviešu ordināciju, kurus dzirdam šad un tad baznīcpolitiskajās debatēs - pirmo vietu ieņem tradīcijas arguments, otrais ir Kristus vīrietības arguments un kā trešais seko slavenais "sievām būs draudzē klusēt". Un tad autors ļoti izvērsti tālāk norāda un izvērš domu pret šiem trim argumentiem, aprādīdams, kā būtu ekseģētiski un hermeneitiski traktējami gan Bībeles teksti, gan arī kā saprotami par evaņģēlijiem senākie paulīniskie teksti. Ja nu pat pēc šīs grāmatā sniegtās jautājuma analīzes vēl kādam tomēr gribas palikt tik ļoti fundamentālistiski konservatīvam un "lai sievas klusē", jāsaka, ka par tādu vīrieti un mācītājkungu atliek vien tikai lūgt, lai Dievs apgaismo kunga prātu, sirdi un dvēseli. Normāli veselīgi psiholoģiski un filosofiski domājošam vīrietim šī grāmata skaidri un gaiši pastāsta, ka sieviešu ordinācija nekādā ziņā nav pretrunā nedz ar Kristus vēsti, nedz ar Dieva gribas izpausmēm. Jo mēs ikviens labi zinām, ka Dievs mācītāja amatā un kalpošanā aicina PATS, ko, kad un kā vien vēlēdamies - sievieti, vīrieti, vienas vai citas orientācijas, uzskatu vai nostājas cilvēkus un mēs nevaram atļauties likt Dieva darbam šķēršļus, lai nenostātos pret Svētā Gara darbību.
"Šis pētījums, kas ir uz Bībeli orientēts teoloģisks darbs, balstās Svētajos Rakstos, proti, normatīvās liecībās par Dieva pēdējo un galīgo pašatklāsmi Jēzū Kristū. [..] Ar šo grāmatu es saistu cerību, ka tā nepadziļinās pastāvošos bezdibeņus, bet gan palīdzēs celt tiem pāri saprašanās tiltus, lai iespējami daudzas kristīgās baznīcas jautājumā par sieviešu ordināciju mācītāja vai priestera amatā atrastu Bībelē un teoloģijā pamatotu kopīgu nostāju, kura mūsdienās atbilstu uzdevumam, ko Jēzus Kristus uzticējis savai draudzei."
Grāmatas struktūru veido piecas nelielas nodaļas, kur 1. nodaļā iztirzātas attiecības starp vīrieti un sievieti, kādas tās mums pavēsta sākotnējie Bībeles teksti, tostarp, sakarībā un kontekstā ar pasaules radīšanas stāstiem un arī ar grēkā krišanu; 2. nodaļā tiek aplūkota vīriešu un sieviešu loma dievkalpošanas praksē senbaznīcā; 3. nodaļā tiek aplūkota Bībelē balstītā reformatoriskā mācība par vispārējo priesterību, tai 4. nodaļā pārejot tās saistībai ar ordinēto amatu, "respektīvi, ar ordināciju saistītu amatu arī sievietēm". Grāmatas pēdējā, 5. nodaļā, kas ir ļoti kompakta, tēžu veidā ir apkopoti pētījuma rezultāti, kuri sniedz atbildi uz jautājumiem, ko un kā mēs varam mācīties jautājumā par sieviešu ordināciju. Kad esmu sniedzis nelielu ieskatu grāmatas ievadā un tās saturiskajā struktūrā, sniegšu arī dažas, manuprāt, ļoti vērtīgas atziņas, kuras saņēmu, kad lasīju šo darbu un pirmo reizi tā nopietnāk un kārtīgāk iedziļinājos šajā teoloģiski tik neviennozīmīgi vērtētajā jautājumā par sieviešu ordināciju.
Mani no sirds uzrunāja kādas sievietes teoloģes pirms 100 gadiem sacītie vārdi, kas labi skaidro atšķirību starp priestera un mācītāja amatiem: "Mums jau nav priesterības, kura pār cilvēkiem valda un tāpēc var būt vienīgi vīriešu amats, bet mums ir mācītāja amats, kas kalpo, un tiesības kalpot vēl neviens laikmets sievietēm nav liedzis...". Vai nav labi sacīts? Vēl kāda lieta mani no sirds uzrunāja šajā darbā - atsaukšanās uz kādu jezuītu, slavenā teologa, arī jezuīta Karla Rānera skolnieku, Haiji van der Mēru un viņa sarakstīto sieviešu ordinācijas iespējamībai veltīto disertāciju, kurā viņš skaidri un gaiši pauž, ka "neviens no pagātnē un tagadnē minētajiem pamatojumiem nav pietiekams, lai liegtu sievietēm ordinēšanu priesterībā".
"Abu Bībeles radīšanas stāstu skatījumā viss vēl jo skaidrāk runā par vīrieša un sievietes vienādo statusu (bet ne vienādību)."
Par grēkā krišanu un tās rezultātā saņemtā Dieva lāsta sekām cilvēcei autors ļoti labi paskaidro un pat ar filoloģisku izklāstu pamato, ka "abiem jānes pārkāpuma sekas - gan ne vienāda veida, toties vienādi smagas". Un turpinājumā raksta, ka ir ļoti svarīgi saprast un atcerēties, ka "vīrieša kundzība pār sievieti (respektīvi, sievietes pakārtotība vīrietim) nav daļa no paredzētās kārtības Dieva radītajā pasaulē, bet gan traucējums tajā grēka seku dēļ", bet tas izvirza kādu citu aspektu - mēs ikviens esam vienādi tuvu un arī vienādi tālu no Dieva, neraugoties uz mūsu sociālajām, bioloģiskajām, etniskajām vai citām atšķirībām un tomēr Kristū ikviens kristietis ir tapis par vienību, vienots ar Kristu un "neviena no šīm atšķirībām [arī tām, kas radušās grēka seku dēļ - D.K.] - lai arī tās ir aktuālas un nozīmīgas ikdienas dzīvē - ticības skatījumā nevar un nedrīkst veidot garīgus un teoloģiskus šķēršļus vai grāvjus".
Šī grāmata "Kristus uzdevumā" piedāvā arī veikt pašam savus izziņas un teoloģiskās domas pētījumus, jo ir gana bagāta ar atsaucēm uz dažādiem avotiem, citu autoru darbiem un tekstiem, vairāk gan, tiesa, vācu valodā. Šajā aspektā šī grāmata ir diezgan pieblīvēta ar zemsvītras atsauču materiālu, kas reizēm ietilpst pat vairākās lappusēs un tad es par to domāju, vai autoram nevajadzēja šo darbu kā savādāk izvērst, papildus nodaļas iekārtojot vai nu kā citādi. Bet varbūt "kabineta teologiem" šīs zemsvītras atsauces ir tieši laikā... Es uz šo darbu lūkojos vairāk no tāda sociāli pastorāla aspekta, tīri no praktiskās puses, jo es nekād neesmu apšaubījis sieviešu tiesības tapt aicinātām un ieņemt mācītāja amatu un tajā harizmātiski, radoši un svētīgi kalpot. Protams, ne katra sieviete var būt mācītāja, tāpat arī ne katrs vīrietis, jo tomēr šī kalpošana saistās ar ļoti specifiskiem uzdevumiem un tīri cilvēcīgām prasībām un rakstura kvalitātēm.
"Sievietēm evaņģēlijs tiek uzticēts šajā savā piepildītajā formā kā pasludināšanas saturs un uzdevums, lai viņas to darītu zināmu (vīriešu kārtas) mācekļiem - un, proti, no Augšāmceltā paša. Ja kāds iebilst, ka Augšāmceltais šīs sievietes gan sūtīja ar pasludināšanas uzdevumu, bet ar to viņas vēl netika ordinētas par mācītājām, tad viņam ir pilnīga taisnība. Taču tieši tas pats attiecināms uz tiem divpadsmit vai septiņdesmit diviem mācekļiem, kurus Jēzus izredzēja un sūtīja sludināt. Viņus - tāpat kā sievietes Lieldienu rītā - tas Kungs aicināja un sūtīja, bet neordinēja par mācītājiem (vai bīskapiem). Attiecīgi minētās sievietes ir apustules (iepretim apustuļiem), bet ne mācītājas (iepretim mācītājiem). Un tieši tāpat Jēzus aicinātie mācekļi vīrieši ir apustuļi, bet ne ordinēti mācītāji vai bīskapi."
Šīs grāmatas lappuses, manuprāt, diezgan spēcīgi, tieši un ļoti loģiski sniedz vispusīgu ieskatu, kā bibliski argumentēt savu viedokli par sieviešu ordināciju un lasītājam, kurš tomēr paliek pie viedokļa "pret", ir tikai sev pašam jāuzdod jautājums: "Vai patiesi visas sievietes bez izņēmuma un principiāli dabisku (bioloģisko vai kulturālo) iemeslu dēļ nav piemērotas pildīt mācītāja amatu?" Šis ir principā vienīgais jautājums, kurš izskan sieviešu ordinācijas noliegumā šodien - tā autors Vilfrīds Herle.