Bīds Grifits "Jauns skatījums uz realitāti"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Bīds Grifits ir viens no 20. gs. teoloģiskās domas gigantiem, kurš nācis no klosteru vides. Benediktiešu kamaldulu mūks, tēvs Grifits uzsvēra, ka autentiska kristīgā mistika rezonē ar daudziem Rietumu psiholoģijas un seno Austrumu tradīciju elementiem, kā arī ar 20. gs. otrās puses fiziķu un biologu atklājumiem par visa esošā savstarpējo saistību. Bīds Grifits pusi sava mūža pavadīja, dzīvojot "kristīgā āšramā" Indijā, kur veltīja laiku un dzīvi dialogam starp kristietību un citām pasaules reliģijām. Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas, veltītas šai tematikai un tiek uzskatīts par vienu no mūslaiku ievērojamajiem mistiķiem.
Lai gan tēva Grifita grāmata "Jauns skatījums uz realitāti" latviski iznāca pērnā gada decembrī, drīz pēc tam to iegādājos un nu beidzot esmu izlasījis, jāatzīst, ka šī grāmata ir viena no domas ziņā sarežģītākajām, ko ir nācies lasīt. Ļoti dziļa, bagāta ar viedokļiem un izsvērtiem pamatojumiem un argumentiem, kurus ir nepieciešams apdomāt, apcerēt un izprast. Jāsaka, ka sen nebiju lasījis grāmatu vairāk nekā trīs mēnešus, kaut gan pats darbs nav visai apjomīgs - vien nepilnas 300 lappuses.
"Materiālisms ir kļuvis par mūsu kultūras mantojuma galveno sastāvdaļu, un mūsu attieksmi pret dzīvi vismaz daļēji, ļoti bieži neapzināti, nosaka materiālistisks skatījums uz realitāti. Ir nepieciešams apzināties šo "nosacījuma refleksu" un mūsdienu zinātniskās domas kontekstā atklāt universālāku un dziļāku skatījumu."
Principā šis Grifita darbs savā veidā izgaismo ne vien kristīgās ticības būtības dziļumus, bet parāda arī līdzīgos elementus un lietu kopsakarības, kādas tās redzamas arī ārpus kristīgās ticības, piemēram, citās reliģijās, t.s. Austrumu misticismā, kā arī aprāda reliģijas un Rietumu zinātniskās domas savstarpējo saistību un kopīgo attīstības dinamismu. Tādējādi šim darbam ir vērts pietuvoties ar atvērtu prātu un vēlmi iedziļināties tēva Grifita saprastajā un mums nodotajā, jo grāmatā atklātais patiesi ir spēcīgi izgaismojošs gan reliģiju, gan zinātnes dažāduma, tai pat laikā vienojošajā ceļā.
"Turpmākajās lappusēs centīšos parādīt, ka zem mentālās jeb parastās racionālās apziņas ir daudzi citi zemapziņas līmeņi, savukārt virs tās - daudzi virsapziņas līmeņi, līdz pat visaugstākajai apziņai, kuru tiecamies sasniegt."
Jā, nenoliedzami šis darbs ir arī saistīts ar psihoanalīzi, gan Freidu, gan Jungu, gan arī mūsdienu pasaulē plaši pazīstamo integrālo teoriju, kuru pārstāv Kens Vilbers. Bīds Grifits norāda, diezgan līdzīgi kā kādā citu autoru darbā minēts, "mentālā apziņa, ar kuru parasti sevi identificējam, atrodas apziņas attīstības vidējā līmenī". Vērīgāks lasītājs, kurš, iespējams, ir daudz lasījis līdzīga satura literatūru, noteikti atpazīs līdzību ar grāmatā "Dievs 9.0" aprakstīto. Šajā vietā es par to vairāk neieminēšos, lūkosim tālāk Bīda Grifita darba saturu un tā vēstījumu.
Šī darba "Jauns skatījums uz realitāti" lasīšanas un iepazīšanas gaitā, tagad nākas atzīt, dažbrīd bija visai grūti izsekot līdzi tai multireliģiju pasaulei, kurā autors ieved lasītāju. Bet tā ir problēma konkrēti manī, jo esmu viscaurēm kristietis un kristīgais teologs, līdz ar to man pietrūka zināmas sagatavotības Austrumu reliģiju attīstības un teoloģijas laukā, kas šī darba lasīšanas gaitā būtu lieti noderējusi. Būtiskās lietas, protams, autors skaidro, tostarp, dziļi un pamatīgi, bet bez jebkādas specifiskas sagatavotības šis darbs ir visai grūts, tas nu jāatzīst. Daudz vieglāk ir lasīt un vērtēt tīri kristīgus darbus, bez citu reliģiju "piejaukuma".
Balstoties uz nesen blogā publicēto lekciju konspektu par gnozeoloģiju un izziņas procesu cilvēkā, jāsaka, ka nevar nepiekrist Grifita rakstītajam, "pirms jebkas izpaužas, vienalga, fiziski vai psiholoģiski, tam ir neizpausts avots, kas ir sakņots Personā, visaugstākajā kosmiskajā Būtnē, no kuras rodas visa radība. Tāda ir Visuma struktūra, kas 5. gadsimtā pirms Kristus aprakstīta upanišadās."
Kā jau minēju, es neesmu visai liels speciālists Austrumu garīgumā, hinduismā, budismā, tantrismā, arī islāmā un visās ar šīm lietām saistītajās jomās, tomēr jāatzīst, ka autoram ir interesants skatījums uz kristietības un citu reliģiju saistību un kopsaucējiem. Protams, to nevar noliegt, ka visās reliģijās acīmredzami ir saskatāmi elementi, kas ir gana līdzīgi, tomēr autors iet tālāk un iet šo ceļu pāri visu reliģiju pārakmeņojušamies dogmām, paverot plašāku skatījumu uz universa izpausmēm tajās un nevaru nepiekrist autora vārdiem: "Pārejot transcendentālajā vienojošajā apziņā, cilvēks kā personība neizzūd, gluži pretēji - viņš kļūst pilnīgākā mērā personisks. Cilvēka personība ir apziņas centrs, kas spējīgs uz neierobežotu izplešanos un augot kļūst arvien vairāk integrēts ar cilvēci veidojošo personu kopumu. Mēs nepārtraucam būt personības - patiesībā mūsu esamība kļūst arvien personiskāka, to vienmēr raksturo attiecības. Augstākā Realitāte ir starppersonisku būtņu pilnība, starppersoniska apziņa."
Grāmata ir ļoti interesanta un saistoša visiem tiem, kuriem ir interese par 20. gs. un tā zinātnes saistību ar reliģijām, ne velti daži nodaļu virsraksti slēpj sevī ļoti dziļas un plašas tēmas: "Jaunā fizika, jaunā bioloģija un materiālā Visuma evolūcija", "Jaunā cilvēce", "Kosmiskā persona Jaunajā Derībā", "Kosmiskā Persona hinduismā, budismā un islāmā", "Dievs un pasaule", kā arī - grāmatas beigās "Sintēze: ceļā uz vienojošu plānu" un "Jaunais laikmets". Vai nav intriģējoši virsraksti, vai ne, draugi?
Kā jau parasti pēc sava ieraduma grāmatu lasīšanas gaitā, tagad grāmatu rotā vairāki desmiti krāsaino līmkarodziņu ar atzīmētajām nopietnas iedziļināšanās vērtajām teksta vietām, kā arī ļoti būtiskām atziņām ikvienam lasītājam, tādēļ, draugi, daļu no šīm atziņām no šī darba esmu publicējis arī sadaļā "Grāmatas 10 atziņas". Laipni aicināti iepazīt, apcerēt un kontemplēt šī viedā vīra viedos vārdus!
Un šī apskata nobeigumā citēšu autoru, ieklausīsimies viņa vārdos, kas atklāj arī viņa darba mērķi un vēlmes: "Rietumeiropa, renesanses laikā atmetusi mūžīgo filosofiju, kopš tā laika soli pa solim devusies materiālistiskas filosofijas virzienā, noliedzot fundamentālas cilvēciskās vērtības un pakļaujot cilvēci pretēju Visuma spēku darbībai. Vienīgais veids, kā tam pretoties, ir no jauna atklāt mūžīgo filosofiju, tradicionālo gudrību, kas atrodama visās senajās reliģijās. Bet šīs reliģijas ir pārakmeņojušās, un tām visām ir jāatjaunojas ne vien iekšēji, bet arī attiecībās ar citām reliģijām, lai rastos kosmiska, universāla reliģija, kurā būtu saglabātas būtiskās kristīgās vērtības dzīvās attiecībās ar citu pasaules reliģiju tradīcijām. Tas ir uzdevums nākamajiem gadsimtiem, jo pašreizējā pasaules kārtība brūk un no vecās pasaules kārtības pelniem paceļas jauna."